Ventiņpūrlāds sargātāja Astrīda

Suvenīru salonu atvēra pirms trim gadiem, kad Spārnu sievas saprata – viņas ir gatavas piedāvāt savus un citu amatnieku darinājumus plašākam  lietotāju lokam. Viss sākās ar organizācijas rīkoto Pagastu dienu un cimdu adīšanas akciju NATO sammitam Rīgā: «Spārnos ir daudz čaklu rokdarbnieču, kas darina kvalitatīvus izstrādājumus. Adījumus, tamborējumus, apgleznotu zīdu un traukus vienmēr var apskatīt Piejūras brīvdabas muzejā, kad tur rudeņos notiek Pagastu diena, bet ar to nepietiek. Cilvēki par amatniecības izstrādājumiem interesējas ikdienā, tāpēc radās ideja par suvenīru salona atvēršanu.» 

Ventiņpūrlād vadīšana uzticēta Astrīdai, kuras aktīvo darbību novērtējusi arī Ventspils novada dome, piešķirot Goda rakstu. Spārnu vadītāja Zigrīda Krauze: «Viņa to ir pelnījusi! Būdama mana vietniece, Astrīda vienlaikus ir  projektu bīdītāja. Tas viņai padodas ļoti labi, tāpat kā suvenīru salona vadīšana. Ventiņpūrlād iecienījuši ne tikai ventspilnieki, bet arī tūristi, un arī citviet Latvijā, ievērojot mūsu paraugu, aktivizējušies mājražotāji.»

Savukārt Spārnu pārstāve Dace Feldberga ievērojusi: «Astrīda prot apčubināt katru amatnieku un atrast ļoti noderīgus izstrādājumus. Nu, piemēram, kāzu rīkošanai domātus atribūtus, krāsainas dzijas un Ventspili raksturojošus suvenīrus.»

Piemiņas lietu tirdzniecība, kā atzīst Astrīda, ir sezonas bizness, tādēļ nemitīgi jādomā, kā piesaistīt klientus. Nesen viņa priecājusies, kad pēc pieprasījuma izdevies kādam ventspilniekam sagādāt īpašu koka lādīti naudas zīmju dāvināšanai: «Ieklausīšanas klientu vēlmēs ir viens no mūsu darbības pamatprincipiem. Lai zinātu, kas aktuāls amatniecībā, ar Ventspils novada atbalstu piedalos izstādēs un gadatirgos, kur reklamēju Ventiņpūrlād un mūsu amatniekus.» 

Astrīda labi pazīstama nevalstisko organizāciju pārstāvju vidū, jo darbojas ne tikai Spārnos, bet arī Nevalstisko organizāciju atbalsta centrā – gan kā brīvprātīgā, gan algota darbiniece. Viņas pārziņā ir semināru un sanāksmju rīkošana, arī iesaistīšanās projektu izstrādāšanā, lai piesaistītu līdzekļus centra un aktivitāšu organizēšanai, kurās iesaistās arī Spārnu pārstāves.

Atbildot uz jautājumu, kādēļ ir vēlme veltīt savu laiku sabiedrībai, Astrīda saka: «Es jau varētu apņemties sēdēt mājās, nekur neiet un neko nedarīt, bet skaidri zinu, ka tā nekad nebūs, jo saredzu iespējas, kā, palīdzot citiem ar informāciju un praktiskiem padomiem, ļaut viņiem uzzināt jaunas lietas, kas paver iespēju mainīt dzīvi – arī uzsākot savu biznesu. Par laimi, vīrs Viktors, tāpat kā daudzas citu nevalstisko organizāciju aktīvistu otrās puses, saprot mani un palīdz. Arī dēls Jānis nestāv malā.»

Astrīdas devums ir divu organizāciju izveide; viņa veicinājusi biedrību Ugāles ābeles un Kāpēc ne? dibināšanu: «Tagad dzīvoju pilsētā, bet savu laiku esmu pavadījusi arī laukos, tādēļ uzdrošinos domāt, ka zinu, ko vēlas   pagastos dzīvojošie. Prieks par sievām, kas rosās Spārnos un kam ir daudz ideju, kā izkustināt no mājas tos, kas teic, ka laukos nekas nenotiek. Notiek, un kā vēl, bet, lai viss izdotos, katram jānāk ar savu ideju. Lai mums izdodas!»