Uz Ventspili atveda 54 svēto pīšļus

Jaunmocekļu varoņdarbs

Aizvadītā XX gadsimta daudzo traģisko notikumu vidū īpaša vieta pieder cietsirdīgajām un asiņainajām Baznīcas un Kristus ticības vajāšanām. Dziļi ticīgi cilvēki, uzticīgi Baznīcai un Kristu mīloši, tika pasludināti par jaunās bezdievīgās varas ienaidniekiem. Visa viņu „vaina” bija ticība un pārliecība, bet vara viņiem draudēja, sākot ar nežēlīgām represijām līdz pat nāvei. Draudi nebija vienkārši tukši vārdi. Nežēlīgas asiņainas izrēķināšanās kļuva par dzīves normu kopš bezdievīgā padomju perioda pirmās dienas. Represijas turpinājās daudzus gadus un tajās cietušo un bojā gājušo upuru skaits ir ārkārtīgi liels.

Šajos traģiskajos gados tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku cieta Kristus dēļ, jau vairāk kā 1 760 no viņiem pieskaitīti svēto kārtai. Diemžēl jaunmocekļu garīgais varoņdarbs mūsdienās vēl līdz galam nav apzināts un izprasts. Šie cilvēki, kurus mēs varam uzskatīt par mūsu vecākajiem laikabiedriem, pauda uzticību Kristum līdzīgi senajiem mocekļiem. Viņi paredzēja ciešanas un izvēlējās mūžīgo dzīvi laikā, kad daudzi viegli un bez domāšanas atteicās no ticības, baidoties no draudiem vai noticot mocītāju bezjēdzīgajiem argumentiem. Uz šī fana jaunmocekļu un apliecinātāju nelokāmība ir īpaši apbrīnojama.

Svētītāji

Ticības un Baznīcas vajāšanas sākās tieši pirms 100 gadiem, 1917. gadā, un turpinājās daudzus gadus. Bez pārspīlējuma var sacīt, ka šajā laikā jaunmocekļi un apliecinātāji bija katrā draudzē. To vidū, kuri apliecinājuši savu ticību ar ciešanām un nāvi, ir daudz Virsganu. Šķirstā, kurš ieradīsies Rīgā, būs 15 Virsganu relikviju daļiņas.

Viņu vidū kā pirmais jāmin svētītājs un apliecinātājs Patriarhs Tihons, kurš kļuva par patriarhu 1917. gadā. Viņa nepilnus astoņus gadus ilgusī kalpošana bija nepārtraukta apliecināšana, nebeidzama un nepārtraukta Dieva taisnības un Pareizticīgās Baznīcas aizstāvība. Svētīgākais Patriarhs Tihons ar savu Tomosu dāvāja patstāvību Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai.

Relikviju šķirstā atradīsies arī svētmocekļa Vladimira, Kijevas metropolīta, viena no pirmajiem, kurš cieta Kristus dēļ, relikviju daļiņa.

Mums ļoti svarīgs ir fakts, ka svētītāju relikviju vidū ir arī divu Rīgas Virsganu – svētmocekļa Jāņa (Pommera) un svētītāja apliecinātāja Agafangela (Preobrženska) relikvijas. Rīgas arhibīskaps Jānis ir pirmais kanonizētais Latvijas svētais, viņa piemiņa īpaši tiek godāta mūsu Baznīcā. Viņš gāja bojā mocekļa nāvē 1934. gada 12. oktobrī, bet viņa svētās netrūdošās relikvijas atrodas mūsu Kristus Piedzimšanas katedrālē.

Svētītājs apliecinātājs Agafangels (Preobraženskis) bija Rīgas arhibīskaps no 1897. gada līdz 1910. gadam. Viņš atstājis par sevi vislabākās atmiņas Rīgas eparhijā. Miris 1926. gadā, būdams Jaroslavļas metropolīts.

Šķirstā atrodas arī izcilā teologa un garīgā rakstnieka, patriarha Tihona līdzgaitnieka, svētmocekļa Verejas arhibīskapa Ilariona (Troicka) relikvijas. Viņa grāmata „Nav kristietības bez Baznīcas” tulkota latviešu valodā.

