Ventspils tranzītbiznesa karš. Kāpēc Ventspils šakāļus sauc tieši par šakāļiem

Ventspils tranzītnieku konfliktiem 2005. gadā pamazām kļūstot redzamiem, bet nākamajā gadā pārņemot arī politisko dienaskārtību visā valstī, šī postošā biznesa konflikta uzkurinātāji sevi saukāja par opozicionāriem. Mediji zem šī kopējā nosaukuma apvienoja tādus Ventspils multimiljonārus (un viņu pakalpiņus) kā Oļegs Stepanovs un viņa dēli, Valērijs Godunovs, Rūdolfs Meroni, Genādijs Ševcovs, Aleksejs Ovods, Vladislavs Šafranskis, Valērijs Pašuta, brāļi Landmaņi utt.

Bet jau drīz vien tauta viņus iesauca par šakāļiem. Tas notika viena konkrēta gadījuma dēļ, kad šakāļi rīkojās kā maitēdāji – uzklupa smagi slima cilvēka ģimenes biznesam, lai pēc viņa nāves censtos šo biznesu nolaupīt.

Atceras kā uzticamu biznesa partneri

Laimonis Junkers dažādo Ventspils uzņēmēju starpā nebija ne starp lielākajiem, ne starp slavenākajiem – laikabiedri raksturoja viņu kā kārtīgu darbarūķi ar lieliska un uzticama biznesa partnera reputāciju, kurš gudri pratis nogludināt briestošus konfliktus un nepatikšanas, pirms vēl problēmas vispār radušās. Viņš turklāt pats nav mīlējis zīmēties ne ar bagātību, ne ietekmi.

Nevienā no Ventspils uzņēmumiem Junkeram nepiederēja kontrolpakete – laika gaitā darbojoties vairākos biznesos, pēdējos gados viņa lielākais ieguldījums bija 6,99% daļu firmā Ventrans Rīga (par spīti nosaukumam, šis uzņēmums īstenībā bāzējās Ventspilī). Ventrans Rīga tālāk piederēja 11% daļu SIA Ventspils Ekspedīcija un 11,47% no statūtkapitāla akciju sabiedrībā Latvijas Naftas Tranzīts, kam savukārt līdz 2016. gadam piederēja krietna tiesa Ventspils naftas akciju. Šāda akcionāru struktūra nodrošināja to, ka Laimonis Junkers strādāja Latvijas Naftas Tranzīta un Ventspils naftas uzraudzības padomēs, kur iemantoja pieredzējuša, noderīga eksperta reputāciju, tāpēc šo firmu akcionāri atkārtoti pārvēlēja Junkeru amatā (šeit jāpiezīmē, ka padomes locekļus darbā nevis pieņem, bet gan viņus ievēlē vai atbrīvo akcionāru pilnsapulce).

Ārstēšanās beidzas slikti

Vētrainajos deviņdesmitajos, kad bandītisms, korupcija un organizētā noziedzība apdraudēja biznesu uz katra stūra, daudzi uzņēmēji sabeidza veselību. Laimonim Junkeram ar gadiem sāka izpausties progresējošas muguras kaites. Viena operācija beidzās neveiksmīgi, bet ārstēšanās Maskavā un Stokholmā situāciju tikai pasliktināja – uzlabojuma vietā pacients nonācis ratiņkrēslā. Uzņēmējs saskaitīja savus līdzekļus (kas nebija bezgalīgi, jo arī ģimene bija jāuztur) un 2007. gada sākumā pieņēma neordināru lēmumu – veselības uzlabošanas nolūkos pārcēlās uz Dienvidameriku, kur ir silts, veselīgs klimats, bet salīdzinoši lētāka veselības aprūpe un dzīvošana. Jāpiebilst, ka toreizējie Ventspils naftas akcionāri to saprata un akceptēja, paturot Junkeru padomes locekļa amatā – viņš pildīja darba pienākumus attālināti, jo Komerclikums tādu situāciju paredz un atļauj.

Diemžēl Dienvidamerikas klimats palīdzēja tikai uz laiku. Pēc divarpus gadiem, 2009. gada septembrī, pienāca ziņa par Laimoņa Junkera nāvi. Tēvzemi viņš vairs neieraudzīja – atgriezās mājās tikai zārkā.

Opozicionāri kļūst par šakāļiem

Jau brīdī, kad Laimonis Junkers no Latvijas devās ārstēties uz kaimiņvalstīm, Ventspils šakāļi sāka izrādīt savu īsto dabu – maitēdāju tieksmes. Viņi nolēma piesavināties smagi slimā uzņēmēja īpašumā esošās SIA Ventrans Rīga kapitāldaļas vairāk nekā 500 000 latu nominālvērtībā. Šim nolūkam šakāļi vispirms apgādājās ar solījumu no Ģenerālprokuratūras, ka uz viņu darbībām tiks pievērtas acis, tad saņēma palīdzību no tiesu izpildītāja Mārtiņa Eglīša.

