Ventspils tranzītbiznesa karš. Šakāļiem visi līdzekļi labi

Jau kopš 2006. gada, kad atklātībā nonāca arvien jauni un jauni pierādījumi par ekonomiskajiem noziegumiem, kuru pierādījumi arvien uzkrītošāk liecināja pret tā dēvētajiem «Ventspils mēra opozicionāriem» (tiem pašiem, kas šajos laikos vairāk tiek dēvēti par «šakāļiem»), viņu rīcība bija visai iepriekšparedzama: sekoja centieni apklusināt tos, kas zināja patiesību un kas runāja taisnību publikas priekšā.

Par komercreklāmu cenšas ielikt cietumā

Pēc tam, kad 2007. gada aprīlī A/S Baltic Juice Terminal tābrīža vadītājs Aleksejs Ivanovs, būdams kopā ar Ventspils domes deputātu Vladislavu Šafranski, iznesa no tobrīd tikko uzceltā sulu termināla dokumentu grēdas un aizstiepa nezināmā virzienā, Ivanovs no amata tika atlaists. Par to 13. aprīļa Ventas Balsī ziņoja liels reklāmas laukums, kuru bija pasūtījis sulu termināla sākotnējo investoru — SIA LSF Holdings — valdes priekšsēdētājs Edgars Jansons. Teksts vēstīja: Ivanova vietā stājies Petrovs, citējot Edgaru Jansonu un Ivetu Leinbergu, sulu termināla otru valdes locekli.

Ar šī acīmredzamā fakta (Ivanova vietā stājies Petrovs) publicēšanu Aleksejs Ivanovs jutās tā aizskarts, ka iesniedza pilsētas tiesā privāto apsūdzību par «goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī». Privātā apsūdzība (nevis valsts apsūdzība) pēc Krimināllikuma 158. panta tika vērsta pret Edgaru Jansonu, Ivetu Leinbergu un Ventas Balss galveno redaktori Gundegu Mertenu. Savā privātsūdzībā Ivanovs prasīja notiesāt trīs minētās personas, kā arī piedzīt personiski no Edgara Jansona par labu Aleksejam Ivanovam morālo kompensāciju 100 000 latu apmērā. Krimināllikums paredzēja: pēc šī panta notiesātajiem var piespriest vai nu naudassodu, vai līdz pat gadam cietumā, vai abus šos sodus reizē.

Neraugoties uz to, ka reklāmā tika publiskota patiesa informācija par termināla vadības maiņu, ko pat vistrakākajos dzēruma murgos nebūtu iespējams apstrīdēt, Ventspils tiesnesis Igors Kligačs ierosināja krimināllietu!

Notiesā par faktu publicēšanu

Lietu sāka izskatīt pēc nepilna gada. «Šī informācija par vadītāju maiņu sulu terminālā tika publicēta reklāmas formā visai vienkārša iemesla dēļ — es toreiz vēl pati nebiju personīgi pazīstama ar Edgaru Jansonu. Pilnīgi noteikti es to pašu informāciju būtu ielikusi kā parastu rakstu, un to apliecina tas, ka vēlāk Ventas Balss tieši tā arī vienmēr ir darījusi,» tiesas zālē liecināja redaktore. Nezināma iemesla dēļ lietu izskatīja nevis tiesnesis Kligačs, bet gan Vija Videniece, kura konstatēja: Edgara Jansona rīcībā nav noziedzīga nodarījuma sastāva, un tādējādi (saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 377. panta 1. daļas 2. punktu) kriminālprocess pret viņu ir izbeidzams. Tiesa nolēma vispār neizskatīt Alekseja Ivanova prasību par 100 000 latu lielā morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu.

Šis lēmums nebija pārsūdzams. Toties pavisam kas cits notika attiecībā uz Ventas Balss galveno redaktori. Tiesnese Vija Videniece nosprieda notiesāt Gundegu Mertenu ar diviem gadiem cietumā un 160 latu naudassodu par to, ka sabiedrības informēšana bija notikusi nevis avīzes raksta veidā, bet gan reklāmas laukuma izskatā!

Taisnības uzvarai vajag laiku

Kurzemes apgabaltiesa, protams, atcēla pirmās instances spriedumu un pilnībā attaisnoja arī Gundegu Mertenu. (Atceramies, ka maksimālais teorētiski iespējamais sods bija tikai gads cietumā, ne divi!) Turklāt apgabaltiesa bija spiesta konstatēt, ka reklāmas laukumā ievietotā informācija par Petrova stāšanos amatā beigu galā izrādījās taisnība. Ivanovs varēja dziedēt savu aizskarto pašcieņu citos veidos, ne krimināltiesiski.

