Lepojas, ka ir skolotājs

Mihailovs ir pārliecināts, ka skolotājam pie bērniem jāiet optimisma pilnam un vienmēr jāpalīdz, ja to prasa skolēns vai kolēģis. Viņa padoms bērniem lieti noderējis arī, veidojot skolēnu mācību uzņēmumus. Šogad organizācija Junior Achievement Latvia Oļegu Mihailovu nominēja kā gada labāko uzņēmējdarbības skolotāju.      

Vai arī tagad reizēm izjūtat uztraukumu pirms mācību stundas līdzīgi kā aktieri satraucas pirms izrādēm?

Skolotājs ir līdzīgs aktierim! Klase ir skatuve, skolēni – klausītāji, bet skolotājs – aktieris! Katra stunda kā izrāde! Un sava loma jāizspēlē no sākuma līdz galam. To, kāda būs stunda, ietekmē dažādi faktori. Man liekas, ka katra stunda ir mazs izaicinājums. Katrā dzīves posmā man ir bijuši savi izaicinājumi – kad sāku strādāt skolā, kad pārgāju no privātās mācību iestādes uz valsts skolu, kad studēju maģistrantūrā utt. Tas ir kā barjeras skrējienā – tu izpildi uzdevumu un sper nākamo soli. Savu profesiju esmu izvēlējies es pats, un esmu lepns, ka esmu skolotājs!

Vai jums nekad nav gribējies pamēģināt ko citu?

Kad 2009. gadā iestājās krīze un skolotājiem samazināja algu, bija doma braukt prom uz ārzemēm, tomēr pārdomāju. Var rēķināt dzīves labumu pēc naudas daudzuma, bagātības, īpašumiem. Mana bagātība ir mans darbs un mana profesija. Ja vari palīdzēt cilvēkam, tā ir brīnišķīga sajūta! Ja esi palīdzējis, un skolēns ir ko sasniedzis, tā ir vislabākā balva.

Pagājušajā gadā jūsu skolā tika izveidota komerczinību klase. Kāda ir pirmā gada pieredze?

Pirmo gadu jāuztver kā adaptēšanos. Skolēni ne vienmēr izjuta nepieciešamību mācīties. Vienu brīdi bija sajūta, ka veidot komerczinību klasi – tā ir kļūda. Varbūt gaidījām no viņiem par daudz, taču jāapzinās, ka tie ir tikai bērni, kuriem ir 16-17 gadi. Jauniešiem tika piedāvātas labas iespējas – bija praktiskas nodarbības, kas saistītas ar reālo dzīvi, dalība dažādos projektos, kas attīsta uzņēmējspējas un digitālās prasmes. Tagad viņi sāk domāt uzņēmīgi.

Par uzņēmējdarbību skolēni šodien var domāt jau pamatskolā.

Jā, var sākt jau no 1. klases. Un tas nenozīmē tikai pārdot un pirkt. Ir, piemēram, biznesa pasakas. Trīs sivēntiņus mēs varam lasīt arī no tāda aspekta, cik svarīgi ir būvniecībā izmantot kvalitatīvus materiālus. Varam piedāvāt veidot biznesa vārdnīcu, piedalīties finanšu pratības konkursos, organizēt ekskursijas uz uzņēmumiem. Un tad ir mācību uzņēmumi.

Vai skolotājs bērnos uzreiz pamana uzņēmējdarbības gēnu?

Ir bērni, kas ir ideju ģeneratori. Ir izpildītāji, kuriem vajag konkrēti parādīt, kā darīt. Ir tādi, kas pamēģina un saprot – nē, tas nav mums! Es nekad neko nedaru skolēna vietā. Esmu palīgs, varu dot padomu, konsultēt, mazliet kaut ko palabot, bet jādara ir pašam skolēnam. Tikai tad viņam būs sajūta, ka darbs ir izpildīts. Arī dzīvē bieži vien jādara pašam, ne vienmēr tev blakus ir palīgi. Paldies Dievam, man ir kolēģi, kas gatavi strādāt kopā. Šajā darbā ļoti svarīgs ir komandas darbs. Mums izveidojusies laba sadarbība ar ģimnāzijas skolotāju Anitu Jozus, un esmu ļoti pateicīgs viņai par palīdzību un sadarbību. Jā, bija lepnums par šogad iegūto balvu (Gada uzņēmējdarbības skolotājs – red.), taču tā pienākas visai komandai. Aisbergam vienmēr ir redzamā daļa, bet zemūdens daļa ir krietni lielāka. Šajā darbā savu ieguldījumu dod gan skolotājs, gan skolēns, gan vecāki, palīdz arī skolas administrācija un pašvaldība. Tikai kopā varam kaut ko sasniegt! Iesaistīto skolotāju un skolēnu skaits piecu gadu laikā ir palielinājies, taču ieinteresētos atrast ir ļoti grūti. Ir tādi trakie skolotāji, kas neatlaidīgi strādā ne jau tādēļ, lai dabūtu balvu. Motivē tas, ka bērni vēlāk attīsta savas idejas. Mani pirmie audzēkņi, kas darbojās skolēnu mācību uzņēmumos, šobrīd studē inženierzinātnes. Ne visi bērni piedalās konkursos, taču viņiem arī ir iespēja iegūt zināšanas, uzlabot prasmes un varbūt izmantot tās vēlāk. Par sevi varu teikt, ka nekad nedomāju, ka būšu uzņēmīgs. Taču, kad dzīvē bija tāda situācija, kad vajadzēja vairāk nopelnīt, kļuvu par gidu un zāles pļāvēju – tā ir mana mazā uzņēmējdarbība.

