Saruna ar Ventspils slimnīcas Dzemdību nodaļas vecmāti Baibu Mincenbergu

Dodoties pa gaiteni uz priekšu, ievērojam pie sienām izkārtas fotogrāfijas, kurās redzami pēdējos gados dzimušie bērniņi, kā arī kalendāru, kurā cītīgi tiek uzskaitīts katrs šī gada jaundzimušais. Jau pēc brīža mūs sveicina Baiba, Dzemdību nodaļas vecmāte, kura Ventspils slimnīcā strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Minētais darba stāžs jau vien liecina, ka Baibai vecmātes profesija ir ne tikai darbs, bet gan viņas sirdslieta.

Trīsdesmit darba gadi neapšaubāmi dod plašas zināšanas izvēlētajā profesijā. Tas liek arī aizdomāties, kāpēc izvēlējāties tieši šo darbības sfēru un kā jums ir izdevies tajā tik ilgi un veiksmīgi darboties.

– Man vienkārši patīk mans darbs, un ar to es domāju, ka man patīk viss, kas ietilpst manos darba pienākumos – no sākuma līdz pašām beigām. Lielu gandarījumu sniedz veselīga mazulīša nākšana pasaulē. Ja tā padomā, kas var būt skaistāks par brīdi, kad dienasgaismu ierauga veselīgs mazulis. Kā vecmātei man ir dota iespēja būt klāt daudzos šādos skaistos un vērienīgos brīžos. Šo atziņu es sapratu jau ļoti sen. Līdz ar to arī nolēmu kļūt par vecmāti, un neesmu šo izvēli nožēlojusi nevienu brīdi.

Ventspils slimnīcā sākāt strādāt 1983. gadā, kad pabeidzāt mācības Rīgas Medicīnas koledžā. Kā jūs salīdzinātu vecmātes darbu toreiz un tagad – kas ir mainījies?

– Laiki pavisam noteikti ir mainījušies. Kad sāku strādāt Ventspils slimnīcā, atļauja uzturēties nodaļā bija tikai medicīniskajam personālam un māmiņām, kuras gatavojās dzemdēt. Vīriem un citiem ģimenes locekļiem uzturēties nodaļā nebija atļauts. Arī palātas bija paredzētas viena uz trīs mammām un viņu jaundzimušajiem mazuļiem. Bet šeit būtu jāatzīmē, ka padomju gados jau neviens nesūdzējās, jo tās ekspektācijas par dzemdībām nebija tik augstas un pašas elementārākās lietas jau vienmēr tika nodrošinātas no slimnīcas puses. Pat tāda lieta kā darba apģērbs bija savādāks, piemēram, padomju laikā mēs vilkām sejas maskas no marlītes, kuras mainījām ik pēc dažām stundām. Arī cepure un halāts bija nepieciešamība.

Savukārt, ja domājam par to, kā ir tagad, tad jāsaka, ka jau pati Dzemdību nodaļa ir labi uzturēta un tur ir patīkami gan strādāt, gan jaunajiem vecākiem uzturēties. Tāpat mūsdienās ar interneta starpniecību ir jūtama liela ietekme no ārzemēm. Pat ne no ārzemju literatūras, bet gan no ārzemju interneta vietnēm un sociālajiem tīkliem, kur mammas ir dalījušās savos pieredzes stāstos. Līdz ar to topošā māmiņa bieži vien pie mums jau atnāk ar izlolotu sapni par to, kādas dzemdības viņa vēlētos piedzīvot. Ļoti bieži nākas atgādināt, ka dzemdības – tas jau nav tikai viss skaistais. Lai gan mēs darām visu iespējamo, lai sniegtu nepieciešamo atbalstu un komfortu, ir jāpatur prātā, ka dzemdības – tās ir arī sāpes, no kurām nav iespējams izvairīties. Sāpes ir dabīga parādība dzemdību procesā, un ar to, ka tās būs, ir jārēķinās. Vispār esmu par dabīgām dzemdībām un cenšos neko šajā dabas ieliktajā procesā nesasteigt.

Kas jums sniedz vislielāko gandarījumu, strādājot par vecmāti?

– Kā jau iepriekš minēju, veselīga mazulīša nākšana pasaulē ir lieliska motivācija strādāt šajā nozarē. Taču pēdējā laikā aizvien biežāk saskaros ar situāciju, kurā es pieņemu dzemdības mammai, kuru pašu esmu pieņēmusi dzemdībās kā zīdainīti. Vispār tā ir lieliska sajūta – apzināties, ka esi varējis palīdzēt nākt pasaulē bērniņam, kurš, gadiem ejot, ir izaudzis un nu jau veido pats savu ģimeni.

Kādas ir lielākās grūtības, ar kādām saskaraties savā darbā?

