Ekonomiskajā emigrācijā devušies gan jaunieši, gan pusmūža cilvēki, atšķiras arī zināšanu un izglītības līmenis, bet viņus vieno vēlme ne tikai nopelnīt, bet arī būt novērtētiem.
Ventspilnieki izkaisīti pasaulē
0Latvijā tas ne vienmēr ir iespējams. To atzīst arī Ventas Balss uzrunātās dāmas, kas šobrīd strādā dažādās pasaules vietās. Līga Jeluškina, Ventspils Augstskolas absolvente, pelna viesnīcu servisā Grieķijā, Iveta Rozenberga, bijusī Usmas pamatskolas direktore, ir sociālā aprūpētāja Austrijā, ugālniece Ilze Savčuka, kas vēl nesen bija bezdarbniece, strādā Īrijā, bet Tabita Tautere, kas iepriecējusies Spānijā un dzīvo tur astoņus gadus, kopā ar klasesbiedreni Velgu Dauguli izveidojusi veco ļaužu dienas centru.
Līga:
– Šobrīd dzīvoju Rodas salā, bet vasarās strādāju Kosā. Interese par ceļošanu, atšķirīgām kultūrām un valodām bija kopš vidusskolas laikiem.
Mācoties VeA Tulkošanas studiju fakultātē, nestrādāju, bet pienāca vasara un secināju – ir tik daudz brīva laika, kāpēc nemeklēt darbu?
Iveta:
– Senāk domāju, ka budžeta iestādēs strādājošajiem vienmēr būs darbs mūžu mūžos, bet, kad 2009. gāda likvidēja Usmas pamatskolu, kurā par direktori biju nostrādājusi 19 gadus, sākumā bija aizvainojums, jutu tādu kā nodevību no pašvaldības, novada vadības puses. Bet – suņi rej, tomēr karavāna dodas tālāk...
Ilze:
– Latvijā, konkrēti Ugālē, man bija grūti iztikt, nomāca arī ikdienas rutīna, tādēļ vēlējos kaut ko mainīt. Emocionāli tas bija grūti, jo mājās palika vecāki, draugi un bērni, bet viens no viņiem, vecākā meita, kas sešus gadus strādā Īrijā, piedāvāja darbu arī man.
Tabita:
– Spānijā dzīvoju astoņus gadus – La Coruñā, pie Atlantijas okeāna.
Pirmajos gados bija grūti iedzīvoties. Palīdzēju vīram grāmatu un rakstāmlietu veikalā. Brīžiem raudāju un krāmēju somu, un neskaitāmas reizes gribēju atgriezties Latvijā.
Vairāk lasi šodienas laikrakstā „Ventas Balss”!
Komentāri (0)