Pasiekstes dzirnavas svin atdzimšanu

Ieejot Pasiekstes dzirnavu jaunajā krogā, uz katra soļa var sajust senatnīguma elpu. Patīkami pēc koka smaržo senatnīgi stilizētie jaunie galdiņi un krēsli. Īpaša kroga odziņa – terase otrajā stāvā apkārt vējdzirnavām ārpusē. Krogā vienlaikus var uzturēties, ievērojot distancēšanās prasības, līdz 130 cilvēku, trešajā stāvā – mājīga banketu zāle, pirmajā stāvā – bārs. Dzirnavām līdzās esošā teritorijas labiekārtošana tuvojas izskaņai, bērnu rotaļu laukums gaida mazos apmeklētājus. Pagājušajā nedēļā ceturtdien, kad krogs strādāja pirmo dienu, apmeklētāju bija tik daudz, ka virtuves darbinieki netika galā ar pasūtījumiem, un klientiem vajadzēja nedaudz uzgaidīt. «Kroga kolektīvam, kas sastāv no 16 cilvēkiem, ir vajadzīgs laiks, lai sastrādātos,» skaidro Pasiekstes dzirnavu pašreizējā īpašniece Signe Veinberga.

Pasiekstes dzirnavas celtas pirms 125 gadiem – 1895. gadā – nodegušo koka dzirnavu vietā un pieskaitāmas pie holandiešu tipa mūra dzirnavām. Dzirnavu iekšpusē daudzas koka konstrukcijas, nesošās sijas, grīda, par mūra sienām nemaz nerunājot, ir saglabājušās tās sākotnējā veidā. Uz koka sijām ir saglabājušies dzirnavnieku ieraksti, kas tapuši dažādos laikos. Dzirnavu augšējā stāvā ir redzams mehānisms, lai arī šobrīd nav darba kārtībā, kas darbināja dzirnakmeņus. Viens no dzirnakmeņiem tika izrakts no zemes dzirnavu pamatos, kad notika atjaunošanas darbi, un izlikts apskatei vienā no dzirnavu zālēm. «Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde uzlika mums par pienākumu atgriezt dzirnakmeni tā sākotnējā vietā, un mums, izmantojot vinču, nācās celt akmeni dzirnavu otrajā stāvā cauri lūkām, pa kurām kādreiz cēla maisus ar graudiem,» stāsta Signe Veinberga.

Pēdējo reizi Pasiekstes dzirnavas darbojošās 1964. gadā, kur mala apiņus pēdējā dzirnavnieka Alfona Šēniņa bērēm. Kopš tā laika dzirnavas vairs nav darbojušās. Dažādos gados bijusi cerība uz atdzimšanu, taču ikreiz projekti palikuši tikai plānos un uz papīra. Līdz Pasiekstē uzradās jaunā ģimene – Signe un Edijs Veinbergi, kuri apmēram septiņu astoņu gadu laikā spēja īstenot sapni un atdzīvināt vecās dzirnavas. Bet viss sākās ar to, ka aptuveni pirms 15 gadiem Edija mamma nopirka māju līdzās dzirnavām. Dēls, kas nodarbojas ar būvniecību, un vedekla palīdzēja iekārtot māju dzīvošanai derīgiem apstākļiem. Nopērkot nekustamo īpašumu līdzās dzirnavām, ģimene saņēma arī atslēgas no pašām dzirnavām, kas ir valsts nozīmes kultūrvēsturisks piemineklis un tām vienmēr bija jābūt pieejamam apskatei.

«Sākumā dzirnavas vēl bija tādā stāvoklī, ka varēja uzkāpt līdz piektajam stāvam, taču jau tolaik kāpnes dažās vietās bija nedrošas. Ar laiku viss kļuva tikai sliktāk. Augsto gruntsūdeņu dēļ pirmajā stāvā krājās ūdens, paceļoties tā līmenim reizēm līdz ceļiem,» atceras Signe. Latvijas neatkarības gados Pasiekstes dzirnavām bija vairāki īpašnieki, vienu reizi tās tika pārdotas izsolē. Aptuveni pirms desmit gadiem Veinbergi pirmo reizi ieskatījās dzirnavās, taču tolaik pieprasītā cena bija pārlieku augsta. Tomēr vēlme iegādāties dzirnavas un saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu nezuda. Saņēmuši pieņemamu piedāvājumu no dzirnavu pēdējā īpašnieka, ģimene iegādājās nekustamo īpašumu.