– Tas, ka pieņemu dzemdības jau ļoti daudzus gadus, nenozīmē, ka manī nav iekšēja stresa pirms katrām dzemdībām. Pat ja dzemdības ir pilnībā normālas – zināms stresa līmenis jau manī paliek. Jo tā ir ļoti liela atbildība – palīdzēt nākt pasaulē jaunai dzīvībai. Kā vecmātei mans pienākums ir no savas puses izdarīt visu nepieciešamo, lai māmiņa varētu piedzemdēt labi un lai rezultāts būtu pozitīvs gan viņai, gan bērniņam.

Kā pārvarat šīs grūtības?

– Man palīdz vides maiņa. Aizbraukšana uz citu valsti un saskarsme ar dabu man sniedz ļoti lielu atslodzi no ikdienas darba ritma. Ir nepieciešama tāda vides nomaiņa, lai atslēgtu prātu no visa ierastā. Tā kā parasti cenšos ģimenē par darbu nerunāt, tad pārrunas ar citām vecmātēm man palīdz izrunāt kādas lietas, kuras iekšēji manī ir sakrājušās, piemēram, ja pieņemtas smagāka veida dzemdības, kuras ir emocionāli grūtāk aizmirst. Bet galvenokārt tā ir vides maiņa.

Jūsuprāt, ar kādām īpašībām cilvēkam ir jābūt apveltītam, lai varētu strādāt par vecmāti?

– Šo darbu nevar darīt, ja tevī nav mīlestības un cieņas pret līdzcilvēkiem. Bieži vien dzemdības pieteiksies brīdī, kad tu to vismazāk gaidīsi vai vēlēsies, piemēram, sešos no rīta. Arī tādās reizēs vecmātēm ir jābūt klāt mammām un jāpalīdz bērniņiem nākt pasaulē. Varbūt tu tajā brīdī iekšēji jūties iztukšots, bet tev ir jāatrod sevī tas spēks dalīties mīlestībā un rūpēs.

Kur šo rezervi lai smeļas brīžos, kad ir šis iekšējais tukšums un ir tikai jādod no sevis citiem?

– Šajā nodaļā valda ļoti liels pozitīvisms. Parasti jau dzemdības ir vairākas vienā dienā, un to pozitīvismu var smelties šajos jaundzimušajos bērniņos, kuri ienāk pasaulē kā baltas lapas, ņipri un skaisti. Tas viss iedod jaunu enerģiju un prieku par savu darbu. Te arī rodas spēks sešos no rīta pieņemt dzemdības un atdot visas savas rūpes un uzmanību mammai un mazulim.

Saprotams, ka vecmātes profesijā bērniņa nākšana pasaulē ir teju katru dienu un visas dzemdības būtu grūti atcerēties. Taču noteikti gadu gaitā ir pieņemtas dzemdības, kuras īpaši palikušas atmiņā (pozitīvā ziņā), vai tā ir?

– Viennozīmīgi pirmās ūdensdzemdības ir palikušas atmiņā tā košāk. Atceros, ka mums – vecmātēm – no Rīgas brauca kolēģe, kura novadīja lekciju kursu par ūdensdzemdību norisi. Nepagāja ilgs laiks, kad jau mums pieteicās pirmā māmiņa, kura dzemdēja vannā. Tās bija ļoti skaistas dzemdības. Vispār esmu novērojusi, ka mazulīši, kuri piedzimst ūdenī, pēc tam ir arī mierīgāki, jo tā pāreja no mātes vēdera un ienākšana pasaulē ir ļoti maiga.

Vadāt arī lekcijas topošajiem vecākiem, kurās stāstāt par dzemdību un pēcdzemdību periodu. Kādi būtu tie vērtīgākie ieteikumi topošajiem vecākiem, kurus būtu ieteicams ņemt vērā?

– Pirmais, ko vienmēr saku topošajiem vecākiem: dzemdības – tas nav tikai viss rožainais un skaistais. Būs arī grūtības. Tāpēc arī aicinu māmiņas un viņu dzīvesbiedrus apmeklēt lekcijas, kur iespējams saņemt reālu un praktisku informāciju par dzemdībām. Ja nu tomēr nav šīs vēlmes apmeklēt lekcijas, tad ikviena topošā māmiņa, kura vēlas dzemdēt mūsu slimnīcā, ir aicināta atnākt uz mūsu nodaļu, kur iespējams iepazīties ar vecmātēm, uzdot sev interesējošos jautājumus un iepazīt nodaļas vidi kopumā.

Ja runājam par gatavošanos dzemdībām. Kāda ir tipiskā lieta, kuru vecāki aizmirst paņemt līdzi uz slimnīcu?

– Godīgi sakot, mums šādu problēmu vairs nav. Varbūt tas ir tāpēc, ka, vecākiem atnākot uz mūsu nodaļu, mēs dodam līdzi sarakstu ar visām nepieciešamajām lietām, kuras būtu jāņem līdzi uz dzemdībām.

Kāds ir jūsu novēlējums Ventspils slimnīcas Dzemdību nodaļai un visiem topošajiem vecākiem?

– Nodaļai novēlu spēku, izturību, spēju turēties visiem kopā un mācīties pieņemt jauno. Savukārt vecākiem, protams, novēlu daudz veselīgu mazulīšu!

Apmaksāta informācija.