Dzīvot saskaņā ar sevi

Esot jaunajā amatā, Solvita turpinās augt, attīstīties un pilnveidoties, pieņemot dažādus izaicinājumus, lai sporta skolas audzēkņi taptu par spēcīgam un laimīgām personībām.

Apsveicu tevi ar jauno amatu. Noteikti apzinies, ka izaicinājumu tagad tev dzīvē netrūks.

– Paldies! Kad saņēmu uzaicinājumu kļūt par sporta skolas direktori, sapratu, ka piedāvājums ir nācis īstajā brīdī: esmu sasniegusi zināmu briedumu un guvusi dzīves un profesionālo pieredzi. Apzinājos, ka esmu izaugusi līdz tam, lai kļūtu par vadītāju, kas nebūt nav viegli. Esmu pateicīga savam liktenim, ka tas mani ved pa tādu dzīves ceļu. Nekad neesmu situsies ar galvu sienā, lai kaut ko par visu varu panāktu. Zinu, kurš brīdis nav mans, kad man ir mazliet jānogaida un kaut kas vēl jāpamācās. Pieļauju, ka mans pašreizējais amats ir ceļš uz vēl kaut ko, lai es kā personība spētu pilnveidoties. Uzskatu, ka tas nav stāsts par karjeru, bet gan par manu personīgo izaugsmi, par to, ko es kā personība iegūšu un spēšu sniegt citiem, šobrīd esot šajā vietā. Es paļaujos, ka katra lieta notiek tā, kā tai ir jānotiek. Jaunajā kolektīvā iejutos viegli, jo ar daudziem saviem pašreizējiem kolēģiem esmu bijusi kopā jau vairāk nekā divdesmit gadu. Viņi ļoti labi zina mani, manas rakstura īpašības, zina, kā es organizēju darbu. Kolektīva attieksme ir cieņpilna, virzīta uz mērķi un kopīgu sadarbību. Esmu atvērta saviem kolēģiem – nepieciešamības gadījumā viņi vienmēr ir laipni gaidīti pie manis uz sarunu, lai diskutētu, spriestu, meklētu risinājumus.

Tu nekad neesi vairījusies no atbildības un darba. Šo rakstura īpašību esi mantojusi no savas ģimenes?

– Iespējams, no malas raugoties, daudziem ir radies priekšstats, ka esmu karjeriste ar lielam ambīcijām. Neuzskatu, ka man piemīt šīs rakstura īpašības, man vienkārši patīk dzīvot dzīvu dzīvi. Tāpēc man nepārtraukti gribas izaicināt sevi pašu: kādas ir manas spējas, cik tālu sniedzas manas robežas. Esmu beigusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, un pēc savas būtības esmu pedagogs. Man ļoti patīk būt kopā ar bērniem, tas mani dara stiprāku un enerģijas piepildītāku. Man ir ļoti nepieciešama domu un enerģiju apmaiņa. Ja jūtu, ka kaut kur neiederos, nespēju ko paveikt vai nejūtos laimīga, tad bez mazākās nožēlas atkāpjos. Esmu absolūti godīga pret sevi, nekad sevi nemānu. Ja man kaut kas nepadodas, labprāt to nolieku malā. Nebaidos mēģināt, piemēram, iesaistos dažādos jaunos projektos, nebaidos no tā, ka var neizdoties. Es lecu iekšā un daru visu to labāko, ko spēju izdarīt. Es nebaidos uzdrošināties. Runājot par sevi, es drīzāk teiktu, ka neesmu vienaldzīga un nekad neklusēšu, ja manīšu netaisnību, kas skars manu ģimeni, mani, manu tautu, sabiedrību, kurā es dzīvoju. Ar gadiem esmu iemācījusies izteikties tolerantāk. Kad biju jaunāka, savas domas šāvu kā ar lielgabalu, nedomājot par citiem. Biju daudziem neērta. Man ir jāatzīst, ka bērnībā biju diezgan slinks bērns: man neko negribējās darīt. Tomēr es visu laiku vēroju, cik darba mīloši ir mani vecāki un ar kādu atbildību viņi dara savu darbu. Manā zemapziņā tas no bērnības ir kaut kur aizķēries. Tagad – ar gadiem – es ļoti novērtēju to, kā vecāki man pasniedza, kādai ir jābūt attieksmei pret darbu. Darba tikumu esmu mācījusies gan no mammas, gan no tēta. Viņu vadmotīvs vienmēr bija: ja kaut ko dari, tad jāpieliek klāt arī sava sirds. Arī aizvadītie gadi sportā man ir disciplinējuši un piespieduši cīnīties līdz galam, tāpat kā iemācījuši pieņemt gan uzvaras, gan zaudējumus. Esmu arī ilgus gadus strādājusi kopā ar brāli (Ralfs Pleinics, BK Ventspils valdes loceklis – red. piez.), par ko daudzi nereti ir brīnījušies, kā mēs kā vienas ģimenes locekļi to esam spējuši. Es melotu, ja teiktu, ka mums šī sadarbība veidojās ļoti viegli, jo īpaši sākumperiodā, kad mēģinājām katrs iezīmēt savas robežas, taču mūs ir glābis tas, ka mēs vienmēr esam bijuši spējīgi visu izrunāt. Ralfs man ir ļoti tuvs cilvēks, jo galu galā viņš mani kā brālis pazīst visilgāk (smejas). Man ar brāli ir ļoti liela savstarpējā mijiedarbība un diezgan līdzīgs skats uz dzīvi un darbu, tāpēc viegli nonākam pie kopsaucēja. Man ir laimējies, man ir lieliska ģimene, kur spējam viens uz otru paļauties.

