Laura Čakle: Skriešana – tā ir brīvība

Kā tu domā – tevi vairāk atpazīst kā fizioterapeiti vai kā skrējēju?

– Domāju, ka tomēr vairāk kā skrējēju, jo mani sportiskie sasniegumi pēdējo gadu laikā ir ievērojami auguši. Vēl daļa cilvēku mani zina kā Aivara Čakļa meitu (Ventspils novadā pazīstams sporta skolotājs un treneris – piez.) un tad nāk mani darba sasniegumi, jo ikdienā strādāju Dziedinātavā par fizioterapeiti. Ceļš uz manis izvēlēto profesiju nebija vienkāršs. Kad pabeidzu vidusskolu, nezināju, ko darīt tālāk. Izvēlējos sākumā, iespējams, vieglāko ceļu un iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā – nolēmu iet tēva pēdās. Diemžēl gūtās ceļa traumas dēļ – sarāvu krusteniskās saites, spēlējot basketbolu – man vajadzēja veikt operāciju. Šī trauma pamudināja apsvērt domu par citas profesijas izvēli. Pēc operācijas nedaudz saskāros ar fizioterapiju. Sāku interesēties un pētīt sīkāk – kas tā fizioterapija ir. Sapratu, ka tas man varētu patikt. Pateicoties akadēmijas laikam, uzzināju, ka man patīk anatomija, tāpēc izvēlējos studēt Rīgas Stradiņa Universitātē fizioterapiju. Kad pabeidzu studijas 2010. gadā, darba piedāvājumu nebija. Ja atceramies, tas bija krīzes gads. Izsūtīju uz visām Rīgas slimnīcām savu CV, diemžēl pozitīvu atbildi nesaņēmu ne no vienas. Tāpēc mans ceļš tālāk veda uz Vāciju, kur nostrādāju divus gadus un aprūpēju vecos cilvēkus viņu mājās. Kad atgriezos Ventspilī, sāku strādāt Dziedinātavā par fizioterapeiti. Šogad augustā jau būs septiņi gadi, kopš tur strādāju. Un kopš 2013. gada sākuma man ir izveidojusies arī veiksmīga sadarbība ar Cimdiņa bērniem.

Kā tu raksturotu mūsu dzīvesveidu?

– Kustību mūsu dzīvē ir kļuvis mazāk, bet stresa daudz vairāk, tāpēc problēmas ar veselību un muguras sāpes parādās daudz agrākā vecumā. Otrkārt – medikamenti ir dārgi un darbojas īslaicīgi, kopējo veselību tie pārāk neuzlabo, tādēļ cilvēki meklē alternatīvas. Nenoliegšu, arī fizioterapija nav lēta, bet, iemācoties pamatlietas, cilvēks spēj turpināt darboties mājās un pats sev palīdzēt. Treškārt, bērniem ir pieejama valsts apmaksāta fizioterapija. Ļoti daudziem bērniem un jauniešiem, arī sportistiem diemžēl ir stājas problēmas, jo specifiskos treniņa veidos netiek ielikta pati svarīgākā bāze – pareiza stāja un kopējā ķermeņa stiprināšana, tiek piemirsts par lokanību, līdzsvaru un koordināciju. Cilvēki pamazām sāk saprast, ka svarīgi ir ne tikai kustēties un vingrot, bet kustēties un vingrot pareizi. Mēs esam dažādi, un ne visiem der viens un tas pats, cilvēki vēlas uzzināt kaut ko vairāk par savu ķermeni un to, kas tam ir vispiemērotākais.

Kad ir vajadzīga fizioterapeita palīdzība?

– Ļoti dažādi. Speciālista palīdzība var būt vajadzīga pēc jebkuras traumas: lūzumi, sastiepumi, muskuļu vai saišu plīsumi. Ja ilgstoši vai regulāri kaut kas sāp, ja tās ir pastāvīgas muguras sāpes vai locītavu sāpes pēc konkrētas slodzes. Fizioterapeits centīsies atrast problēmu un to risināt. Ja ilgstoši neesi bijis fiziski aktīvs un vēlies uzsākt sporta aktivitātes, būtu vēlams vispirms aiziet uz pāris individuālām nodarbībām pie fizioterapeita, lai iemācītos pareizi veikt dažādus vingrojumus, lai uzzinātu, kas ir svarīgākais vingrojuma izpildes laikā, cik lielai slodzei tavs organisms ir gatavs. No kādām kustībām vajadzētu izvairīties, lai sev nekaitētu. Bērniem un pusaudžiem vismaz reizi gadā vajadzētu atrādīties fizioterapeitam, lai sekotu līdzi stājas izmaiņām. Ļoti svarīgi ir straujas augšanas periodā un ap pubertātes vecumu apmeklēt fizioterapeitu, jo šajā laikā vizuāli neliela stājas asimetrija dažu nedēļu laikā var strauji progresēt un pārvērsties nopietnā skoliozē. Ieteikums visiem vecākiem – regulāri paskatīties uz savu bērnu mugurām un stāju. Novērtējiet pamatlietas – plecu simetriju, vai gurni ir vienā augstumā, vai viena sānu kroka ir daudz izteiktāka nekā otra. Ja redzama izteikta asimetrijas – obligāti jāapmeklē fizioterapijas nodarbības.

