Ķīna vienmēr ir vilinājusi

Un, lai arī dzīve tagad rit šajā eksotiskajā valstī, Jekaterina vienmēr uzsver, ka ir ļoti pateicīga par visu, ko ir ieguvusi un iemācījusies savā dzimtajā pilsētā un lepojas ar to, ka ir no Ventspils.

Vai tu varēji kādreiz iedomāties, ka kādu dienu strādāsi Pekinā? Pastāsti arī mūsu lasītājiem par sevi un to, kā viss aizsākās.

– Esmu dzimusi un uzaugusi Ventspilī, pabeidzu Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultāti. Kādu laiku strādāju Ventas Balss redakcijā gan par tulkotāju, gan par korektori. Viss bija labi, tomēr nejutu sevī mieru. Sapratu, ka negribu pazaudēt angļu un spāņu valodas zināšanas, jo redakcijā darbs bija saistīts pārsvarā ar latviešu un krievu valodu, tāpēc nolēmu piepelnīties un sāku strādāt arī tulkošanas kompānijā Linearis Translations. Sākumā tur strādāju attālināti, bet pēc kāda laika man rādās vēlēšanās pārcelties uz Rīgu un no kompānijas saņēmu piedāvājumu kļūt par štata tulkotāju. Tas mani ļoti iepriecināja, un es piekritu.

Tad jau uz kādu brīdi tevī iestājās miers?

– Jā, bet pēc nepilna gada es tomēr sāku apsvērt, ka atkal gribu kaut ko pamainīt. Ja tulko kā ārštata darbinieks, tu pats vari regulēt savu grafiku: kad gribu, tad strādāju. Bet, ja esi štata darbinieks, tad ir jātulko no rīta līdz vakaram katru darba dienu, turklāt ne tikai to, ko tiešām vēlies. Pārsvarā tulkoju finanšu jomas, banku dokumentus un jo īpaši mārketinga materiālus. Strādājot ar mārketinga materiāliem, visgrūtākais bija tas, ka, lai arī materiālu apjomi nebija lieli, vajadzēja domāt, kā tekstu pārnest mērķvalodā, lai tulkojums būtu skanīgs, saprotams un nesamocīts. Reizēm bija jāizdomā pat pilnīgi cits teksts un bija jāpanāk, lai tas patīk klientam. Tas prasīja daudz laika. Es nonācu strupceļā – man vajadzēja vai nu atrast veidu kā paātrināt šo procesu, vai arī kaut ko citu mainīt šajā dzīvē.

Un ko tu darīji?

– Sāku pievērst lielāku vērību tam, ko dara mani kolēģi, kuri strādā par projektu vadītājiem. Man tas kļuva interesanti, jo sapratu, ka tādējādi varētu dažādot pieredzi, izmantot arī citas svešvalodas, jo nāktos sazināties ar visdažādākajiem tulkotājiem. Tāpat projektu vadītājam iznāk saskarties ar klientiem no dažādām valstīm. Tas mani patiesi ieinteresēja. Un man šāda iespēja – kļūt par projektu vadītāju – radās. Tieši tajā brīdī atbrīvojās tāda vakance. Mani kolēģi pat nenojauta, ka man būs šī vēlēšanās, taču, kad darīju zināmu, ka es vēlētos pamēģināt savus spēkus šajā amatā, man deva iespēju. Lai gan kompānijas vadība sākumā nedaudz šaubījās par manām spējām būt par labu projektu vadītāju. Nevienam nav noslēpums, ka tulkotāji lielākoties ir introverti, kuri labprāt ieslēdzas savā pasaulē, tulko un nav pārāk atvērti saziņai ar ārpasauli. Savukārt projektu vadītājam ir jābūt ļoti atvērtam, komunikablam, pieklājīgam, jāprot atrast kopēja valoda ar visiem, jāspēj veikt vairākus pienākumus vienlaikus. Tā kā man bija arī tulces pieredze, kur ir jāprot apvienot vairākus procesus vienlaikus, es šīs iemaņas biju apguvusi. Pierādīju, ka esmu šim amatam piemērota.

Cik tevi pazīstu, man vienmēr ir šķitis, ka tu esi ļoti atvērta cilvēkiem, jaunām idejām.

– Es pati arī sevi neuzskatu par introvertu personu. Strādājot par tulkotāju, man reizēm ļoti pietrūka komunikācijas ar cilvēkiem. Sākumā man piedāvāja apvienot divus amatus – tulkotājas un projektu vadītājas: ja es nespētu tikt galā ar projektu vadītājas pienākumiem, es varētu turpināt strādāt kā tulkotāja. Šī doma man patika, tomēr iekšēji biju sev izvirzījusi mērķi, ka, ja reiz esmu nolēmusi kaut ko mainīt, tad tikai uz priekšu. Kā var kaut kas nesanākt, ja reiz es to gribu! Man būtu neērti pašai no sevis. Izgāju apmācības kursu, sapratu, ka man šis darbs patiešām patīk. Parasti, kad uzsāku kaut ko jaunu un nezināmu, vienmēr gribu visu apgūt ļoti cītīgi un kārtīgi. Manī mājo sacensību gars, man patīk sev izvirzīt izaicinājumus. Šajā ziņā esmu ļoti azartiska.