Vai vari sniegt nelielu sporta skolas nākotnes vīziju? Vēlies kaut ko radikāli mainīt, vai varbūt saredzi iespējas, ka vari turpināt iesākto?

– Man ir ļoti dziļa cieņa pret sporta skolu Spars kā iestādi, kurai ļoti daudzi bērni ir gājuši cauri. Šobrīd tie jau ir pieauguši cilvēki, kuri tagad savus bērnus ved uz šo skolu. Spars ir tradīcijām ļoti bagāta skola. Pati esmu bijusi šīs skolas audzēkne, daudzus gadus atdevusi basketbolam. Tagad ienākt sporta skolā ar saukļiem un lozungiem, solot visu slaucīt pa jaunam, manuprāt, būtu necieņas izrādīšana maniem priekšgājējiem. Šobrīd mans svarīgākais uzdevums ir nostiprināt tās lietas, kas varbūt līdz galam nedarbojas tā, kā vajadzētu. Meklēsim jaunas vēsmas, kā veiksmīgāk sadarboties ar skolas audzēkņiem. Mēs nevaram vairs strādāt ar tām metodēm, kas bija aktuālas pirms gadiem divdesmit. Man gribētos, lai treneri spētu saskatīt potenciālu katrā bērnā, mācētu profesionāli sadarboties, spētu savus audzēkņus motivēt. Man nav šaubu, ka mūsu sporta skolas treneri tieši tā arī strādā. Visi nekad nekļūs par profesionāliem sportistiem, taču, tiklīdz kāds potenciāls ir sataustīts, pie tā ir jāstrādā ar maksimālu atdevi, savukārt pārējiem audzēkņiem ir jāspēj iedot sajūta, ka viņi ir spēcīgas personības, ar savu sportisko rūdījumu. Sports palīdz saprast, ka dzīvē katrai sekundes simtdaļai ir nozīme. Vēl viens nākotnes projekts varētu būt saistīts ar interešu izglītības nodrošināšanu bērniem vecumā līdz 6 gadiem. Vairāki vecāki man par to ir vaicājuši, un tas ir kā signāls tam, ka par to ir vērts padomāt.

Kāda vieta Latvijā patlaban ir atvēlēta sportam?

– Diemžēl sports šobrīd Latvijā ir pabērna lomā. Reizēm nepamet sajūta, ka Latvijas politiķi mērķtiecīgi dara visu, lai iznīcinātu profesionālo sportu. No politiķu puses ir sperti tik nepārdomāti soļi, ka ilgtermiņā tie nesīs tikai problēmas. Man ir skumji, ka no profesionāla sporta pārejam uz tādu kā fizkultūru. Tas nav pareizi. Bērnam ir svarīgi redzēt jēgu tam, ko viņš dara, ir jāsaredz virsotnes un jānotic, ka es arī tur varu nokļūt. Viņam ir jāsaprot, ka pēc sporta skolas viņam, iespējams, paveras profesionālā sporta karjera. Ar ko mēs kā valsts pārsvarā lepojamies pasaulē? Ar sportu, kultūru, mākslu. Ja mēs šīs nozares tagad apzināti grausim, kurp vedīs mūsu ceļš?! Vai mūsu mērķis ir neinteliģenta, gļēva, vāja un neveselīga Latvijas tauta? Zinot, cik daudz bērnu nodarbojas ar sportu, mākslu un kultūru Latvijā, tas ir tas, kas sniedz mūsu nācijas vienotības apziņu. Mēs taču zinām, kā Latvijas tauta spēj vienoties sporta sacensībās, Dziesmu svētkos.

Cik audzēkņu ir sporta skolā? Parasti visi interesenti tiek uzņemti?