Tu esi dzimusi ļoti sportiskā ģimenē. Ko tev pašai nozīmē sports? Kā aizsākās tava skriešanas pieredze?

– Lai arī mans tētis ir sporta skolotājs un treneris, viņš man neuzspieda sportu, tas viss nāca ļoti dabiski. Mans brālis Raitis arī ir aktīvs sportotājs, ziemā slēpo un slido, spēlē skvošu, vasarā uzspēlē volejbolu, pa retam arī paskrien. No mazotnes esam tēvam braukuši līdzi uz visām vasaras nometnēm. Es pati, kamēr vēl negāju skolā, vienmēr rāvos tētim līdzi uz visām sacensībām. Kad uzsāku mācības Zūru pamatskolā, sāku trenēties vieglatlētikā. Taču ar laiku man radās interese par basketbolu, apmeklēju basketbola treniņus Sparā. Kopš deviņu gadu vecuma kopā ar tēti teju katru gadu esmu piedalījusies 12 kilometru skrējienā apkārt Vīlandes ezeram Igaunijā. Man ļoti patīk kustības, sportiskais gars. Kad aizbraucu uz Vāciju, sports man nebija pirmajā vietā, bet, kad svari rādīja kaut ko vairāk nekā vajag, nopirku GPS pulksteni un sāku skriet.

Kas skriešanā ir tik īpašs?

– Skriešana – tā ir brīvība! Komandu sporta veidi ļoti ierobežo tevi laikā un telpā. Kamēr mācies un studē, tas der, bet, kad sāc strādāt, ir grūtāk visu paspēt. Turklāt tā jau visa diena jāpavada telpās, tāpēc tā vien gribas iziet ārā, svaigā gaisā. Skriet var jebkurā pulksteņlaikā. Man jo īpaši patīk skriet vēlos vasaras vakaros, patīk skriet mežā. Tā kā ikdienā jāstrādā ar cilvēkiem, ir patīkami kādu laiku pavadīt vienai, sakārtot domas, vai gluži otrādi – nedomāt neko. Skriešanu var viegli pielāgot jebkuram garastāvoklim: gribi kaut ko aizmirst, nedomāt par problēmām – uztaisi smago treniņu, kura laikā vari vien padomāt, cik grūti ir skriet, bet, ja gribas par kaut ko padomāt un priecāties, tad skrien lēnām un apceri visu, kas nāk prātā. Protams, arī sasniegumi dod arvien vairāk motivācijas un vēlmi trenēties vairāk, jo esmu no tiem, kam patīk sacensties gan ar sevi un saviem rezultātiem, gan arī ar citiem. Neslēpšu – man patīk arī uzvarēt.

Pastāsti par saviem sasniegumiem?

– Mans pirmais pusmaratons bija 2009. gadā. 2010. gadā noskrēju jau trīs pusmaratonus, bet, tā kā tas bija studiju noslēguma gads, treniņiem laika bija mazāk un savu pirmo rezultātu uzlabot neizdevās – biju vīlusies! 2012. gadā nolēmu, ka vismaz viens pusmaratons jānoskrien, ko izdarīju Valmierā. Sapazinos ar Maratona kluba biedriem un iestājos klubā. Noslēdzot 2014. gada sezonu, pusmaratona rezultāts bija uzlabojies par 10 minūtēm. Pirmais, manuprāt, nozīmīgais panākums bija 2014. gada pirmajā Stirnubuka skrējienā, kur man izdevās uzvarēt aptuveni 18 km garajā distancē. Sāku aizdomāties par to, uz ko būtu spējīga, ja daudzmaz regulāri. Sāku trenēties pēc plāna. Panākumiem bagātākais bija 2016. gads. Stirnubuka seriāla sezonas kopvērtējumā ieguvu 1. vietu. Tika noskriets pirmais maratons Ventspilī, izcīnot 3. vietu, pieveikts pirmais ultramaratons Cēsīs, kur 77 km garajā distancē izcīnīju 2. vietu. Pēc šī panākuma sekoja piedāvājums pārstāvēt Latviju Pasaules čempionātā taku skriešanā (Portugālē 85km distancē). Par pārsteigumu man un varbūt arī pārējiem, biju ātrākā no Latvijas meiteņu pārstāvēm. Tika izcīnīta 45. vieta sieviešu konkurencē. Šis skrējiens ir pagaidām mans lielākais personīgais sasniegums, kas atstājis daudz pozitīvu atmiņu un emocijas. 2017. gadā Lattelecom Rīgas maratonā uzlaboju savu rezultātu un izcīnīju 3. vietu starp latvietēm un ieguvu Latvijas čempionāta bronzu. 2018. gadā sāku nedaudz piebremzēt un neviens personiskais rekords ne ātruma, ne distances garuma ziņā vairs nekrita. Ir pienācis laiks nedaudz atpūsties.