Kāpēc šāds absurds spriedums (notiesāt par patiesu faktu publicēšanu) varēja tikt pieņemts kaut vai tikai Ventspils tiesā, pat ja apgabaltiesa pēc tam to atcēla? Lieta tāda, ka Krimināllikuma 157. un 158. pants bija noformulēti īpaši nejēdzīgā veidā: tie paredzēja kriminālsodu par «neslavas celšanu», «goda un cieņas aizskaršanu». Abu pantu formulējums nemaz neparedzēja variantu, ka prese mēdz publicēt informāciju par dažādiem blēžiem (vienalga, kā viņus sauktu — Ivanovs, Odincovs, Meikšāns utt.), kura viņiem pašiem šķiet aizskaroša, jo izrādās patiesa! Par laimi, tiesas to vienmēr ievēroja un interpretēja likuma formulējumu ne tikai gramatiski, bet arī vēsturiskajā un sistēmiskajā kontekstā.

Smirdoša statistika!

Jāpiebilst — Latvijā varasiestādes vienmēr nadzīgi rosinājušas krimināllietas pret informācijas publicētājiem: svaigākie gadījumi ir hakera Ilmāra «Neo» Poikāna tiesāšana par VID EDS programmatūras caurumu uzrādīšanu īpaši uzskatāmā veidā, kā arī portāla Kompromat.lv dibinātāja Leonīda Jākobsona publicētā Nila Ušakova sarakste, kas liecināja par Rīgas domes vēlēšanu kampaņas saskaņošanu ar ārzemniekiem. Rezultātā Pasaules Preses brīvības indeksā, ko katru gadu apkopo starptautiskā organizācija Reportieri bez Robežām, Latvija noslīdējusi no pirmā desmitnieka uz trīsdesmitajām vietām. Un turpina krist.

Tajā pašā laikā, kad noziegumi tiek izdarīti pret žurnālistiem, policija un prokuratūra reti dara ko lietderīgu. Joprojām nav arestēti Daugavpils laikraksta Miļļion dibinātāja Grigorija Ņemcova slepkavas (viņu nošāva gaišā dienas laikā pilsētas centrā, tieši pie Daugavpils Universitātes), un Kurzemes Vārda kriminālziņu žurnālista Gundara Matīsa slepkavas tika saņemti ciet, nevis pateicoties policijai, bet tai par spīti. Kopš 2001. gada, kad sākās pirmās miljonu dalīšanas starp Ventspils ostas uzņēmumiem, Ventas Balss redaktore vairākkārt saņēmusi draudu vēstules, salipinātas no burtiem, kas izgriezti no krievu avīzēm. Citreiz viņas automašīnai pārdurtas visas riepas. Bija periods, kad regulāri tika draudēts pa telefonu. Nevienā no šīm reizēm varasiestādes nespēja atrast draudētājus — toties, kolīdz pienāca iespēja, bija gatavas Gundegu Mertenu sēdināt aiz restēm par patiesu ziņu publicēšanu.

Apsūdzība privātā kārtā

Otra īpatnība — neslavas celšanas panti, plus vēl pants par sīku miesas bojājumu nodarīšanu, paredzēja nevis policijas izmeklēšanu un prokurora uzrādītu valsts apsūdzību tiesā, bet gan t.s. privāto apsūdzību. Ikviens, kuram šķita, ka viņu kāds ir nomelnojis (vienalga — medijos, internetā, mutvārdos vai kādā citā veidā), varēja griezties tiesā ar savu privātsūdzību, nemaksājot pat ne valsts nodevu, un tiesnesim bija obligāti jāierosina kriminālprocess, automātiski padarot neslavas celšanā apvainoto personu par apsūdzēto un tiesājamo. Savukārt tas, kurš pats sevi uzskatīja par cietušo, uz procesa laiku ieguva prokurora vietas izpildītāja tiesības. Tiesnešiem bija jānoraida privātā apsūdzība, lai cik absurda tā arī nebūtu, tikai pēc tās izskatīšanas un motivēta sprieduma sacerēšanas. Nav pat jāatgādina, ka tikmēr rindā gaidīja īstas, nopietnas tiesu lietas.