No kurienes tevī ir šis azarts?

– Es domāju, ka šo azartu tiekties uz priekšu esmu mantojusi no vecākiem, visvairāk no tēva, kurš ir ļoti zinātkārs. Iespējams, arī no vecmāmiņas no mammas puses, kura ir bijusi žurnāliste un vēlāk nodibināja Rīgas Tehniskās universitātes Ventspils filiāli. Man nekad nav miera. Jāatzīst, ka tas pat reizēm var sagādāt grūtības. Piemēram, tev ir radusies interese par kaut ko, tu to lietu rūpīgi izzini, bet pēc tam jau paliek garlaicīgi. Es cenšos savu zinātkāri īstenot vismaz vienas kompānijas ietvaros (smejas). Šajā dzīvē ir tik daudz neizzinātā. Man ļoti paveicās, ka sāku strādāt šajā kompānijā, kas sniedz karjeras izaugsmes iespējas. Azartiskums noteikti slēpjas arī manā raksturā. Lai gūtu panākumus, algu, manuprāt, nevajadzētu izvirzīt kā svarīgāko. Atalgojumam vajadzētu būt vienam no mērķiem, nevis galvenajam. Esmu vienmēr vadījusies pēc šāda principa: ja cītīgi strādāšu un būšu atvērta jaunām zināšanām, to attiecīgi novērtēs.

Tas varētu būt arī labs padoms jauniem cilvēkiem, uzsākot savas darba gaitas.

– Jā. Protams, es apzinos, ka to ir ļoti viegli pateikt, bet dzīvē grūtāk realizēt, jo mēs visi esam tikai cilvēki ar savām ikdienas vajadzībām, tomēr vajadzētu saprast, ka pirms naudas nāk darbs. Nedrīkst pieprasīt atalgojumu par darbu, ja neesi gatavs ieguldīt laiku, iedziļināties. Ja tev ir pieredze, zināšanas, idejas, galu galā – vēlme kaut ko darīt, tikai tad var izvirzīt prasības. Sevi ir jāpierāda. Ar to, ka esi pabeidzis augstskolu, ir par maz.

Un tad beidzot – kā tu nokļuvi Ķīnā?

– Mana saikne ar Ķīnu aizsākās jau nedaudz agrāk, pirms kļuvu par projektu vadītāju. Ķīna kā valsts mani vienmēr ir vilinājusi. Mans tēvs kādreiz gāja jūrā, un viņš kādu laiku strādāja Šanhajā, arī dažās citās Ķīnas mazākās pilsētās, Singapūrā. Viņš man daudz stāstīja par saviem piedzīvojumiem, un vienmēr klausījos ar lielu aizrautību. Zināju, ka mūsu kompānijai ir filiāle arī Ķīnā, taču iepriekš tam nebiju pievērsusi pārāk lielu uzmanību, jo tulkotājus komandējumā nesūta. Vēl pirms kļuvu par projektu vadītāju, vadība ierosināja apgūt ķīniešu valodu, kuru man un kolēģiem mācīja pasniedzēja no Latvijas Universitātes Āziju studiju fakultātes. Tas bija ļoti aizraujoši. Kā zināms, zem katra hieroglifa slēpjas kāds stāsts, kā tas ir cēlies. Piemēram, simbolu labi apzīmē sieviete, kas ir gaidībās, vēlams, lai zem sirds viņa nēsātu zēnu, jo tiek uzskatīts, ka tāda sieviete nes laimi. Pateicoties šādai asociatīvai domāšanai, vieglāk atcerēties iemācīto. Taču vienlaikus mācīties bija arī sarežģīti, diemžēl ne vienmēr visiem bija laiks pildīt mājasdarbus, dažiem interese nedaudz noplaka un mūsu grupa izjuka. Pēc kāda laika ķīniešu valodas zināšanas man nācās pārbaudīt un paplašināt jau Ķīnā, kurp man piedāvāja doties, lai palīdzētu mūsu filiāles vadītājai vadīt projektus, strādājot ar ķīniešu klientiem un tulkotājiem. Šobrīd vadu arī pašu filiāli.

Šāds piedāvājums tev nāca negaidīti?