– Sporta skolā ir 1217 audzēkņu. Protams, šis skaitlis ir mainīgs, tomēr varu teikt, ka audzēkņu skaita ziņā šī ir lielākā skola pilsētā. Šobrīd man šie audzēkņi ir uzticēti, un es par visiem viņiem atbildu. Esmu atvērta sadarbībai ar vecākiem, un man ir liels prieks, ka vecāki pie manis nāk ne tikai, lai risinātu problēmas, bet nāk arī tādēļ, lai iepazītos ar mani, aprunātos, nekautrējas uzdot dažādus jautājumus un vaicāt pēc padoma. Lai kļūtu par sporta skolas audzēkni, pats svarīgākais nosacījums ir veselība, kā arī atsevišķos sporta veidos ir jāizpilda normatīvi kā, piemēram, sporta vingrošanā. Bet citādi, ja ārsts ir izsniedzis atļauju nodarboties ar sportu, jo treniņu grafiks ir intensīvs, sestdienās, svētdienās notiek sacensības, tad var kļūt par vienu no mums. Sporta skolas audzēknim katru gadu ir jāizpilda Ministru kabineta noteiktie kritēriji, proti, jāpiedalās noteiktā sacensību skaitā un jānokārto kontrolnormatīvi, lai audzēkni varētu pārcelt nākamajā mācību gadā.

Sporta skola Spars ir konkurētspējīga starp pārējām Latvijas sporta skolām?

– Ļoti stabils rādītājs mūsu konkurētspējai ir tas, ka daudzi mūsu audzēkņi nonāk dažādās Latvijas izlasēs, piemēram, vieglatlētikā, basketbolā, smaiļošanā un kanoe airēšanā, sporta vingrošanā un citos sporta veidos. Ventspilī bērnu skaits ir tik liels, cik tas ir, turklāt te bērniem ir ļoti daudz ko darīt. Apzināmies, ka mums ir jācīnās par katru audzēkni, lai viņš pie mums paliktu, jo īpaši, ja viņš ir talantīgs. Starp sporta skolas audzēkņiem netrūkst tādu, kas nāk ne tikai uz treniņiem, bet apmeklē arī Mūzikas skolas nodarbības un pagūst vēl aiziet arī uz angļu valodas nodarbībām. Ja skolēns ir talantīgs, viņš ir daudzpusīgs daudzās jomās. Latvijas izlasē basketbolā šogad vien bija pieci Spara audzēkņi. Esmu pārliecināta, ka mūsu audzēkņi ir konkurētspējīgi un ļoti talantīgi. Pēc dabas esmu optimiste un zinu, ka mūsu sporta skola var vēl labāk, jo mums resurss ir. Man gribētos, lai pārāk agri audzēknis neuzsāktu specializāciju konkrētā sporta veidā. Svarīgi, lai sporta skola varētu nodrošināt kārtīgu bāzi katra audzēkņa fiziskajai, emocionālajai attīstībai un sagatavotībai, personības izveidei, veselības nostiprināšanai. Visas šīs komponentes saliekot kopā, bērns kļūtu vispusīgi attīstīts. Protams, ir sporta veidi, kas pieprasa agru specializāciju, piemēram, vingrošana, peldēšana, bet ir sporta veidi, kur pamatus varētu likt caur vispārēju fizisku sagatavotību.

Sports un tu – tas ir aktīvs savienojums?

– Jā, protams! Sports vienmēr ir bijis manā dzīvē kopš 7 gadu vecuma. Katrs rīts man iesākas ar īpašu vingrojumu kompleksu, kas sagatavo manu ķermeni, prātu un emocijas dienai. Trīs reizes nedēļā esmu atlētiskās vingrošanas zālē. Ļoti daudz staigāju kopā ar savu suni. Man patīk ne tikai sportot, bet arī sekot līdzi visām sporta aktivitātēm. Visa mana ģimene ir aktīva dažādu sporta veidu atbalstītāja. Un mūsu sarunas izskaņā gribu novēlēt visiem vecākiem vienkārši atbalstīt savus bērnus. Ja bērnam vairāk patīk peldēt, tad, lai peld, nevis ar varu sūtīt uz basketbolu, tikai tāpēc, ka tētim šis sporta veids ir ļoti tuvs. Bērnam līdz noteiktam vecumam vajadzētu izmēģināt dažādas intereses, lai noskaidrotu, kas patīk vislabāk: mūzika, sports vai māksla. Jo pats galvenais šajā dzīvē ir dzīvot saskaņā ar sevi. Būtu tik skaisti, ja mēs šo vēlmi bērniem neatņemtu, jo šī īpašā vēlēšanās mums katram tiek iedota līdz ar piedzimšanu. Nesalaužam to, bet visi kopā veidojam spēcīgas, laimīgas un veselīgas personības, kuras vēlas dzīvot saskaņā ar saviem sapņiem un mērķiem.