Nepastāvot nekādām atlases barjerām šo privātsūdzību iesniegšanai, pirms nepilniem 10 gadiem izveidojās situācija, kurā ikvienam valsts vadošo masu informācijas līdzekļu redaktoram bija vismaz viena krimināllieta par neslavas celšanu. Žurnālistu Savienības līderis Dr. Juris Paiders tika tiesāts par to, ka publicēja komentāru par Jaunā Laika koruptīvajām saiknēm ar t.s. «Rēzeknes gaļas kombināta burtnīciņu lietu» — viņu pamanījās apsūdzēt kāda dāmīte Ieva Zvejsalniece, kura vispār attiecīgajā rakstā nebija pieminēta! Tatjanu Fastu, tolaik viena krievvalodīgā laikraksta vadītāju, apsūdzēja Tovancevu klana pārstāvji. Gunta Sloga bija spiesta aizstāvēties pret Eiroparlamentā vienulaik sēdošo miljonāru Aleksandru Mirski, jo viņš tika kādā publikācijā salīdzināts ar sen folklorizējušos Vidzemes muižnieku — joku stāstu varoni Minhauzenu. Utt., utt.

Situācija samilza. Redakcijas bija spiestas tērēt lielu naudu juristiem, lai aizstāvētu visas tautas tiesības saņemt patiesu informāciju un neizkropļotus viedokļus. Saeima izdarīja secinājumus un izslēdza vispār no Krimināllikuma 158. pantu par neslavas celšanu medijos, savukārt goda un cieņas aizskaršanu ierobežoja ar 157. pantu. Pie kam no Kriminālprocesa likuma pilnībā tika dzēsts «privātās apsūdzības» institūts. Jāpiebilst, ka personu tiesības aizstāvēties pret īstiem neslavas cēlājiem un nomelnotājiem ar šīm izmaiņām patiesībā ir nostiprinātas vēl vairāk: ja agrāk katrs pats ar savu diletantiski sacerēto privātsūdzību varēja doties uzreiz uz tiesu, tagad apgalvojumi par neslavas celšanu vispirms tiek izskatīti policijā un prokuratūrā, kas vēlāk uzrāda apsūdzību (ja tai izrādās pamats) vispārējā kārtā. Līdz ar to personas, kas uzskata sevi par cietušajām, iegūst papildus aizstāvību policijas un prokuratūras izskatā. Bet, ja faktiski neslavas celšana tomēr nav notikusi (pat ja persona jūtas neviltoti aizskarta), lieta tiks izbeigta policijā vai prokuratūrā saskaņā ar nozieguma sastāva neesamību. Iznākums — pēc šo grozījumu pieņemšanas tiesās vairs nav nonākušas bezjēdzīgas goda aizskaršanas lietas.

Meroni pret Neatkarīgo

Viena no pēdējām privātajām apsūdzībām, kas tika iesniegta Latvijas tiesās, bija A/S Ventbunkers, A/S Ventspils Tirdzniecības Osta un A/S Kālija Parks padomes priekšsēdētāja Rūdolfa Meroni privātsūdzība par Neatkarīgajā Rīta Avīzē publicētiem materiāliem saistībā ar viņa deviņdesmito gadu skandāliem. Laikraksts publicēja vairākus materiālus par ieroču kontrabandu no Bulgārijas uz Libēriju un Sjerra Leoni, kuras abas atrodas Rietumāfrikā un kuras 1989. — 2003. gadā pārcieta divus briesmīgus pilsoņu karus, kas tika uzsākti, inspirēti un finansēti no ārzemēm. Tagadējais Ventspils uzņēmumu padomju priekšsēdētājs deviņdesmito gadu vidū tika arestēts saskaņā ar Itālijas karabinieru maršala Vinčenco Vakiāno izmeklēto kriminālprocesu par ieroču kontrabandu uz Rietumāfriku un asiņainās peļņas atmazgāšanu caur Itāliju un Cīrihi — lietas materiālos atrodams policijas foto līdz ar pratināšanas un konfrontācijas protokoliem.

Rūdolfs Meroni vēlējās iesēdināt uz gadu cietumā atbildīgos par publikācijām, pamatojoties uz to, ka viņš savulaik neesot ticis notiesāts, bet gan «tikai» aizturēts. Redakcija savukārt pastāvēja uz savu: tas, ka viņš būtu saņēmis notiesājošu spriedumu, nekur Latvijas presē nemaz nav ticis apgalvots — no Itālijas tiesu arhīva saņemtajos dokumentos skaidri izlasāms, ka tiesāja citus ieroču kontrabandistus, savukārt Meroni līdz tiesai nenonāca, tāpēc notiesāto sarakstā minēts nav. Disputus tiesā pārtrauca Saeimas veiktās izmaiņas likumā, kas likvidēja 158. pantu un privātās kriminālapsūdzības procesu kā tādu.

Līdz ar to neveiksmi cieta «šakāļu» mēģinājumi apklusināt patiesības publicēšanu, rosinot privāto apsūdzību celšanu pret tiem, kas publisko patiesus faktus. Vēl vairāk — tagad šādi draudi vairs nepastāv visā Latvijā!