Pokšaniem nebija laika blēņoties

1960. gada 31. decembrī, kā atceras Edmunds, jāvārdu viens otram teikuši daudzi ventspilnieki, tā lieta gājusi kā pa konveijeru. Lilija ar savu vīru  pazīstama kopš bērnības, pusaudžu gados viņu ceļu šķīrušies, bet pēc dažiem gadiem kaimiņi satikušies, lai paliktu kopā uz mūžu.

Atceroties jaunību, Pokšanu acīs dej jautri velniņi. Var redzēt, ka viņi viens otram ir svarīgi un mīļi arī tagad, pēc 50 gadiem. Kopā izaudzināti dēli Andris, Einārs un Aigars, sagaidīti pieci mazbērni. Ģimenē nekad nav bijis strīdu par darba dalīšanu, arī Edmunds, ja sievai bija jāsteidz uz maiņu, izmazgāja autiņus un pagatavoja maltīti.

Tagad Lilija ārpus mājas praktiski neiziet, tādēļ vīrs naski steidz uz veikaliem un nopērk visu nepieciešamo. Par spīti pārvietošanās grūtībām,  Edmunda dzīvesbiedre vasarās ar prieku rosās mazdārziņā, kurā izaug dažādi labumi.

Pašu audzētie dārzeņi, kā spriež Pokšani, veicinājuši arī labu satikšanu: «Nu, padomājiet paši, kas ir labāk – ēst ķīmiju vai tādus produktus, par kuru izcelsmi viss ir zināms?! Mūs vienmēr saliedējis arī darbs, ja cilvēks strādā, viņam nav laika izdomāt blēņas un skatīties apkārt – kur nevajag.»

Svinot rubīna kāzas, Pokšani laulājušies katoļu baznīcā, jo vienmēr jutuši Dieva pasargājumu. Viņi paši bijuši vedēji divās kāzās, un arī šie pāri dzīvojuši saskanīgi.