Noteikti jāpiemin, ka relikviju šķirstā atrodas arī svētītāja apliecinātāja Krimas arhibīskapa Lūkas (Voino-Jaseņecka) godāto relikviju daļiņa. Pēc profesijas būdams ārsts, svētītājs Lūka sarakstīja fundamentālu darbu „Strutainās ķirurģijas apraksti” («Очерки гнойной хирургии»), kas bija neatsverams palīgs ārstiem laikā, kad medicīnā vēl netika izmantotas antibiotikas un efektīvi pretiekaisuma līdzekļi. Grāmata, pirmo reizi laista klajā 1934. gadā, atkārtoti izdota 4 reizes, pēdējo reizi – 2006. gadā. Svētītāju Lūku godina ticīgie daudzās pasaules valstīs, viņa ikona mūsdienās atrodama daudzos dievnamos.

Klēriķi

Relikviju šķirstā, kurš ieradīsies Latvijā, būs 17 mocekļu un apliecinātāju relikviju daļiņas, kuri kalpojuši Svētajai Baznīcai priestera vai diakona kārtā. Viņu vidū – svētmoceklis Mihails (Tihoņickis), garīdznieks no tālās Vjatkas. Divi viņa dēli bija virsgani, viens no viņiem kalpoja Francijā, otrs – Krievijā. Trešais dēls, Elpidifors Tihoņickis, dzīvoja Rīgā un bija dievbijīgs lajs. Elpidifors Tihoņickis pazīstams kā pedagogs un sabiedriskais darbinieks, viens no Krievu kultūras dienu Latvijā iniciatoriem. Viņa dzīve noslēdzās traģiski – drīz vien pēc padomju karaspēka ienākšanas viņš tika arestēts. Viņam tika piespriests nāves sods, bet spriedumu nepaspēja izpildīt: necilvēcīgo ieslodzījuma apstākļu, mocību un spīdzināšanu izmocīts, Elpidifors Tihoņickis nomira.

Šo 17 klēriķu vidū noteikti jāpiemin mūsu kaimiņvalsts Igaunijas svētais, svētmoceklis Sergijs (Florinskis), kurš pēdējos savus dzīves gadus dzīvojis un kalpojis Rakverē, kur arī 1918. gadā tika nogalināts.

Gribas pieminēt vēl vienu no XX gadsimta sākuma priesteriem, svētā taisnā Kronštates Jāņa garīgo dēlu un audzēkni – apliecinātāju virspriesteri Romānu Medvedu, kurš savu kalpošanu veica vairākās eparhijās. Viņa dzīves ceļš aprāvās 1937. gadā.

Mūku kārtai piederīgie

16 mocekļi un apliecinātāji piederīgi mūku kārtai. Viņu vidū var minēt sirdsskaidrās mocekles lielkņazieni Elizabeti Fjodorovnu un viņas uzticamo celles māsu Barbaru (Jakovļevu). Kņazienes Elizabetes un inokiņas Barbaras svētās relikvijas reiz jau apmeklējušas Rīgu. Lielkņaziene Elizabete arī savas zemes dzīves laikā viesojusies Rīgā, apmeklējusi Rīgas Svētās Trijādības-Sergija sieviešu klosteri un Kristus Apskaidrošanās klosteri Valgundē.

Svēto relikviju vidū ir arī sirdsskaidrā apliecinātāja arhimandrīta Sergija, ievērojamā XX gadsimta garīgā varoņdarba veicēja, kņazienes Elizabetes dibinātā Martas-Marijas klostera garīgā tēva svēto relikviju daļiņa.

Latvijā ieradīsies arī cita ievērojama XX gadsimta garīgā varoņdarba veicēja – Optinas klostera starecu audzēkņa sirdsskaidrā apliecinātāja Karagandas Sebastiāna relikviju daļiņa, kurš savas dzīves laikā tika izsūtīts uz tālo Kazahstānu, kur arī miris.

Laji

6 mocekļi un apliecinātāji, kuru relikvijas mēs gaidām, bijuši laji (laicīgi cilvēki). Tādējādi mums būs unikāla iespēja godināt daudzu aizbildņu Dieva priekšā, kuri dzīvojuši un kalpojuši dažādās pilsētas un valstīs, un dažādās kārtās – no virsganiem līdz lajiem, svētās relikvijas. Viņus visus vieno mīlestība pret Kristu un Viņa Svēto Baznīcu.

