Brīvdienās, kad Ventspilī svinēja Jūras svētkus, vairāk nekā 200 zvejnieku kolhoza Sarkanā bāka bijušie darbinieki satikās teātra namā Jūras vārti, lai pakavētos atmiņās par kopīgi pavadītajiem darba gadiem. Turpinām publicēt bijušo bāčiņu atmiņas, ar kurām viņi labprāt dalījās salidojumā.
Ārvaldis Briedis:
«Nāku no zvejnieku ģimenes. Mans tēvs Arnolds bija zvejnieks un stāvēja pie kolhoza Sarkanā bāka pirmsākumiem, vectēvs Jēkabs arī bija zvejnieks. Es Sarkanajā bākā nostrādāju vairāk nekā 20 gadus – no 1971. līdz 1992. gadam. Sāku Staldzenes brigādē, biju motorlaivas vadītājs – ķērām reņģes un butes. Koka laiva 10–12 metrus gara ar trīs cilvēku komandu no rīta devās jūrā, bet vakarā atgriezās mājās. Gada laikā izzvejojām līdz 100 tonnām reņģu un līdz 60 tonnām butes. Jūrā gāja pieredzējuši zvejnieki. Mans tēvs mācīja man saprast jūru. Pēc stūrmaņu kursu pabeigšanas 1978. gadā sāku strādāt uz Baltikas klases kuģa –sākumā par stūrmani, pēc tam par kapteini. Manā acu priekšā kolhozs uzplauka – sākām ar koka laivām, bet pabeidzām ar mūsdienīgiem traleriem saldētavām. Katru gadu kolhozs iegādājās divas Baltikas, bet ik pēc trīs četriem gadiem – okeāna traleri. Kad es visu šo stāstu saviem bērniem, viņi netic, ka tā kādreiz bija Ventspilī. Šobrīd es strādāju Ventspils brīvostas pārvaldē par kapteini uz hidrogrāfijas kuģa Kapteinis Orle.»
Ivars Diebelis:
«Kolhozā Sarkanā bāka biju kapteinis uz dažādiem kuģiem, toskait arī uz Baltikām. Gāju arī ekspedīcijas zvejā uz Atlantijas okeānu un vēl tālāk. Palikusi atmiņā ekspedīcija uz lielā kuģa Dzintarjūra pie Antarktīdas, kur bija daudz vaļu, pingvīnu, jūras lauvu. Zvejojām zivis aisbergu paēnā, kur nebija vēja. Atmiņā palikusi arī ekspedīcija pie Namībijas krastiem, kur zvejojām skumbrijas.»
Jānis Gertners:
«Mana praktiski vienīgā darba vieta ir bijis kolhozs Sarkanā bāka. Līdz brīdim, kad guvu traumu, strādāju par mehāniķi uz kuģiem. Zvejas kuģu tolaik bija daudz, visi stāvēja ostā sānu pie sāna. Ziemā, kad kuģis apledoja, daudzi zvejnieki, mēģinot nokļūt uz sava kuģa, slīdēja un krita aiz borta. Bija gadījumi, kad zvejnieki ir slīkuši ostā. Es arī reiz nokļuvu aiz borta februārī, man metās palīdzēt kolēģis, kuru pēc tam pašu vajadzēja glābt. Taču toreiz, paldies Dievam, visi palika dzīvi! Kad pūta stiprs vējš, zvejnieki gāja uz restorānu Baltika – tur varēja ieiet tieši pufaikā un zābakos. Reizēm pa tiešo no restorāna gājām atpakaļ uz kuģi. Pelnīja dažādi, viss bija atkarīgs no kapteiņa. Ja kapteinis bija apķērīgs un zināja savu darbu, tad ar viņu zvejnieki labi pelnīja! Reiz uz kuģa man uzkrita liels grozs ar zivīm, kopš tā laika jūrā vairs negāju, strādāju krastā.»
Alberts Ķīcis:
«Kolhozā Sarkanā bāka sāku strādāt 1960. gadā, vēl Augusta Bērziņa vadībā. Četrus gadus gāju jūrā, uz kuģa Lāčplēsis – zvejojām siļķes Ziemeļu un Norvēģu jūrā. Vēlāk biju stūrmanis uz lielā saldētavas tralera Dzintarjūra. Uz tādiem kuģiem strādāja pa 100–120 cilvēku! Kad Sarkanā bāka pārstāja pastāvēt, aizgāju strādāt uz tirdzniecības floti.»
