Īrnieki kārtīgi piecūkojuši māju

«Laulātais pāris sazinājās ar mums, atsaucoties uz sludinājumu par īpašuma izīrēšanu. Patiesībā mēs vēlējāmies pārdot māju Ventspilī, jo paši šeit vairs nedzīvojam jau vairākus gadus. Savukārt Jurševicu pāris vēlējās iegādāties māju. Taču, pirms vienoties par pirkšanu un pārdošanu, pāris vēlējās padzīvot mājā vienu gadu kā īrnieki – lai saprastu, vai visas sistēmas mājā darbojas tā, kā vajag, kādi ir komunālo maksājumu izdevumi utt. Mums nebija iebildumu. Kad iepazināmies, šie cilvēki radīja ļoti patīkamu iespaidu. Tādēļ arī bijām pretimnākoši – samazinājām īres maksu, izņēmām sludinājumu par mājas pārdošanu un vienojāmies, ka viņi dzīvos šajā mājā četras sezonas. Līgums par mājas īri tika parakstīts 2017. gada 1. decembrī uz vienu gadu, proti, līdz 2018. gada 30. novembrim. Gada laikā sazinājāmies ar īrniekiem pārsvarā pa tālruni, jo paši tagad dzīvojam Rīgā, un dažas reizes klātienē. Diezgan bieži notika kavēšanās ar komunālajiem maksājumiem. Kad es atgādināju īrniecei par to, viņa solīja dzēst parādu, taču mēs ik pa laikam saņēmām atgādinājumus par parādiem no komunālajiem uzņēmumiem. Jau toreiz mums vajadzēja kaut ko nojaust, taču mēs turpinājām ticēt mūsu īrnieku godaprātam.

Kad beidzās mājas īres līgums, mēs vēlējāmies atgriezties pie sarunas par īpašuma pārdošanu, tādēļ ieradāmies Ventspilī. Aina, kas pavērās mūsu skatam, radīja, maigi izsakoties, neizpratni. Māja nebija tādā izskatā, kādā mēs to izīrējām. Līdz ar īres līgumu Anželika Jurševica parakstīja pieņemšanas un nodošanas aktu, kurā tika uzskaitītas visās mājā esošās lietas un konstatēts mēbeļu, aprīkojuma un sadzīves tehnikas stāvoklis. Saskaņā ar aktu visas mēbeles un tehnika mājas izīrēšanas brīdī bija labā darba stāvoklī. Īrniece Anželika Jurševica apņēmās tādā pašā stāvoklī nodot māju īpašniekiem pēc īres līguma beigām. Tomēr tas, ko mēs ieraudzījām klātienē, lika to apšaubīt.

Īrnieki bija pārvietojuši mēbeles pa visu māju. Bija pārstūmuši smagās klavieres citā vietā. Kaut kur bija nolikuši no 2. stāva lielo matraci (divi reiz divi metri), norobežojuši viesistabu, pa visu māju izkārtojuši savas mēbeles, piekāruši pie sienām gleznas. Vienu no trīs tualetēm bija pārvērtuši par būvmateriālu noliktavu. Turklāt mājā sāka dzīvot divi kaķi, kuri bija nodarījuši kārtīgu skādi mūsu mēbelēm. Kad mēs atgriezāmies pie sarunas par mājas iegādi, Jurševici piedāvāja pārāk zemu cenu, turklāt vēl uz nomaksu.

Potenciālo pircēju piedāvājumi mūs neapmierināja, tādēļ mēs palūdzām izvākt no tualetes dēļus un brīdinājām, ka atkal izliksim māju pārdošanā sludinājumu portālā. Īrniece atbildēja, ka mums nav tādu tiesību un, tā kā viņiem neesot, uz kurieni pārcelties, viņi vēl kādu laiku padzīvos mājā. «Vēl kāds laiks» ievilkās uz teju trīs mēnešiem – līdz šā gada 22. 02. Taču toreiz, 2018. gada decembrī, mēs nolēmām nekonfliktēt ar īrniekiem un vienoties mierīgā ceļā, piedāvājot parakstīt vienošanos par mājas īres termiņa pagarināšanu uz laiku, līdz īrnieki atradīs sev citu dzīvesvietu. Vienošanās tā arī netika parakstīta – īrniece visu laiku aizbildinājās ar to, ka nav laika, bet Jurševici mājā nedzīvoja vēl aptuveni trīs mēnešus.

Līdztekus neparakstītajam līgumam par īres pagarināšanu starp mums izcēlās konflikts par garantijas depozītu. Mājas īres līgumā bija iekļauts punkts par to, ka pirmais maksājums par īri sastāv no maksājuma par īres pirmo mēnesi, proti, 2017. gada decembri, un garantijas depozīta mēneša maksājuma apmērā. Mēs vienojāmies, ka, ja līguma nosacījumi tiks izpildīti, bet mājai un inventāram netiks radīti nekādi bojājumi, tad garantijas depozīts var kļūt par pēdējā mēneša īres maksu. Ieraugot, kādā stāvoklī ir māja un mēbeles gadu pēc līguma noslēgšanas, mēs atteicāmies uzskatīt garantijas depozītu kā maksājumu par īres pēdējo mēnesi un pieprasījām samaksāt pēdējo īres maksājumu. Īrniece atteicās agresīvā formā, apsolot, ka atdos māju tādā veidā, kādā to saņēma pirms īrēšanas.