Šodien, kad pasaule pilna kārdinājumu un maldu un burtiski viss attālina cilvēku no ticības un Baznīcas, mums ļoti būtisks ir jaunmocekļu apbrīnojamais piemērs, kuri parādījuši mums nelokāmības un izturības piemēru vajāšanu vidū. Mums, viņu pēctečiem, jābūt nelokāmiem un vīrišķīgiem kārdinājumu un maldu vidū. Jaunmocekļu piemērs, viņu lūgšanas ir ļoti vajadzīgas mums. Ceram, ka XX gadsimta svēto jaunmocekļu un apliecinātāju relikviju ierašanās Latvijā radīs interesi par viņu dzīvesstāstiem, viņu ciešanām un stipro ticību. Mēs ar mīlestību un cerību sagaidām svētumu ierašanos mūsu valstī un patiesi ceram, ka daudzi ticīgie pie svētajām relikvijām saņems lielu garīgo mierinājumu.

Svēto relikviju godināšanas tradīcija

Relikvijas (sengrieķu λείψανα, latīņu reliquiae) — mirušo cilvēku mirstīgās atliekas jeb relikvijas, kuri pēc nāves pieskaitīti svēto kārtai. Svēto relikvijas ir godināšanas objekts vēsturiskajās Baznīcās (pareizticīgo, katoļu un Austrumu baznīcā (piem., Aleksandrijas koptu) Baznīcās. Mācība par to godināšanu tika apstiprināta 787. gadā VII Vispasaules koncilā.

Saskaņā ar šo mācību relikvijas nevis pašas dziedina vai dara brīnumus, bet dara to ar tajās ielijušā Kristus spēka palīdzību. „Kā pestījošus avotus Kungs Kristus mums dāvājis svēto relikvijas, kas mums, vājajiem, dāvā dāsnas dāvanas, izlej smaržīgas mirres un aizdzen dēmonus”. Lūk, ko par to saka Afanāsijs Lielais: mocekļu kauli aizdzen slimības, dziedina vārgstošos, akliem atgriež redzi, šķīstī spitālīgos, izkliedē bēdas, ciešanas un kārdinājumus, un to tās paveic caur Kristu, kurš tajās mājo”. Apliecinājumu par relikviju godināšanu var atrast jau Vecajā Derībā (2. Ķēn. 13:21). II gs. rakstveida dokumenti apliecina šīs tradīcijas esamību Baznīcā jau kopš vissenākajiem laikiem.

Baznīca nelokāmi apstiprina – Kristus augšāmcēlās ne tikai garīgi, bet arī miesā, tādēļ kristīgā teoloģija vienmēr runājusi par to, ka cilvēkam jābūt svētam visas savas būtības pilnībā. Iesvētīta tiek ne tikai dvēsele, bet arī miesa.

Ar saviem zemes dzīves garīgajiem varoņdarbiem cilvēka miesa pakāpeniski piepildās ar Svēto Garu, tādēļ arī miesa kļūst par Svētā Gara mājokli (1 Kor. 6:19, 3:17), tādēļ svētās relikvijas neviens nepielūdz kā Dievu, bet godā kā Svētā Gara piepildītus traukus.

Svēto mocekļu relikviju liturģiska godināšana aizsākās agrīnajā Kristus Baznīcā tāpēc, ka spēks, ar kādu viņi atdeva dzīvību Kristus dēļ, liecināja, ka viņu ticības varoņdarbs ir lielāks par nāves varu, tas ir Kristus Augšāmcelšanās apliecinājums cilvēkā.

Kopš agrīnās kristietības laikiem Euharistijas sakraments un Svēto Kristus Dāvanu saņemšana notika katakombās, uz mocekļu atdusas vietām, šķirstiem, t.i. – uz viņu relikvijām. Mūsdienu Pareizticīgajā Baznīcā šis Sakraments arī notiek uz svētajām relikvijām. Tā saucamais antiminss – četrstūrains audekla gabals, kurā iešūta relikviju daļiņa, vienmēr atrodas ikviena pareizticīgo dievnama altārī uz altārgalda. Bez tā nav iespējams galvenais kristiešu dievkalpojums – Dievišķā liturģija. Tādā veidā Baznīca norāda uz to, ka katrā liturģijā kopīgi piedalās gan dzīvie – ticīgie, kuri šajā laikā atrodas dievnamā (Zemes Baznīca), gan arī mirušie, t.i. svētie (Debesu Baznīca), kuri ir klātesoši ne neredzamā veidā, bet arī redzami un jūtami – relikvijās altārī svētajā altārgaldā.

Svētajām relikvijām ir reliģiski tikumiska iedarbība uz cilvēka dvēseli, tās kalpo par svētā personas dzīvu atgādinājumu un mudina ticīgos savā dzīvē un darbā līdzināties viņam, viņa dievbijīgajai dzīvei un darbiem.