Atjaunot kultūrvēsturisko pieminekli – tas ir īsts izaicinājums. Katrs solis ir jāsaskaņo ne tikai ar Būvvaldi, bet arī ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Dzirnavas atrodas netālu no vietas, kur kādreiz atradās vecie kapi. Tādēļ visus dzirnavas atjaunošanas darbus vēl uzraudzīja arī arheologi. Pats par sevi saprotams, ka projekts ir prasījis vērā ņemamas investīcijas. Pirmo finansiālo atbalstu uzņēmums MS AVLO, kas īsteno projektu, saņēma no Ventspils novada pašvaldības. Pateicoties šim finansējumam, tika izveidots pievedceļš un iekonservēta fasāde, kuru steidzami vajadzēja glābt no sabrukuma. Nevarēja jau gaidīt arī iekšējo konstrukciju un nesošo siju stiprināšanas. Ar lielām grūtībām, tomēr izdevās piesaistīt ES finansējumu. Viena no svarīgākajām objekta atjaunošanas prasībām bija tās autentiskuma saglabāšana. Tas arī pilnībā atbilda dzirnavu pašreizējo īpašnieku iecerēm. Protams, tas uzliek savu īpašo specifiku arī tos ekspluatācijai.

Par īstu izaicinājumu un sapņa īstenošanu Edijam Veinbergam kļuva dzirnavu spārnu atjaunošana. Ģimene ir pateicīga Piejūras brīvdabas muzejam, kura teritorijā ir līdzīgas dzirnavas. Muzeja dzirnavu spārnu restaurācijas projekta autors laipni piedāvāja Pasiekstes dzirnavu īpašniekiem spārnu rasējumus un video par tos montāžu. Tomēr nācās diezgan ilgi meklēt piemērotus kokus vajadzīgajā augstumā un diametrā spārnu konstrukciju izzāģēšanai (viena spārna garums – 16 metri), kā arī piemērotu zāģētavu, kur var izgatavot vajadzīgā lieluma konstrukcijas. Spārnu izgatavošanai izmantotas apmēram 25 metrus augstas priedes, kuru diametrs sasniedz 54 cm, koku vecums – aptuveni 80 gadu, stāsta Edijs. Pateicoties rasējumiem un video, viņš pats salika dzirnavu spārnus aptuveni piecu stundu laikā! Dzirnavu atjaunošanā kopumā bija nodarbināti tikai daži cilvēki – Edijs saka, ka svarīgi bijis saglabāt viena meistara rokrakstu. Viss, kas dzirnavās uzmeistarots no koka, ir meistara Normunda Liepnieka un viņa brāļa rokudarbs.

Latvijā nav saglabājušās pārāk daudz dzirnavu ar spārniem. Edijs Veinbergs neslēpj savu lepnumu un gandarījumu par paveikto milzīgo darbu no idejas dzimšanas brīža aptuveni pirms desmit gadiem līdz tās īstenošanai. «Mums šī ir vieta, kur dzimst idejas un var smelties enerģiju to īstenošanai,» uzsver īpašnieks, cerot, ka ar laiku viņam piekritīs arī daudzi viņu iestādes apmeklētāji.