Par to, kādā izskatā māja tika mums atdota, daiļrunīgi liecina fotogrāfijas, kuras mēs bijām nofotografējuši pēc īrnieku izvākšanās, proti, šā gada 23. februārī. Es uzskatu, ka mūsu īpašumam ir radīti zaudējumi, un neuzskatu garantijas depozītu kā maksājumu par īres pēdējo mēnesi. Turklāt īrnieki komunālos maksājumus samaksāja ar novēlošanos un nepilnā apjomā.

Īrniece mums nenodeva māju līgumā paredzētajā kārtībā. Kad mēs 23. februārī atbraucām uz Ventspili un iegājām pa vārtiem, ieraudzījām pagalmā svešu mašīnu, mājas atslēga atradās uz palodzes un māja nebija uzlikta uz signalizācijas. Taču vislielākais šoks mūs sagaidīja, kad iegājām mājā. Iekštelpās valdīja nekārtība. Vannas istabu un tualešu iekārtas bija netīras. Grīda un matracis bija ar netīriem traipiem, bija bojāta iekšējā apdare, saplēsts dīvāna apšuvumus, sasistas lampas, kaķu kastīšu saturs bija izgāzts tieši zālienā pagalmā. Starp atkritumiem un netīrumiem mētājās īrnieku portreti.

Mēs apjukām un neizsaucām tiesas uzraugus, lai fiksētu mēbeļu, santehnikas un sadzīves tehnikas stāvokli, kādā to bija atstājuši mājas īrnieki. Tā bija sestdiena, dienas otrā puse, mēs atbraucām ar suni, un mums vajadzēja kaut kur pārnakšņot. Mums ar vīru nekas cits neatlika, kā sakārtot māju pēc īrniekiem. No mājām bija pazuduši visi trauki un visas veļas automāta šļūtenes. Trauku mazgājamā mašīna bija sabojāta, no visiem traukiem bija palikušas tikai trīs pannas, kas nebija derīgas lietošanai. Vēlāk daļu trauku bijusī īrniece atsūtīja mums.

Vispārsteidzošākais, ka Anželika Jurševica, atbildot uz viņai nosūtītajām fotogrāfijām, kurās bija redzams, kādā nekārtībā bija atstāta māja, sāka apgalvot, ka viņa atstāja māju tādā pašā stāvoklī, kādā to saņēma. Bet vēlāk vispār sāka apgalvot, ka īres līgums ir beidzies 2018. gada 30. novembrī un viņa nav atbildīga par to, kas notika mājā nākamajos mēnešos. Taču mums ir pierādījumi tam, ka īrnieki dzīvoja mūsu mājā arī pēc tam, kad bija beidzies līguma termiņš, – tie ir viņu pārskaitītie privātie maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem par decembri, janvāri un februāri, kā arī īres maksājumi par decembri un janvāri. Bez tam es saglabāju sava mobilā tālrunī mūsu saraksti ar Anželiku Jurševicu, kura arī norāda uz to, kā vēl februārī pāris dzīvoja mūsu mājā. Un bija arī mūsu vienošanās ar Anželiku, ka viņa izbrauks no mūsu mājas 22.februārī.

Pie visa šī, ignorējot mūsu neskaitāmos atgādinājumus, Anželika Jurševica joprojām kopā ar meitu ir reģistrēta mūsu mājā, kuru viņa iekļāva savā priekšvēlēšanu deklarācijā.»

Visvairāk namu īpašnieki, vēršoties ar saviem pārdzīvojumiem redakcijā, bija sašutuši par to, ka runa ir par cilvēkiem, kas pretendēja uz deputātu vietām Saeimā. Jāatgādina, ka pēc neveiksmīgajām pašvaldību vēlēšanām, kurās Anželika un Bruno Jurševici piedalījās no nacionālā bloka, viņi ātri pārorientējās un piedalījās 13. Saeimas vēlēšanās jau no Jaunās konservatīvās partijas (JKP). Bruno Jurševics bija partiju Kurzemes sarakstā ar 5. numuru, bet viņa kundze Anželika – Latgales sarakstā ar 6. numuru. Abi netika Saeimā, taču, pēc redakcijas rīcībā esošās informācijas, Bruno Jurševičs patlaban strādā par Saeimas deputāta un Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra Jura Juraša palīgu.

Mājas īpašnieki, kurā vairāk nekā gadu dzīvoja laulātais pāris, iecerējuši neatstāt situāciju bez ievērības. Viņi uzskata, ka bijušie īrnieki viņiem radījuši materiālus un morālus zaudējumus, atstājot māju briesmīgā stāvoklī un nesamaksājot īres maksu par pēdējo mēnesi – 300 eiro, kā arī atstājot parādu par komunālajiem maksājumiem. Ar mājas īpašniekiem vienisprātis ir arī mūsu pilsētā labi pazīstamā māksliniece Mārīte Kluša, kura šos cilvēkus jau sen un ļoti labi pazīst. «Es arī jūtos aizskarta, jo mājas iekšējā interjera plānojums un dizains – tas ir mans darbs, kuru mājas īrnieki ir izdemolējuši,» saka Kluša.