Ilonda Dzirko:
«Mans tēvs Gunārs Dāvids bija kapteinis Sarkanajā bākā, mans vectēvs – viņa tēvs – arī bija zvejnieks Liepenē, un mans vīrs arī strādāja kolhozā Sarkanā bāka. Tādēļ nevienam nebija pārsteigums, ka arī es pēc augstskolas sāku strādāt par grāmatvedi Sarkanajā bākā. Tā bija mana pirmā darba vieta. Kad atgriezos no dekrēta atvaļinājuma, kolhoza vairs nebija. Manu tēvu pazina daudzi ventspilnieki, jo kopš 90. gadu vidus viņš ilgus gadus nostrādāja Ventspils brīvostas pārvaldē un bija ekskursiju kuģīša Hercogs Jēkabs kapteinis.»
Ērika Vēberga:
«Esmu uzaugusi zvejnieku ģimenē. Mans tēvs un abi tēvabrāļi strādāja kolhozā Sarkanā bāka, visi gāja jūrā. Tēvs bija kapteiņa palīgs. Viens no tēva brāļiem – Jānis Kaudze – joprojām strādā par mehāniķi uz loču kutera Brīvostas pārvaldē. Es arī strādāju kolhozā par grāmatvedi – līdz brīdim, kamēr kolhozs vairs nepastāvēja. Uzņēmums bija liels, kolektīvs draudzīgs. Cik atceros, vienmēr ļoti plaši svinēja Zvejnieku svētkus.»
Gunta Buholce:
«Kolhozā Sarkanā bāka sāku strādāt uzreiz pēc skolas beigšanas, 1973. gadā, un strādāju līdz 1994. gadam. Biju Plānošanas daļas vadītājas vietniece. Mans pienākums bija sastādīt reisu plānus lielajiem zvejas kuģiem. Kad kuģi atgriezās, mēs veicām pārrēķinus, lai zvejnieki varētu saņemt prēmijas. Viņiem bija dienas normatīvs, par pārpildīto maksāja prēmijas. Tajās dienās, kad jūrā bija vējš un nevarēja zvejot, tas darba laikā netika ieskaitītas. Sarkanā bāka bija vislielākais kolhozs Latvijā, kam bija vislielākā nozveja! Kad kolhozu likvidēja, es aizgāju strādāt uz pilsētas domi.»
Laimdota Gurtaja:
«Kolhozs Sarkanā bāka ne tikai veica rūpniecisko zveju, bet arī pārstrādāja zivis. Es strādāju konservu cehā – sākumā par vecāko meistaru, bet pēc tam par ražošanas vadītāju – līdz kolhoza likvidēšanai. Tagad strādāju par ceha priekšnieku Ventspils zivju konservu kombinātā. Amats teju tas pats, kas bija arī Sarkanā bākā, bet darbs atšķīrās. Agrāk ražošanā bija vienkāršāk, toties lielas problēmas bija ar sagādi – materiālus vajadzēja pasūtīt pa visu Padomju Savienību, bet mūsdienīgu komunikāciju iespēju nebija, vajadzēja dienām gaidīt sakarus. Tagad ražošana ir sarežģītāka – produkcija tiek piegādāta uz dažādām valstīm un dažādiem kontinentiem, visiem ir savas prasības un standarti. Prasības un atbildība pret katru darbinieku ir augstākas, ar veco domāšanu strādāt vairs nevar. Toties sazināties ar visu pasauli tagad ir daudz vienkāršāk un ātrāk, nekā iepriekšējos gados. Katram laikam savs skaistums!»
Ingrīda Dīķerte:
«Es strādāju par galvenās grāmatvedes vietnieci kolhozā Sarkanā bāka. Mums bija liels un draudzīgs kolektīvs. Atceros, ka 1989. gadā kolhozā strādāja vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēks! Man ir ļoti žēl, ka mums vairs nav slavenā kolhoza! Tas nodrošināja ar darbu vairāk nekā tūkstoti ventspilnieku, aiz kuriem stāvēja viņu ģimenes. Iznāk, kolhozs nodrošināja labklājību tūkstošiem ventspilnieku. Mums bija labas algas, mēs strādājām prestižā uzņēmumā, kurā daudzi gribēja strādāt. Mums bija daudz ģimeņu dinastiju – līdzās tēviem strādāja viņu dēli un meitas! Mana meita arī strādāja par sekretāri kolhozā. Uz kolhoza banku kontiem vienmēr bija ne mazāk kā miljons rubļu! Tādēļ kolhozu arī dēvēja par miljonāru. Ja uz konta bija mazāk par miljonu, priekšsēdētājs Augusts Bērziņš bija šokā! Mēs pirkām daudz ražošanas līdzekļu – kuģus un citu tehniku, neņemot kredītus bankā, cēlām mājas un nodrošinājām ar dzīvokļiem savus darbiniekus. Liels paldies tikšanās organizatoriem, kas mūs visus sapulcināja! Tiesa, jūras vējš ir pabalinājis mūsu matus, daudzus kolēģus ne uzreiz varēja atpazīt, taču tāpēc jau nemazinājās tikšanās prieks.»
