Dzīvot Ventspilī – tā ir liela laime

Akadēmiķis uzskata, ka ventspilniekiem ir laimējies, jo viņiem ir iespēja dzīvot pilsētā, kuru joprojām vada talantīgais mērs.

Spriežot pēc grāmatām par hidrobūvju būvniecību dažādās Baltijas ostās, jūs esat bijis saistīts ar visu šo ostu izveidi.

– Esmu sarakstījis sešas grāmatas un publicējis sešdesmit darbus par hidroceltniecību. Pastāstīšu nedaudz par sevi. 1949. gadā pabeidzu Gorkijas Inženierceltniecības institūta Hidrotehnisko fakultāti un tiku nosūtīts uz Volgas–Baltijas dziļūdens kuģošanas kanāla izbūvi starp Oņegas ezeru netālu no pašreizējās Sanktpēterburgas un Volgu. Tur es pavadīju četrus gadus – vispirms biju iecirkņa darbu vadītājs, pēc tam galvenais inženieris. Šo kuģošanas ceļu būvēja ieslodzītie. Tā bija viena no vērienīgākajām komunisma būvēm. Tolaik Padomju Savienībā bija 60 tādas būves. Taču 1953. gadā, pēc Staļina nāves, ieslodzītos amnestēja un vairs nebija, kam būvēt. Tādēļ daudzas būves tika iekonservētas, bet speciālistus novirzīja uz dažādu objektu atjaunošanu. Mani nosūtīja uz trestu Baltmorgidrostroj, kas atjaunoja, rekonstruēja un būvēja Baltijas ostas – no Ļeņingradas līdz Kaļiņingradai. Tresta paspārnē bija 7 celtniecības pārvaldes, toskait trīs Latvijā – Rīgā, Ventspilī un Liepājā. Mani iecēla par galveno inženieri Tallinas pārvaldē, pēc tam pārcēla tādā pašā amatā Liepājā, vēlāk Kaļiņingradā. Savukārt 1961. gadā sāku strādāt Rīgā – sākumā par tresta galveno tehnologu, bet pēc tam par galveno inženieri. Tolaik man bija jau liela hidrobūvju celtniecības prakse. Es biju viens no nedaudzajiem speciālistiem, kuri varēja vadīt lielus būvdarbus. Vislielākais darbu apjoms bija Ventspilī. 50. gadu sākumā tā bija ierindas osta, kurā pārsvarā ienāca zvejas un nelieli kravas kuģi. Pēc tam osta sāka attīstīties un pārtapa par vienu no lielākajām un labākajām Baltijā. Strādājot dažādās republikās, es sastapos arī ar atšķirīgu valdības attieksmi pret būvniecību.

Kā izpaudās šī atšķirīgā attieksme?

– Minēšu konkrētus piemērus. Igaunijā es piedalījos Mūgas ostas būvniecībā. Kompartijas CK pirmais sekretārs reizi ceturksnī rīkoja sanāksmes ar ministru dalību, kuru laikā runāja tikai par šo konkrēto būvniecību – kāda palīdzība ir vajadzīga celtniekiem un kā var palīdzēt. Lietuvā piedalījos pārceltuves būvniecībā Klaipēdas ostā. Lietuvas kompartijas pirmais sekretārs katru nedēļu brauca uz būvlaukumu, zināja darbu vadītāju uzvārdus un palīdzēja risināt mums visas problēmas. Bet tagad par Latviju. Ventspilī tika būvēta ostas rūpnīca, kas bija pasludināta par Vissavienības celtni. Taču Latvijas kompartijas pirmais sekretārs ne reizi nebija ieradies celtniecības vietā! Šķiet, tas bija Voss. Viņš uz objektu atbrauca tikai vienu reizi – kad to pabeidza būvēt, lai nolasītu Brežņeva un Kosigina uzrunas. Tādēļ viss Ventspils ostas attīstības smagums gūlās uz pilsētas vadības pleciem. Jūs pat nevarat iedomāties, cik tas bija sarežģīti, jo pilsētas vadības rīcībā nebija ne tādu līdzekļu, ne iespēju, kādas bija republikas centrālās pārvaldes orgāniem. Tādēļ es varu sacīt: tā ir īsta laime, ka Ventspils vadībā jau tolaik bija Aivars Lembergs! Viņš piedalījās ostas objektu būvniecībā jau no studiju gadiem, kad komandēja studentu apakšvienību, pēc tam strādāja ostas rūpnīcā, bet vēl pēc tam vadīja celtniecību, jau būdams partijas rajona komitejas instruktors.

Ventspils oponenti mēģina visādi mazināt pilsētas un tās mēra nozīmi. Izskan apgalvojums, ka Lembergs saņēmis bagātīgu mantojumu no padomju laikiem, kad valūta bira uz ventspilnieku galvām, tādēļ arī viņam nav nekādu nopelnu pašreizējos pilsētas panākumos, jo viņš esot atnācis uz visu gatavu. Kā tad bija patiesībā?