Kā zināms, 2007. gada pavasarī prokuratūra apcietināja vairākus Ventspils uzņēmējus, neaiztiekot nevienu no t.s. Lemberga oponentiem. Vēlāk izrādījās – aresti izdarīti bez nekādas faktu bāzes, tāpēc jau dažus mēnešus vēlāk visi apcietinātie izkļuva brīvībā kā uzvarētāji. Bet, pateicoties šiem īslaicīgajiem arestiem, šie Lemberga oponenti sagrāba kontroli pār galvenajiem tranzītbiznesa uzņēmumiem – to skaitā bija arī Latvijas Naftas Tranzīts un Ventrans Rīga. Par vienīgo Ventrans Rīga valdes locekli tad kļuva Aleksejs Ovods, viens no galvenajiem Oļega Stepanova uzticības vīriem un sērijveida menedžeriem dažādu kompāniju vadībā.

Rīkojas lēni, lai nevarētu pamanīt

Pēc dažiem mēnešiem Aleksejs Ovods Ventrans Rīga vārdā iesniedza prasību tiesā pret Laimoni Junkeru par 31 500 latu piedziņu: šo summu uzņēmējs kaut kad senāk esot aizņēmies pats no savas firmas. Tā kā parādnieks ārstējās ārzemēs un par tiesas sēdi, visticamāk, informēts netika, tad tiesa pareizi lēma – parādniekam piederošās kapitāla daļas apķīlāt, kamēr tiks pieņemts galīgais spriedums. Tiesa tāpēc apķīlāja Laimonim Junkeram piederošās Ventrans Rīga daļas parāda summas apmērā: 1575 kapitāla daļas – katra 20 latu nominālvērtībā. Pavisam Laimonim Junkeram tobrīd piederēja 29 754 šādas daļas, tātad tiesa bija apķīlājusi pavisam niecīgu daļu no viņam piederošā Ventrans Rīga pamatkapitāla.

Tā kā Junkers, ārstēdamies ārzemēs, par tiesas procesu neuzzināja arī vēlāk, viņš uz to ierasties nevarēja, un nākamā gada vasarā tiesa nolēma piedzīt šo parādu. Piedziņas lieta nonāca pie tiesu izpildītāja Mārtiņa Eglīša, kas bez jebkāda blakuslēmuma Uzņēmumu reģistram pieprasīja apķīlāt ne tikai tiesas minētās 1575 akcijas, bet arī visas pārējās Laimonim Junkeram piederošās Ventrans Rīga kapitāla daļas. Uzņēmumu reģistrs šo rīkojumu izpildīja, kaut gan spriedumā tā rakstīts nebija.

Pēc tam Mārtiņš Eglītis safabricēja mantas novērtējumu, šīs gandrīz trīsdesmittūkstoš kapitāldaļas 595 000 latu nominālvērtībā novērtējot par nekaunīgiem 70 tūkstošiem latu. Ventrans Rīga piederošie aktīvi tolaik tika lēsti uz 9,3 miljoniem latu, kas nozīmēja: pat kompānijas nekavējošas likvidācijas gadījumā Junkeram tiktu aptuveni 650 000 latu. Mārtiņš Eglītis atteicās atbildēt uz žurnālistu jautājumiem un to nav darījis līdz pat šai dienai.

Blēžus noķer pie rokas

Lai cietušie šīs blēdības nepamanītu, šakāļi rīkojās tīšuprāt lēni un neuzkrītoši – ja parasti dažādas finansu afēras norit zibenīgi ātri un neapturami, tad šeit vainīgie rīkojās netipiski lēni un viltīgi. Bet tad notika tas, ar ko viņi nebija rēķinājušies: Laimonis Junkers devās viņsaulē, aiz sevis atstājot ģimenes locekļus. Par Junkera mantojuma aizgādni tika iecelta viņa bērna māte Iveta Ērkšķe. Aizgādnība noteikta gan ar tiesas, gan ar bāriņtiesas lēmumiem.

Ventrans Rīga apķīlāto daļu izsole tika izsludināta uz 2008. gada 11. novembri, un tiktāl Junkera mantas tīkotājiem viss bija izgājis gludi. Bet tad šīs darbības pamanīja Iveta Ērkšķe, kurai pienākums lika rīkoties. Sākot ar šo izsoli, viņas deleģētais advokāts Juris Narkēvičs piedāvāja uz līdzenas vietas atmaksāt tiesas piedzīto parādu (atceramies, tie bija 31 500 lati), kā arī segt tiesu izpildītāja izdevumus. Civillikums paredz: ja parāds tiek nekavējoši atmaksāts, tad apķīlātās mantas pārdošana ir jāpārtrauc un jāatdod parādniekam.