Sarkanās bākas kantora bijušās darbinieces ar kolhoza karogu.
Mazās flotes kapteinis Miervaldis Krūmiņš.
Vīri no ekspedīciju flotes.
Lielā saldēšanas tralera Dzintarjūra kapteinis direktors Kārlis Kukarans (no labās) un vecākais mehāniķis Aivars Kantmanis.
.jpg)
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Komentāri (11)
Reiz bija,jaunība,jaunība:)
Godīgi sakot mūsu pilsētā varētu sarīkot daudz tādu pasākumu. Gan par Ventspils koku, gan piena kombinātu, gan gaļas kombināt, gan maizes kombinātu, gan apkārtējiem kolhoziem u.t.t.
Vajag tikai tikpat aktīvus rīkotājus.
Vispār jau interesanti. Var saprast lauksaimniecības kolhozu likvidāciju, jo zemi atdeva atpakaļ īpašniekiem, kam to bija nozaguši komunjaki.
Bet zvejnieku kolhozus kāpēc likvidēja?
Lai no konkurentiem ārzemniekus atbrīvot?
Sveicieni starmeham Aivaram un kepam Kārlim (ne Kālim, kā stāv rakstīts)!
Larim arī:), un pārējai "Jūras" komandai
Dižs paldies Kriš,Tev a sveiciens(žēl tik,ka es nezin,kas tu i,draugos varej uzrakstit,lai mān ziņkār apmierinat,apsol,ka nevienam neteiks,kas tu i:)) )
Pateiks tēvam,ka viņ pa Kāl nosaukuš.Taja raksta ir vel vien liel aplamib uzrakstit,es doma,ka tas cilveks to nav stāstijs,vienkārš žurnālists ir sapotrojs!
Es arī tur biju. Pasākums varēja būt labāks. Pervij blin komom. Galdi un krēsli saspiesti, mikrofoni slikti darbojās, ko runāja nevarēja neko saprast, cilvēku daudz bet ventilācija nestrādāja- bija karsts. Vai Jūras vārti nevarēja iedot zāli - tikai priekšnamu. Atzīšos ka es nav Sarkanās bākas darbinieks , bet par šo necieņu bija kauns
Ņemot vērā pasākuma formātu, organizatori tā norisei izvēlējās teātra nama "Jūras vārti" foajē.
Paldies, biedri KRISKA par saturīgo komentāru! Jā, pasākums tiešām varēja būt labāks. Pervij blin komom! Absoļutno komom! Viss pareizi -krēsli un galdi saspiesti, mikrofoni jau laikam labi bija, bet tiem runātājiem baigi sliktā dikcija, vajadzēja piestrādāt. Nuja - un ventilācija bija - nebija?!
Nuja, nākošajā gadsimtā taisīsim Olimpiskajā centrā vai Brīvdabas muzejā, laukā. Es kā šī pasākuma organizatore atvainojos visiem, kas jutās slikti, jo sevišķi Jums, Kriska, kas neesat bijis Sarkanās bākas darbinieks, bet visu pareizi esat atzīmējis. Tikai 200 cilvēkus gan nebijām plānojuši. Un prom nevienu neraidījām, kuri nāca bez pieteikšanās taisni uz pasākumu, bet laipni aicinājām Jūras vārtos. Un tie visi bija vecie jūras vīri, daudzi arī invalīda ratiņos.Nu tā. Bet biedrs KRISKA visu pareizi saka. Un tomēr, mani mīļie teikšu tā: lai Tu ietu kurp iedams, visos ziedos degs Tavs nams! Staigāsi, par visu smiedams, bet - šo zemi un šo jūru mīlēdams! Paldies!
Bet "Jūras vārtiem" vislielākais paldies par tehnisko un finansiālo atbalstu. Jūras vārti mums piedāvāja lielo zāli, bet mēs, organizatori atteicāmies, jo, kā jau teicu, negaidījām tik lielu atsaucību pēdējā brīdī. Bet , varam jau to visu labot! Taisām jaunu balli, iemeslu tak vienmēr var atrast!
Bet "Jūras vārtiem" vislielākais paldies par tehnisko un finansiālo atbalstu. Jūras vārti mums piedāvāja lielo zāli, bet mēs, organizatori atteicāmies, jo, kā jau teicu, negaidījām tik lielu atsaucību pēdējā brīdī. Bet , varam jau to visu labot! Taisām jaunu balli, iemeslu tak vienmēr var atrast!
Paldies, biedre Līga, par to, ka piekrītat . Es nebiju cilvēks īsti no malas, mēs ar savu draugu pieteicamies laicīgi, Liedaga telpās. Draugs 20 gadus nostrādāja Sarkanā bākā.