– Kad PSRS augstākajās aprindās tika gatavots lēmums par Ventspils ostas rūpnīcas būvniecību (pašreizējie «Ventamojaka» un «Ventamonjaka servisa» termināļi – red. piez.), tika pieļauta viena būtiska kļūda – aizmirsa par pašu pilsētu. Lēmumā bija paredzēti līdzekļi Latvijas attīstībai, bet ne Ventspils. Šo aizmāršību izlaboja Lembergs. Viņš brauca uz Maskavu, lai izcīnītu līdzekļus pilsētas infrastruktūras objektu būvniecībai Ventspilī – bērnudārzu, dzīvojamo māju un citu. Tādējādi aizsākās pilsētas attīstība. Bija vēl arī tāda problēma, ka sākumā Latvijas valdība negribēja būvēt ostas rūpnīcu – pret to iestājās grupa zinātnieku, kuri biedēja ar ekoloģisko katastrofu. Taču Ventspils bija ieinteresēta būvniecībā, jo tas nozīmēja ne tikai ostas, bet arī visas pilsētas attīstību. Tika izpētīta pasaules pieredze. Uzzināja, ka līdzīgi objekti tika būvēti blīvas dzīvojamās apbūves apstākļos un tos droši ekspluatēja. Lembergam izdevās pierādīt Maskavai, ka ostas rūpnīcu var celt Ventspilī. Es uzskatu to par viņa personīgo sasniegumu.

Ar kādām grūtībām sastapāties būvniecības laikā?

– Būve bija sarežģīta. Mūsu trests bija galvenā būvuzņēmēja organizācija, un tā bija atbildīga ne tikai par objekta nodošanas ekspluatācijā termiņiem, bet arī par kvalitāti, kurai vajadzēja būt ļoti augstai, jo runa bija par darbu ar ķīmiskajiem produktiem. Turklāt būvdarbos bija iesaistīts liels skaits apakšorganizāciju, kurās strādāja daudz cilvēku. Pienāca laiks, kad trūka celtnieku; tie sāka braukt no citām republikām. Viņus visus vajadzēja kaut kur izvietot, tas nozīmēja, vajadzēja būvēt mājokļus. Lembergs veiksmīgi risināja visas problēmas. Atceros, daudzi tolaik skeptiski uz viņu raudzījās – pārāk jauns. Taču, par spīti savai jaunībai, viņš jau tolaik bija ļoti erudīts un labi izprata ekonomiku, finanses, bija talantīgs ražošanas organizators un labi vadīja pilsētu. Tā nebija nejaušība, ka pēc būvdarbu pabeigšanas Lembergu paņēma strādāt uz republikas centrālo vadības aparātu Rīgā, kur viņš nostrādāja līdz Savienības sabrukumam.

Ostas rūpnīca tika būvēta sadarbībā ar amerikāņiem. Kā tas ietekmēja šo procesu?

– Rūpnīca tika būvēta pēc amerikāņu standartiem un amerikāņu projekta, kurā pat visi parametri bija norādīti pēc amerikāņu metriskās mēru sistēmas. Mūsu inženieriem vajadzēja apgūt amerikāņu standartus. Turklāt projekts paredzēja arī amerikāņu būvdarbu organizācijas normas. Piemēram, amerikāņi izmantoja monolīto dzelzsbetonu. Mūsu apstākļos tas bija ļoti neērti, un mēs nolēmām pielāgot visas viņu normas saliekamajam dzelzsbetonam. Kad amerikāņi to ieraudzīja, viņi bija tik ļoti sajūsmināti, ka ilgi vēl pēc tam brīnījās, kāpēc mēs joprojām neesam miljonāri!

Padomju laikā amerikāņi pilsētā, šķiet, bija liela eksotika!

– Kad mēs iepazināmies ar projektu, amerikāņi bija ļoti labvēlīgi, dāvināja mums T kreklus, pildspalvas, lidojošos šķīvīšus, kurus varēja mētāt pludmalē. Sākoties celtniecībai, ieradās vesela instruktoru brigāde, kura rādīja, kā ir jāstrādā. Mēs bijām ļoti pārsteigti – attieksme pret mums bija kā pret iezemiešiem, kuri neko neprot un nesaprot. Amerikāņi jutās ļoti svarīgi, daži nāca mums klāt un ar kāju norādīja, kā tas ir jādara. Taču pavisam drīz viņi saprata, ka mēs ne tikai protam būvēt, bet arī daudzos gadījumos esam pat labāki par viņiem. Tādēļ instruktori drīz vien aizbrauca. Kopumā attiecības ar amerikāņiem bija labas. Atceros, kāds augsta ranga amerikāņu speciālists sacīja: iedomājieties, ka Ventspilī saražoto mēslojumu atvedīs uz Ameriku un ar to mēslos laukus, kuros augs un ziedēs dažādi augi. Cilvēki uz tiem skatīsies un domās par Ventspili, no kurienes ir nākuši mēslojumi, lai padarītu mūsu laukus par auglīgiem.