Vai pašam nav gribējies nopietni pievērsties uzņēmējdarbībai un pelnīt lielu naudu?

Man ir bijušas dažādas idejas. Piemēram, savulaik gribēju pludmalē ierīkot rotaļlietu laukumiņu. Taču es neesmu uzņēmējs! Uzņēmējam jābūt gatavam riskēt. Jāuzņemas atbildība (to gan daru katru dienu). Taču man nav tik lielas uzņēmības. Es esmu skolotājs. Jā, gribētos nopelnīt naudu, bet ar manu profesiju arī var nopelnīt. Esmu cilvēks, kurš gatavs strādāt ļoti daudz. Varbūt būšu uzņēmējs, kad būšu pensijā. Kāpēc ne visi veiksmīgi uzņēmēji skolā bijuši teicamnieki? Daudzi no viņiem skolā mācījušies vidēji vai slikti. Viņi pielāgojās dzīves apstākļiem. Katram cilvēkam ir sava vieta šajā pasaulē. Jā, gribētu braukt ceļojumos uz ārzemēm, nopirkt sev labāku mašīnu. Taču apzinos, ka varu izmantot tikai tos līdzekļus, kurus pats esmu nopelnījis. Taču galvenais – man patīk mans darbs! Ir gadījies, kad gribas pamest visu. Varbūt vieglāk ir strādāt no plkst. 8 līdz 17, vakaros skatīties televizoru un lasīt grāmatas. Skolotāja diena nebeidzas ar stundu beigām. Jāgatavojas nākamajai dienai, un tas ir ritms. Bija laiks, kad man nepatika sestdienas un svētdienas, jo nebija, ko darīt. Manas darbdienas toreiz ilga no plkst. 8 līdz plkst.20.30 – trīs mācību iestādēs. Vienmēr vajadzīgs attīstīties, iet tālāk, nedrīkst apstāties!

Vai to, ka vēlaties būs skolotājs, sapratāt jau bērnībā?

Mani vienmēr interesējusi vēsture. Ne tikai tāpēc, ka mana mamma bija vēstures skolotāja. Lēmumu pieņēmu, mācoties vidusskolā. Mūsu grupā bija 27 studenti, no tiem daļa bija puiši, kas negribēja dienēt armijā. Es tur biju tāpēc, ka tiešām vēlējos kļūt par skolotāju. No desmit vēsturniekiem, kuri 1995. gadā pabeidza augstskolu, skolā strādā tikai divi.

Skolotāju vīriešu Latvijas skolās nav daudz.

Vīrietim ir jābūt skolā! Mūsu skolā šobrīd esam trīs vīrieši –  skolotāji. Kādu laiku esmu bijis arī vienīgais. Apzinos, ka bērniem esmu kā piemērs. Ir svarīgi, kāds ir mans izskats, vārdi, uzvedība, attieksme. Man vienmēr ir jābūt formā. Agrāk nedomāju, ka regulāri nesāšu uzvalku un kaklasaiti, tagad tieši tāds ir mans darba apģērbs. Tas ir tāpēc, lai bērni redz: jā, tas ir skolotājs, tas ir vīrietis! Man dzīvē ir kādas 20 lomas – esmu vīrs, brālis, tēvs utt. Un katrā lomā man ir noteikta uzvedība. Skolotājs – tā ir iekšējā sajūta. Skolotāju darbu var novērtēt ar atzīmi, var vērtēt pēc sasniegumiem, taču galvenais vērtējums ir bērna teiktais: «Paldies, skolotāj!» Arī es saku saviem skolēniem paldies, un esmu gatavs jautāt bērniem, ja kaut ko nezinu. Vienmēr ir laiks mācīties un mācīt.

Mazākumtautību skolas pāriet uz mācībām valsts valodā. Vai skolēni un skolotāji ir šo faktu pieņēmuši?

