Cilvēki ļoti ilgojas pēc lustēm

Dienestā Edijs ir vada komandiera vietnieks, viņa pakāpe ir virsnieka vietnieks. «Nu jau būs 22 gadi, kopš strādāju ugunsdzēsējos. Esmu redzējis pilnīgi visu – lielus priekus un arī nelaimes. Ja esi kādam palīdzējis, rodas gandarījums. Esmu Viestura ordeņa kavalieris. To piešķīra par darbu kopumā un to, ka izvilku no Ventas divus ledū ielūzušus lietuviešus. Vispirms ūdenī nokļuva viens no viņiem, pēc tam arī otrs. Paņēmu īpašu glābšanas dēli, mugurā bija hidrotērps, un es viņus abus izvilku. Tajā mirklī nedomāju par sevi, bet steidzos palīgā cilvēkiem, jo zinu, kā to var izdarīt.» Edijs uzsver, ka darbalaikā viņš un kolēģi droši dara to, kas vajadzīgs, negudrojot, cik bīstami ir atrasties viena vai otrā objektā. Galvenais ir izglābt cietušos un pasargāt viņu mājokļus. Reiz ventspilnieks no ūdens izvilka noslīkušu pusaudzi – tad gan bija dīvaina sajūta, jo aizgājējs vēl varēja dzīvot un dzīvot… Vaicāts par traumām, Edijs teic, ka zina, ko nozīmē apdedzināta kāja. Sinagogas ielā dega šķūņi, kuros bija daudz kreisās degvielas, un gaisā uzgāja gāzes balons, notikuma vietā bija ļoti augsta temperatūra – glābēja kaujas tērps to neizturēja un sakusa, radot apdegumus. «Es ikvienam iedzīvotājam ieteiktu nebūt glābjamā lomā, jo bieži vien tas ir atkarīgs no cilvēka neapdomīgas rīcības. Piemēram, ir jaunieši, kuriem patīk lēkt no liela augstuma ūdenī, ir cilvēki, kuru neizdarības dēļ rodas elektrības īssavienojums, savukārt, ja kāds aizmieg ar cigareti, jārēķinās, ka viņš apdraud ne tikai sevi, bet arī citus. Gribu uzslavēt iedzīvotājus, jo pēdējā laikā viņi ir saprotoši, ja sakām, ka jāevakuējas arī no tiem dzīvokļiem, kuros nav ugunsgrēka. Met jakas mugurā un uzreiz skrien ārā. Laba lieta ir dūmu detektori.» Bieži vien Edijs pazīst cilvēkus, kuri atrodas izsaukuma vietā, jo viss mūžs pavadīts Ventspilī un viņam ļoti patīk šī pilsēta. Lai arī muzikanta gaitas ved uz citām Latvijas vietām, dzīvot Edijs vēlas tikai un vienīgi dzimtajā pilsētā. «Ja runājam par muzicēšanu, tad jāpastāsta, ka savā dzimtā esmu muzikants trešajā paaudzē. Viss sākās ar to, ka mamma Lidija bija kultūras darbiniece un vadīja pasākumus, viņai vajadzēja kādu, kurš varētu piespēlēt, kad vada rotaļas. 14 gados sāku mēģināt spēlēt sintezatoru, tas nebija gūti, jo muzicēšanas prasme man un brālim Arturam ielikta šūpulī. Mamma ir laba dziedātāja, mūsu tēvs Ainars spēlē basģitāru. Tēva tēvs bija vijolnieks, bet mammas tēvs spēlēja akordeonu. Visu, ko protu mūzikā, apguvu pašmācības ceļā, arī brālis rīkojās tāpat. Nu jau desmit gadus spēlējam kopā – es taustiņus, Arturs ģitāru. Mūs pazīst kā apvienību Brāļi Rozentāli.»

Edijs un Arturs ir muzicējuši visā Latvijā, izņemot Latgali. Viņiem ļoti patīk iepriecināt cilvēkus visdažādākajos pasākumos, arī zaļumballēs un kāzās. Reiz brāļi aicināti piedalīties autoorientēšanās aktivitātē Dullā Maijvabole, viņi savā kontrolpunktā aicināja 90 komandas izvēlēties jebkuru dziesmu, ko kopā nodziedāt. Rezultātā pasākuma laikā skanēja septiņas dziesmas – tās, kuras zina visi. Brāļi todien nogura no vienveidības, bet ko lai dara, ja tāda ir situācija, turklāt arī ballītēs ir dziesmu tops, kuras obligāti jānospēlē katru reizi – pretējā gadījumā cilvēki pateiks, ka uzstājies štruntīgs muzikants.

Edijs neslēpj, ka pirms uzstāšanās iztukšo pāris glāzīšu, bet tikai dažas – tas atslābina un palīdz izveidot kontaktu ar publiku. Tiesa, viņam nepatīk, ja pārāk iereibušas personas balles laikā kāpj uz skatuves un apgāž kādu priekšmetu. Reiz, kad Edijs par 4000 eiro bija iegādājies jaunu sintezatoru, kāds pamatīgi ieķēris vīrs to nometa zemē, sabojājot divus taustiņus, kurus pēc tam nācās mainīt.

Pandēmijas laikā ventspilnieks sāka praktizēt attālināto muzicēšanas veidu. Pirmo reiz tas darīts Usmā ielīgošanas pasākumā, kad muzikanti atradās automašīnas piekabē. Savukārt Ziemassvētkos sarunāta rūķu brigāde ar riteņiem, Edijs sēdēja busiņā un uzstājās vairākās Ventspils vietās. Pēc tam jau viņš devās uz Dunalku, Vaiņodi, arī vairākiem Ventspils novada pagastiem. «Cilvēku acīs šādās reizes var redzēt prieku, jo viņi ir noguruši no ierobežojumiem un ilgojas pēc lustēm. Es viņus saprotu, jo pats ikdienā esmu pozitīvi noskaņots, dusmojos ļoti reti. Enerģiju gūstu mūzikā un nepārtrauktā darbībā. Lai es justos labi, vajag kustību un ūdeni, jo esmu ūdenslīdējs. Varu nirt visu gadu. Reizēm zem ūdens griežu un metinu, mēru dzenskrūves. Eju palīgā arī tad, ja kāds noslīcinājis laivas motoru. Tā nav bijis, ka neatrodu meklēto. Tā ir goda lieta!»

Edijam ir trīs bērni. Alīsijai jau 18, Aleksam Roisam ir 15, bet pastarītim Erastam – četri gadi. Tētis atzīst, ka ļoti mīl meitu un dēlus un cenšas kopā ar viņiem pavadīt daudz laika. Edija brāļa meita Vanesa Līga Ventspils Mūzikas vidusskolā apgūst pianistes specialitāti, reizēm māsīcas uzdzied kopā ar saviem tēviem. Alīsijai tētis nopirka ukuleli, un meitene iemācījās spēlēt. Edijs stāsta, ka ļoti bieži klausās mūziku. Patīk dažādi žanri, izņemot repu, dažkārt priekšroka tiek dota klasiskai. «Pagājušajā gadā kļuvu par ēdnīcas Liedags saimnieku. Kad drīkstēja, spēlējām tur balles. Reiz ieradās pat 220 cilvēku, bet tas ir par daudz. Liedagā ir fantastiski darbinieki, mūsu zelts ir šefpavāre Mārīte, bet arī pārējās meitenes ir savā vietā.»