Vai jūs atceraties, kā toreiz risināja ekoloģiskās problēmas?

– Galvenā problēma bija kālija hlorīda pārkraušana. Tas bija kaut kāds murgs! Cilvēki ar ķerrām veda mēslojumus maisos no noliktavas un bija noputējuši balti no kālija hlorīda putekļiem. Tādēļ tika uzbūvēta kālija mēslojumu kompleksa otrā kārta, kur visi procesi kļuva hermētiski, bet mēslojumu izkraušana no vagoniem un iekraušana kuģos tika automatizēta. Tās bija ļoti sarežģītas problēmas, kuras arī vajadzēja risināt pilsētai ar Lembergu priekšgalā. Tādēļ maldās tie, kas saka, ka Lembergs atnāca uz visu gatavu. Viņam vajadzēja risināt visas Ventspils problēmas.

Vai jums ir bijusi kāda saistība ar Ventspili pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas?

– Manuprāt, Ventspilij ļoti paveicās, ka Aivars Lembergs atgriezās pilsētā pēc Savienības sabrukuma. Tad sākās tā saucamā prihvatizācija un bija ļoti svarīgi saglabāt pilsētai nozīmīgos objektus, toskait arī ostu. Mūsu BMGS trests ir pateicību parādā Lembergam par izdzīvošanu. Pēc Savienības sabrukuma Latvijā palika trīs BMGS pārvaldes un ražošanas bāze, divas dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas ieskaitot. Taču hidrobūvniekiem nebija darba un jaunā Latvijas valdība nezināja, ko ar mums darīt. Pateicoties tam, ka Ventspilī pieņēma ostas rekonstrukcijas plānu, mums atkal radās darbs un BMGS trestu saglabāja, bet vēlāk to pārveidoja par akciju sabiedrību. Faktiski Lembergs izglāba BMGS, jo daudzas lielas ražošanas un celtniecības organizācijas Latvijā vienkārši beidza pastāvēt. Gribu vēl piebilst: Lembergam bija plāns uzbūvēt jaunu ostu uz ziemeļiem no pašreizējās un pārcelt uz turieni termināļus. Tādējādi viņš gribēja atrisināt pilsētas ekoloģiskās problēmas – aizvākt no dzīvojamās zonas smakas, putekļus un citas kaitīgās ietekmes no ostas. Lembergs uzdeva sagatavot Ziemeļostas celtniecības piedāvājumu. Kopā ar institūta LenmorNIIprojekt projektētājiem es piedalījos šī piedāvājuma sagatavošanā. Mēs tos parādījām Lembergam. Bija paredzēts uzskalot jaunas teritorijas un uz tām būvēt jauno ostu. Man ir ļoti žēl, ka šo projektu neizdevās īstenot.

Gribu jūs iepriecināt: projekts atkal ir aktualizēts un patlaban Ventspils ostas vadība aktīvi meklē lielus investorus tā īstenošanai.

- Es novēlu Ventspilij panākumus! Ja šis projekts tiks īstenots un Ziemeļostu uzbūvēs, tad tas arī būs Lemberga nopelns! Tas ir viņa projekts. Ventspils osta jau tāpat ir ļoti attīstījusies, kamēr pilsētu vada Lembergs. Un cik skaista ir jūsu pilsēta! Zaļa, ar labiem parkiem, pludmali, krastmalu. Dzīvot Ventspilī tagad ir īsta laime. Kad biju ­atbraucis uz Nikolaja Pitkeviča grāmatas Osta, pilsēta, cilvēki at­klāšanas svētkiem, mēs iegājām vienā kafejnīcā. Ēdiens bija tik garšīgs, bet galvenais – trīs reizes lētāks nekā Rīgā. Jūs esat laimīgi cilvēki, ka dzīvojat tādā pilsētā un jums ir tāds pilsētas mērs! Manuprāt, Lembergs ir labākais latviešu tautas iemiesojums. Viņa dzīve – tas ir kolosāla cilvēka dzīves paraugs. Tas ir mans personīgais viedoklis, taču es zinu, ka tā domā daudzi Latvijā. Es joprojām nesaprotu, kāpēc Latvijā pret Lembergu ir tik netaisnīga attieksme. Viņam jau sen vajadzēja kļūt pat Latvijas Ministru prezidentu, tad arī mūsu valsts būtu tikpat skaista kā Ventspils.