– Jā, biju patīkami pārsteigta. Es pilnībā ļāvos šai idejai. Kad sāku strādāt ar ķīniešiem, ieguvu pilnīgi jaunu darba pieredzi. Piemēram, Latvijā ir projektu vadītāji, kas strādā ar tulkotājiem, un ir klientu apkalpošanas speciālisti, kuri nodod informāciju pirmajiem. Ķīnā es pildīju visas funkcijas, jo esmu vienīgā starpniece. Milzīgas kultūras atšķirības var just jau mazās detaļās. Piemēram, operatīvi sazināties ar ķīniešu tulkotājiem, izmantojot e-pastu, ir iespējams tikai retajos gadījumos, jo viņi gandrīz neizmanto to. Viņi izmanto atsevišķu lietotni WeChat, kurā rit visa viņu dzīve. Tā ir universāla lietotne, kas vienlaikus ir gan viņu banka, gan instagrams, gan skaips, gan whatsaps, gan viss kaut kas cits. Šajā aplikācijā ir viss, ko mēs vien varam iedomāties.

Kādas bija tavas sajūtas, kad pirmo reizi atlidoji uz Pekinu?

– Jāsaka godīgi, kad pirmo reizi nonācu pilsētā, es nepiedzīvoju kultūršoku, ko biju gaidījusi. Bija sajūta, ka atrodos vienkārši lielpilsētā, kurā visapkārt ir cita izskata cilvēki, bet tas mani nemaz nemulsināja. Jau no paša sākuma sapratu, ka esmu veiksmīgi iefiltrējusies šajā sabiedrībā, turklāt valdošais stereotips, ka es tur varētu justies ļoti gara (Katjas augums ir 180 cm – red. piez.), absolūti nebija patiess. Ar laiku sāku pierast pie visa, kas varbūt šķita neparasts mūsu domāšanai. Tas viss notika ļoti dabiski, satiekoties ar cilvēkiem, sarunājoties ar viņiem. Lai gan jāatzīst, ka pirmie divi mēneši Ķīnā man bija ļoti grūti – ļoti skumu pēc mājām, aizbraucu decembra vidū un man bija jāpavada pirmais Jaunais gads bez ģimenes, kā arī nācās sastapties ar dažādām neparedzamām problēmām.

Dzīvojot valstī ar citām tradīcijām, arī ēšanas kultūra atšķiras. Kā tu ar to tiki galā?

– Tas ir interesanti. Tas, ko mēs zinām par ķīniešu virtuvi, dzīvojot Latvijā, protams, atšķiras no tā, kas ir ķīniešu virtuve Ķīnā. Man ir paveicies, jo esmu liela ķīniešu ēdienu fane. Ne visiem maniem draugiem tie iet pie sirds, un tas var kļūt par vienu no iemesliem, kāpēc neizdodas iedzīvoties šajā valstī. Ļoti grūti pateikt, kas man garšo vislabāk. Garšo vardes un pelmeņi (smejas). Vēl man ļoti garšo ķīniešu ēdiens Hot Pot – kaut kas līdzīgs zupai, nav obligāti asa, kur katrs pēc sirds patikas var pievienot, ko vien vēlas: gaļu, jūras veltes, dārzeņus, tofu utt. Kad ingredients ir gatavs, to izvelk ar kociņiem un ēd, pievienojot mērci. Ēdiens ir ļoti daudzveidīgs. Joprojām esmu izzināšanas procesā. Man ir jauki ķīniešu draugi, kas palīdz orientēties šajās lietās.

Kā tu raksturotu ķīniešus?

– Viņi ir atvērti, izpalīdzīgi, sirsnīgi. Vienīgi ir grūti reizēm ar ķīniešiem kontaktēties, jo angļu valodu nemaz tik daudzi nezina, bet, tā kā Ķīna ir dažādu tehnoloģisko ierīču zeme, pastāv ļoti daudz lietotņu tālrunī, kas palīdz saprasties. Ķīnietim ļoti svarīga viņa dzīves sastāvdaļa ir telefons, jo, ja ar to kaut kas notiek, tas var izvērsties par īstu traģēdiju. Veikalos par iegādāto preci maksā ar telefonu, skenējot kvadrātkodu jeb QR kodu. Visu saikni ar ārpasauli nodrošina telefons. Ķīniešiem nav īpaši raksturīgi doties uz veikaliem, viņi pārsvarā visu sev nepieciešamo iegādājās internetā – sākot ar ikdienas pirkumiem un beidzot ar medikamentiem. Turklāt ķīnieši zina, kas ir Latvija, viņi ir visai izglītoti.

Tad jau tu atbalsti Ventspils mēra Aivara Lemberga aicinājumu mācīties ķīniešu valodu?

– Šī ideja ir kolosāla, pilnībā viņu atbalstu šajā ziņā. Mani priecē, ka Ventspils Augstskola tieši dodas šajā virzienā. Tā ir nākotne. Arī mani vecāki vienmēr teica, lai mācos ķīniešu valodu. Sākumā spirinājos, vienmēr aizbildinoties – kur es un kur Ķīna. Bet izrādās, ka attālumi var kļūt arī mazi un vienkārši pārvarāmi.