Atzīmējot savu 100. dzimšanas dienu, laikraksts Ventas Balss lūdza lasītājus dalīties ar dažādām vēsturiskām liecībām gan par šī preses izdevuma, gan pilsētas dzīvi kopumā, un atsaucība bija pat ļoti liela. Šoreiz piedāvājam ieskatīties universālveikala skatlogos.
Ventas Balss lasītājs Georgijs Semjonovs padomju laikā strādājis universālveikalā Kosmoss par mākslinieku noformētāju.
Viens no viņa galvenajiem pienākumiem bija gādāt par to, lai universālveikala skatlogi vienmēr būtu skaisti. Noformējums atspoguļoja gan valstī nozīmīgus svētkus, gan, protams, vēstīja par veikalā nopērkamajām precēm. Georgijs saglabājis daudz fotogrāfiju, kas parāda skatloga noformējuma daudzveidību. Notikuši arī konkursi par labāko noformējumu.
Komentāri (17)
Pie tiem logiem tante ar gaļas pončikiem stāvēja. Ja pareizi atceros, tad 13 kapeikas maksāja.
Jā, garšīgāki pončiki par tiem no lielās alumīnija bļodas nav dzīvē ēsti!!!!!
ja, es ari sapnoju, vel kaut reizi tadu karstu salvetite ietitu nopirkt un taja iekosties. Esmu meklejusi visur to ponciku recepti, bet "uzpeld" vien tie banalie donati. Varbut, kadam tomer ir ta receptite saglabajusies ? Butu bezgala pateiciga.
Un Sportloto arī tirgoja tur :)
Bija paralēli arī momentloterija "Sprints".
o jā, Sprints tas bija :)
Gāzētā ūdens un limonādes automāti arī tur bija. Par 1 un 3 kapeikām .
Limonādes automāti nekad Ventspilī nav bijuši. Nevajag jaukt ar gāzēto ūdeni ar sīrupu!
Visi dzēra no vienas glāzes.Glāzi izskaloja ar mazu strūklaciņu turpat automātā pirms dzeršanas ( daži nemaz arī nemazgāja ). Ko šodien par to teiktu epidemiologi ? :)
Jāšaubās,vai toreiz dēļ glāžu pašvakās apskalošanas dikti izplatījās kādas infekcijas slimības.Cilvēki nebija tik aizspriedumaini.
Toties labi atminos,ka glāzes no tiem automātiem labi noderēja priekš iedzertmīlošām kompānijām,jo gadījās,ka kāds nebija ar mieru dzert no kakliņa vai arī vienkārši dzeramā bija maz,un,lai kristīgi sadalītu,bija nepieciešama glāze.Tad nu tā arī tika patapināta,taču ne vienmēr atpakaļ aiznesta...
Jā! Nu par tiem pončikiem, kuŗus tur pārdeva pie duŗvīm no ratiņiem un metāla bļodas, ar kuŗu pārdevēja gāja pēc jauniem, tiklīdz bij beigušies, tas ir kas NEATKĀRTOJAMS, neaizmirstma garša, kraukšķīgums, pavisam silti, pat reizēm karsti, ja trāpījās nopirkt, kad tikko bij iznesti. Dažreiz pirka pa 3-4gab. To zina tik tie, kas tos laikus piedzīvoja. Pīrādziņi tika cepti turpat restorāna ''Kosmoss'' virtuvē'', tāpēc jau bija vienmēr svaigi. Dažreiz pat cilvēki stāvēja nelielā rindā. Visforšākais bija šādu karsti kūpošu, kraukšķīgu pīrādziņu notiesāt ziemā, vai aukstā laikā. Ja uz ielas bij auksti, varēja ieiet unītī un apsēsties turpat pie loga, jo tur bij tāds koka redelīšu apvalks-apmale radiatoriem, un pa spraugām nāca silts gaiss. Cilvēki neviens vien tur sēdēja. BIJ laiki...
Unīša sētas pusē bija konditorejas cehs, kur cepa visāda veida konditorejas izstrādājumus ar kuriem apgādāja pilsētas kafejnīcas, piem. ''Bitīte'' ''Pārsla'', kā arī kulinārijas veikalus. Tādas tortes, bulciņas, kūkas, cepumus, kādas tur tika ceptas, ( tikai no dabīgām izejvielām, varu to 100% apgalvot, jo tur strādāja ļoti tuva paziņa), mūsu laikā neatrast. vienīgi ja nu cep mājās.
Skeptiķim no malas. Tā tante, kas pārdeva pončikus, labi saskatāma galerijas pirmajā bildē. Labajā pusē.
Labi jau noteikti nav, neveiksmīga bilde no tāda aspekta, ka abas tirgotājas aizsegtas. Bet ja autors bildei ir stendu dizainieris, tad var saprast.
Tā nu ir - O ,jā , tiešām tai bildē labajā pusē redzu pončiku tanti ar visiem ratiņiem !!! Atmiņā kaut kā bija palicis , ka viņai bija jābūt kreisajā pusē, jo , manuprāt, kreisajā pusē bija ieejas durvis.
P.S. Pats esmu sēdējis uz tām koka redelītēm un ēdis to pončiku taukainā papīrītī :)
Tajā bildē jau galvenais ir skatlogs veikalam, jo autors pats ir stendu dizaineris. Pats sava darba rezultātus safočēja. Bet kas attiecas uz tām pārdevējām, nu vienu, kas tirgo pončikus es uzreiz atpazinu, jo viņa tur tos tirgoja daudzus gadus, līdzpat pēdējam brīdim, kamēr Kosmosu aizklapēja ciet un visu noārdīja, t.sk. konditorejas cehu. Tāpēc arī rakstīju par tiem pončikiem.
Par pončikiem piekrītu- tādu apēd un ilgi sāta sajūta, gāzēto ūdeni dzēra un priecājās ,jo sīrupi bija no dabīgām sulām un par glāžu tīrību toreiz neviens īpaši neuztraucās un nesaslima jau arī, tagad viss tik sterils , bet jaunās paaudzes no alerģijām un visādām citādām kaitēm vaļā netiek,Neviens jau nespieda dzert no tur esošaja'm glāzēm, paņem sominā līdz no mājām savu , jo bija jau arī tā ,ka glāzi ir aizstiepuši prom un padzerties nevar ,lai kā slāptu,