Lielākā daļa to pieņem. Tas ir ļoti atkarīgs arī no vecāku attieksmes. Ir vecāki, kas domā, ka labāk, lai bērns mācās latviešu skolā, un tad viņš zinās valodu. Citiem savukārt ir svarīgi, ka skolā var ko pajautāt dzimtajā valodā. Pakāpeniski skolēnu attieksme pret valodu un kultūru mainās. Interesanti, ka viņi uz ielas cits ar citu sarunājas latviski (pats dzirdēju), bet skolā viņi baidās to darīt. Kāpēc tad, kad aizbrauc uz Angliju, neviens nesaka, ka vēlas runāt dzimtajā valodā (krieviski vai latviski)!? Jo agrāk bērns sāk runāt valsts valodā un lietot to savā dzīvē, jo vieglāk viņam būs. Ir paradoksāla situācija, ka nereti bērns angliski runā labāk nekā latviski. Kāpēc? Nav metodikas, skolotāju vai motivācijas? Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Savās nodarbībās es izmantoju divas valodas, bet vairāk – latviešu valodu. Esmu stāstījis bērniem, ka pats, beidzot skolu, latviski nerunāju. Taču tad bija jāizvēlas – vai nu kārtošu eksāmenu latviski, vai man nebūs diploma. Pēc tam valodu aizmirsu. Taču vēlāk speciāli izvēlējos strādāt latviešu plūsmā, un bērni palīdzēja man latviešu valodu apgūt aizvien labāk. Latviešu valoda nebeidzas pēc latviešu valodas stundas, tā jālieto arī citās situācijās, ja skolēns grib dzīvot šeit, Latvijā. Protams, jābūt arī iespējai attīstīt savu dzimto valodu. Tikai nevajag šo jautājumu politizēt! Jā, ir skolotāji, kam grūtāk izprast specifiskus terminus. Atsevišķas grāmatas latviešu valodā arī es lasu ar vārdnīcas palīdzību. Agrāk es brīvi runāju vāciski, taču tagad valodu esmu aizmirsis. Angļu valodu esmu mācījies tikai kursos, un tāpēc uzskatu, ka svešvalodas nezinu. Kā šo problēmu risināt? Mācīties! Es dzīvoju Latvijā visu savu dzīvi, un man nav vēlmes braukt prom. Esmu naturalizējies, jo negribu būt nepilsonis. Tā ir normāla attieksme pret kultūru, valodu un valsti. Tas ir patriotisms. Mūsu valstī vēsturiski ir bijis tā, ka te vienmēr dzīvojušas dažādas tautības, un visi vienmēr sadzīvojuši.

Pēdējos gados vairāki jūsu skolas audzēkņi pārgājuši uz latviešu skolām. Kā to vērtējat?

Arī mana meita pēc 9. klases izteica vēlēšanos, ka gribētu mācīties ģimnāzijā, un mēs viņu atbalstījām. Tā bija bērna dzīve, tas bija viņa pirmais nopietnais lēmums! Esmu lepns par to, ka izlaidumā viņa bija viena no labākajām absolventēm, un tagad viņa studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē. Taču ir arī tādi gadījumi, kad bērns pēc tam, kad aizgājis uz latviešu skolu, vēlāk atgriežas atpakaļ. Jo tas nav viegli – tā ir cita valoda, mentalitāte un kultūra. Manā audzināmajā 12. klasē no citas skolas atgriezušies divi skolēni. Šo procesu mēs nevaram ierobežot. Bērnu izvēle ir viņu nākotne. No vienas puses, mēs konkurējam ar citām skolām, bet, no otras puses, mums ir kopīgs darbs. Šogad skolu reitingā ieguvām 6. vietu Latvijā (mazo skolu grupā; reitingā, kurā skolas vērtē pēc skolēnu sasniegumiem olimpiādēs – red.). Esam lepni! Tagad mums vajadzēs pierādīt, vai tas bija nejaušs gadījums, vai tā ir sistēma. Viss ir atkarīgs no mūsu darba.

Kādi ir jūsu šī mācību gada izaicinājumi?

Vēlos pilsētā izveidot mentoru klubu, kas palīdzētu skolotājiem un skolēniem – jaunajiem uzņēmējiem. Vēlos mācīties angļu valodu. Izaicinājums ir arī jaunā kompetenču pieeja. Manā priekšmetā ir tikai standarts, taču nav ne mācību literatūras, ne citu līdzekļu. Lai sagatavotos vienai mācību stundai, man nepieciešamas vairākas stundas. Varu pateikt, ka man nekā nav, tāpēc nestrādāšu. Bet rīt man jābūt klasē un jāpilda likums, noteikumi un darba līgums. Var raudāt un žēloties, bet vienmēr var ko izdomāt, un tas arī ir izaicinājums.  Esmu skolotājs, un mans uzdevums ir strādāt atbildīgi, kvalitatīvi un radoši. Skolotājs nav tikai profesija, bet gan dzīvesveids.