Kā tu atrod laiku treniņiem? Parasti mēs aizbildināmies ar to, ka nav laika...

– Trenēties nopietni ir pagrūti. Skriešanas treniņi aizņem no 1 līdz 3 stundām, vismaz 4 reizes nedēļā. Tad vēl arī kādu reizi jātrenē fiziskā sagatavotība, kas aizņem vēl vismaz 1 stundu vienu divas reizes nedēļā. Kad sāka parādīties lielāki panākumi sacensībās un palielinājās treniņu apjoms, no vairākiem papildu darbiem sāku atteikties, sāku vairāk domāt par to, kas man ir svarīgs. Treniņu dēļ reizēm cieš dzīvoklis, kas paliek mazliet novārtā, reizēm cieš draugs, jo neesmu pagatavojusi vakariņas, bet nav jau tik traki, visu var uzspēt. Paspēju arī diezgan daudz paslinkot un atpūsties (smejas). Nav laika – tas ir muļķīgs aizbildinājums. Negribu, ir slinkums – tas skan ticamāk, bet cilvēkiem nepatīk to teikt. Arī man ir reizes, kad uznāk slinkums, bet, kad tiešām vajag, – es eju un daru, jo, ja neizdarīšu, pašai būs grūtāk.

Vai tu pievērs uzmanību tam, ko tu ēd?

– Uzskatu, ka jāēd ir viss, bet ar prātu. Vajag gan gaļu, gan dārzeņus, gan salātus, gan graudaugus. Īpaši skrējējiem ir ļoti svarīgi uzņemt visu nepieciešamo, lai būtu gan enerģija, gan muskuļi spētu atjaunoties pēc treniņiem vai sacensībām. Svarīgākais ir zināt, ko un kad labāk ēst, ko pirms, ko pēc treniņiem/sacensībām. Protams, jācenšas izvairīties no ātro uzkodu ēstuvēm un ļoti trekniem ēdieniem, arī no pārmērīgas saldumu ēšanas. Kopumā es ļoti nesekoju saviem ēšanas paradumiem un salīdzinoši bieži nogrēkoju ar kaut ko neveselīgu, ko pēc tam cenšos kompensēt ar treniņu (smejas).

Daži ieteikumi iesācējiem skrējējiem.

– Iesaku palasīt informāciju vai konsultēties ar speciālistu par pakāpenisku treniņu uzsākšanu, par treniņa pulsa zonām, par treniņu veidiem un intensitāti. Sameklējiet kādu treniņa programmu iesācējiem. Ideālā gadījumā vajadzētu iegādāties pulsometru/pulsa aproci, jo treniņos galvenais ir pulss, tas, ko saka tava sirds, nevis pašsajūtas vai varēšana. It īpaši sākumā ātrums nav svarīgs. Patiesībā, jo lēnāk, jo labāk! Un vēl – ļoti svarīgi ir saprast un ievērot visus ieteikumus, nevis laist gar ausi to, ko treneri parasti cenšas iemācīt! Nevajag teikt: bet es taču varu ātrāk, es varu turēt augstāku pulsu, es tik lēni nemāku skriet. Ātrāk var iedzīvoties tikai mikrotraumās vai citās veselības problēmās. Vēl nevajadzētu aizmirst par iesildīšanos, atsildīšanos un stiepšanās vingrojumiem.

Vai jūti, ka tuvojas pavasaris? Ielās noteikti mani vairāk skrējēju...

– Noteikt jūtu! Tagad gan pašai gribas biežāk iziet paskriet, gan ar skrējēju skaits pieaug. Ielās parādās arvien vairāk jaunu neredzētu skrējēju. Zināmās skrējēju grupās atgriežas personas, kas bija nodevušās ziemas miegam. Ļoti priecē, ka cilvēki ir aktīvi! Un pavasaris ir jūtams arī ar sacensību sezonas sākšanos. Pilns internets ar informāciju par aizvadītām sacensībām un pazīstamu personu sasniegumiem dažādos skriešanas pasākumos. Pavasaris noteikti pamodina ne tikai dabu, bet arī cilvēkus!