Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas kapelāne Daina Ramane saņēmusi Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas akreditāciju un jauno gadu iesākusi ar intensīvāku darbu – tagad slimnīcā notiek arī rīta lūgšanas.
Kapelāna pamatuzdevums ir klausīšanās
0Vēl nesen Daina strādāja arī bērnu namā, bet, sapratusi, ka vēlas kalpošanai veltīt visu laiku, izdarījusi izvēli par labu slimnīcai. No Selgas viņa nav aizgājusi pavisam, jo organizē garīgo darbu pansionātā, un iesaistījusies Ventspils luterāņu draudzes diakonijas centra darbā.
Pa laikam, kad rodas vajadzība, Daina ar Dievvārdu izvada aizgājējus: «Manā dzīvē ir bija periods, kad atrašanās kapličā un kapos bija smaga. Savukārt, kopš esmu kapelāne, daudzas lietas mainījušās, jo esmu garīgi pieaugusi un saprotu, ka robeža starp dzīvību un nāvi ir ļoti maza. Izvadot aizgājēju, daru to ar dziļu cieņu un pietāti pret viņu un piederīgajiem.»
Mēģinot atbildēt uz jautājumu, kādēļ pie kāda cilvēka kapa pulcējas liels pavadītāju pulks, bet citam aizgājējam nav neviena, kas viņu pavada, kapelāne saka: «Mēs visi esam pievienoti pie Dieva kā spuldzīte pie elektrības, bet dzīves laikā dažādu apstākļu dēļ kāds no Dieva attālinās un aiziet dažādās kaislībās, vairs nespējot sakārtot savu dzīvi.
Šādā gadījumā bieži pietrūkst izpratnes par dievišķo, pie kā vajadzētu griezties, un cilvēks pazaudējas. Tanī pat laikā nekad par otru nevar teikt, ka viņš bijis neticīgs. Rādītājs ir cilvēka sirdī, un ikviens dzīves pēdējā mirklī var izdvest: «Esi, Dievs, man, grēcniekam, žēlīgs!»
Pilnveidojot profesionālās zināšanas, ventspilniece Kristīgajā akadēmijā apgūst teoloģiju: «Studijas ir ļoti interesantas. Akadēmijā pavadītais laiks mani garīgi piepilda un sniedz dziļu izpratni par kristīgām lietām.»
Šī izpratne noder, strādājot slimnīcā, kur Daina tagad sastopama katru dienu, izņemot piektdienas, kad kalpo pansionātā: «Slimnīcā pavadītais laiks ir ļoti svētīgs. Prieks, ka varu būt klāt praktiski visu laiku. Mediķi pacientus ārstē fiziski, bet es sniedzu garīgu aprūpi. Apmeklēju visas nodaļas, iegriežos arī pie bērniem un reanimācijā, mani var izsaukt jebkurā diennakts stundā. Šo trīs gadu laikā, kopš kalpoju slimnīcā, ārsti mani iepazinuši, un gribas ticēt, ka esmu kļuvusi par savējo. Vismaz tā es jūtos.»
Kapelāna pamatuzdevums ir klausīšanās – neatkarīgi no sarunbiedra reliģiskās pārliecības. Kad cilvēks izteicis, kas viņu uztrauc, Daina rosina padomāt par mūžīgām vērtībām.
Vēl nesen, kad viņa sāka strādāt slimnīcā, pacienti un tuvinieki kapelāna parādīšanos saistīja ar nāves tuvošanos, savukārt tagad cilvēki saprot – kapelāns aicina uz dialogu, kas palīdz izprast dvēseles noskaņojumu un iegūt mieru, kas atveseļojoties ir īpaši svarīgs: «Cilvēki norunā no sevis to, kas viņiem sāp. Katram tas ir individuāli, un es, būdama kapelāne, nevaru izpaust sarunas tēmu citiem. Sarunājoties ar mani, cilvēks attīra dvēseli, būtībā tas ir dialogs ar Dievu, es esmu tikai starpniece, jo katru situāciju ielieku Dieva rokās un paļaujos uz Viņu.»
Katrs cilvēks, ar kuru Daina sarunājas, bagātina viņu, jo veidojas atgriezeniskā saite. Mijiedarbība notiek arī pansionātā Selga, kurp Daina dodas piektdienās. Daļai iestādes iemītnieku grūti samierināties ar to, ka viņi kā koki ar saknēm izrauti no ierastās vides: «Tad runājam, mēģinot saprast, kā atrast mieru. Pansionātā, tāpat kā slimnīcā, reizi nedēļā notiek svētbrīži. Te mans liels atbalsts ir dažādu draudžu mācītāji, tāpat arī slimnīcas un pansionāta vadība, kas izprot kapelāna darba sūtību.»
Spēku Daina smeļ savā ģimenē, lūgšanās un psalmu lasījumos, ar katru dienu vairāk un vairāk saprotot, cik svarīgāka ir pazemība un pateicība Dievam par to, ka Viņš žēlo, sargā un svēta.
Komentāri (0)