Atklājot Pasiekstes dzirnavas, Edija galvenie pienākumi beidzās, turpmākais ir Signes rokās, kura vada šo iestādi. Kopā ar šefpavāru Elvi Rībenu sastāda kroga ēdienkarti, kurai ir jāatbilst galvenajai iestādes koncepcijai – garšas baudījums. «Karbonādes un kotletes mēs noteikti nepiedāvāsim, šādu ēdienu var arī mājās nobaudīt,» pārliecināti saka Signe. Līdz 10. augustam kroga kolektīvs ieskrienas, sastrādājas un apgūst pirmo pieredzi. Pēc 10. augustā sāks pieņemt galdiņu rezervāciju. Iestādes darbības pirmajās dienās tapa skaidrs, ka ir vajadzīgs vairāk vietu automašīnu novietošanai. Edijs jau risina šo jautājumu un domā, kur varētu izbūvēt papildu stāvlaukumu. Labi, ka teritorija ir gana plaša – pie dzirnavām ir 1,7 ha liels zemes gabals un nekustamā īpašuma saimnieki piepirkuši vēl hektāru zemes līdzās dzirnavu teritorijai.

Patlaban uzņēmums, kas attīsta Pasiekstes dzirnavu projektu, mēģina panākt no Latvijas valsts ceļiem iebrauktuves paplašināšanu kroga teritorijā. Pašreizējās iebrauktuves platums būtu piemērots, ja nebūtu dziļo novadgrāvju ceļa malās, kas parādījušies ceļa remonta laikā. Šobrīd lielā fūre nevarēs iebraukt dzirnavu teritorijā, bet divas vieglās automašīnas nevarēs samainīties. Nācās rakstīt vairākām ministrijām, un kultūrvēsturiskā objekta īpašnieki ļoti cer, ka viņi tiks sadzirdēti.

Veinbergu ģimene rūpīgi apkopojusi pieejamo informāciju, kas vēsta par dzirnavu vēsturi. Iepriecina, ka viens no informācijas avotiem bijusi Ventas Balss, kas dažādos laikmetos iznākusi ar dažādiem nosaukumiem. Lielu darbu paveikusi Signes mamma, kurai izdevies atrast daudz interesantas informācijas baznīcas grāmatās, vecās avīzēs. Ziemā notika tikšanās Salaspilī ar pēdējā dzirnavnieka Alfona Šēniņa meitu Ritu. Bijušās Pasiekstes dzirnavu iemītnieces stāsts bija satraucošs un atmiņā paliekošs. Šēniņu ģimene nopirka dzirnavas no bankas, paņemot šim nolūkam kredītu. Pirms pēdējās kredītiemaksas veikšanas, kad dzirnavām vajadzēja pāriet privātīpašumā, Latvijā ienāca Padomju armija. Dzirnavas tika nacionalizētas un pārgāja kolhoza īpašumā, bet Alfons Šēniņš turpināja strādāt par dzirnavnieku. Pateicoties tieši šī amata prasmēm, Šēniņu ģimene netika izsūtīta uz Sibīriju, jo dzirnavnieka profesija bija reta un pārsvarā tā tika pārmantota. Pagājušā gadsimta 70. gados tika izstrādāts dzirnavu atjaunošanas projekts, pārveidojot to par krogu. Tomēr šiem plāniem nebija lemts piepildīties pusgadsimtu! Mēģinājums atjaunot dzirnavas ar spārniem bija arī 90. gadu sākumā, taču atkal neveiksmīgi.

Pasiekstes dzirnavu komplekss piedāvā ne tikai sabiedriskās ēdināšanas, bet arī naktsmītnes pakalpojumus. Pagaidām ir pieejams viens apartamentu numuriņš, taču jau top vēl viens, bet plānos – kempinga būvniecība līdzās dzirnavām un viesu mājai.

Atjaunotās Pasiekstes dzirnavas atkal atguvušas spārnus un viesmīlīgi atvērusi durvis apmeklētājiem.

Pateicoties Signei un Edijam Veinbergiem, kultūrvēsturiskais piemineklis – Pasiekstes dzirnavas – ir atkal atdzīvojušās.

Kroga pirmajā stāvā ir pieejams bārs.

Pasiekstes dzirnavu kroga īpašā odziņa – atvērtā terase otrajā stāvā.

Viens no dzirnakmeņiem, kas izcelts no zemes dzirnavu pamatiem un novietots savā iepriekšējā vietā, tagad kalpo kā eksponāts un vēstures liecība.