Tomēr tiesu izpildītājs Eglītis naudu un savu amata atlīdzības taksi atteicās ņemt pretī un 11. novembra izsoli izsludināja par nenotikušu, vienlaikus nozīmējot jaunu mantas izsoli uz 1. decembri. Bet arī šī izsole nenotika, jo abu izsoļu starplaikā visas Junkeram piederošās kapitāla daļas pēkšņi pārņēma parāda piedzinējs (t.i., Alekseja Ovoda vadītā Ventrans Rīga) par pirmās izsoles sākumcenu – 70 000 latiem. Zvērināts advokāts Juris Narkēvičs šajā sakarā vērsās ar iesniegumu Valsts policijā, lūdzot uzsākt kriminālprocesu par liela apmēra mantas piesavināšanos. Tāpat viņš lūdza uzskatīt šīs kapitāla daļas par noziedzīgi iegūtu mantu un uzlikt tām arestu.

Jāpiebilst, ka Komerclikums nosaka: kompānija nevar iegūt pati savas daļas un piederēt pati sev – tāpat kā cilvēks nevar sevi pacelt gaisā pats aiz savām zābakšņorēm.

Uzticamības personas

Advokāts norādīja, ka galvenais vainojamais šajās darbībās bija Ventrans Rīga tā brīža vienīgais valdes loceklis Aleksejs Ovods. Viņš ilgus gadus bija viena no tuvākajām Oļega Stepanova uzticamības personām: viens no trijiem Stepanova uzņēmuma Topmar Holdings padomes locekļiem, vienīgais valdes loceklis Stepanovam piederošajā kompānijā Port Service. Tāpat Ovods pārstāvēja Stepanovu vairākos šakāļu kontrolētajos uzņēmumos – bija Latvijas Naftas Tranzīta valdes priekšsēdētājs, AS Ventspils tirdzniecības osta padomes loceklis utt. 2009. gada Lieldienās Ovods piedalījās LSF Holdinga likvidācijas mēģinājumā ar ieroču palīdzību, kas arī tika organizēta Stepanova interesēs, – atskatu uz šo afēru Ventas Balss publicēja jau decembrī. Bet, saskaņā ar KNAB datiem, Stepanovs un Ovods šajā laikposmā bija starp lielākajiem Saskaņas Centra ziedotājiem. No šī saraksta Ventspils domē tika ievēlēts Vladislavs Šafranskis – vēl viens ilggadējs stepanovietis.

Kapitāldaļas nebūtu pievāktas, ja prokuratūra būtu uzlikusi arestu strīdīgajām daļām, kā tas tika darīts citos gadījumos. Prokurori tā sauktajos Ventspils kriminālprocesos ir uzlikuši arestus ne tikai visiem iespējamajiem aizdomās turēto īpašumiem, kapitāla daļām, bankas kontiem, bet pat meitasuzņēmumu un mazmeitas uzņēmumu daļām, patiesā labuma guvēja tiesībām utt. Rezultātā Laimonim Junkeram, tāpat kā daudziem citiem Ventspils uzņēmējiem, tika apķīlātas daļas tad, ja ar šādas rīcības palīdzību varēja cerēt viņam šīs daļas atņemt – bet ne tad, kad šakāļi kopā ar prokuratūru, tiesu izpildītāju u.c. ņēma nost uzņēmumus pašam Junkeram un viņa biznesa partneriem.

Kad par to jautājumi 2009. gadā tika uzdoti Ģenerālprokuratūrai, oficiālā atbilde skanēja: «Pirmstiesas izmeklēšana šajā lietā vēl turpinās, tāpēc procesa virzītājs neuzskata par iespējamu sniegt šādu informāciju pašreizējā procesa stadijā.» Kopš tā laika pagājuši septiņi gadi, taču nekāda informācija nav tikusi sniegta līdz pat šim laikam.

Afēra beigusies ar čiku?

Laimoņa Junkera mantojumu, kā var noprast no dažādiem oficiālajiem datiem, tomēr beigu beigās izdevies no shēmotājiem izglābt vismaz daļēji. Tas noticis par spīti prokuratūras un zvērināta tiesu izpildītāja darbībām, nevis pateicoties šīm iestādēm, kas agrāk lepojās ar apzīmējumu tiesībsargājošās institūcijas. 2009./2010. gada mijā paši šakāļi saplēsās savā starpā, līdz tam vienotajam opozicionāru politekonomiskajam grupējumam sašķeļoties divos citos formējumos, kas kopš tā laika bijuši nosacīti pazīstami kā Meroni cilvēki un Stjopas varza (par šiem notikumiem – kādā no nākamajiem turpinājumiem).

Cik noprotams no šodien pieejamās informācijas, vienam no šiem grupējumiem izrādījās vienkāršāk izpirkt Junkera mantojumu legālā ceļā nekā bezgalīgi shēmot, lai to piesavinātos ar kriminālām metodēm. Bet agrākos opozicionārus kopš šīs apkaunojošās shēmas īstenošanas laikiem gan tautā, gan medijos sauc par šakāļiem, tādā veidā iemūžinot viņu uzklupšanu uz nāvi slima cilvēka mantojumam.

Foto: Laimonis Junkers pozē fotogrāfam un Juristu biedrības priekšsēdim Aivaram Borovkovam senākos – vēl labākos laikos.