Ventspils tranzītbiznesa karš. Graudu, ogļu un sulu terminālu pārdalīšana ar ieročiem

Ne reizi vien Ventspils tranzītnieku konfliktos tikuši izvilkti ieroči, un ne reizi vien bandītus savaldīt spējusi tikai līdzvērtīgi bruņota policija. Viens no trakākajiem piemēriem – LSF Holdinga likvidācijas afēra 2009. gada Lieldienās, kad notika ne vien Ventspils pārdale ar dūrēm un ieroču vicināšanu, bet arī viltotiem dokumentiem.

Kad 1998. gada Krievijas krīzes rezultātā Ventspils tirdzniecības osta pazaudēja krietnu tiesu no Krievijas kravām un sāka strādāt ar mīnusiem, VTO kontrolējošais melnais oligarhs Oļegs Stepanovs (kura noziedzīgā biogrāfija jau iepriekš tika apskatīta Ventas Balsī) nolēma piesaistīt speciālistus no malas. Šim nolūkam viņš izstrādāja plānu: pārliecināja Ventspils mēru Aivaru Lembergu izveidot uzņēmumu LSF Holdings, kura uzdevums – nodarboties ar jaunu kravu meklēšanu Austrumos un ekspeditēšanu uz Ventspili. Jauno holdingu vadīt uzaicināja Edgaru Jansonu – kādreizējo pasaules čempionu strītbolā, kurš iepriekš sevi bija pierādījis, strādājot bankās un nekustamo īpašumu nozarē, bet visvairāk sevi bija apliecinājis, gadu tūkstošu mijā sekmīgi noorganizējot Latvijas Krājbankas glābšanu (toreiz tā izdevās – pretstatā vēlākajiem notikumiem jau šajos laikos). Pēc LSF sekmīgās palaišanas Aivars Lembergs, tā kā viņa prioritāte arvien bijis darbs primāri pilsētas labā, savas daļas atdeva bērniem – Anrijam un Līgai Lembergiem, kas uz to laiku bija paspējuši pabeigt studijas un uzsākt savas profesionālās karjeras.

Panākumi rada iekārojamu kompāniju

Dažu gadu laikā LSF Holdings dubultoja kravu plūsmu uz VTO, un arī Kālija parks pārkrāva piecarpus miljonus tonnu gadā, kas tagad tika piegādāti caur LSF. Uzkrājoties peļņai, LSF Holdings to investēja: kopā ar Kazahstānas partneriem tika uzbūvēts graudu termināls, ar citiem partneriem – sulu termināla karkass, sākās darbs pie jaunā ogļu termināla būves. Tika izveidots velkoņu serviss Liepājas ostā, uzbūvēti Latvijā modernākie velkoņi Ventspils un Amber, iegādāti nekustamie īpašumi un daļas vēl citos biznesos. Tikmēr Stepanovs 2006. gada pavasarī vien saņēma 10 miljonus latu dividendēs, bet vēl tikpat lielu summu – kā aizdevumu.

Redzot LSF kolektīva panākumus, Oļegs Stepanovs ar saviem sabiedrotajiem nolēma iznīcināt LSF Holdingu un visus tā meitasuzņēmumus līdzi. Vispirms to mēģināja 2006. gada afērā ar kaktu šķīrējtiesu (sk. Ventas Balss 29. decembra numuru); kad šis plāns izgāzās, O. Stepanova grupējumā ietilpstošie juristi Mārtiņš Kvēps un Arnis Nīcgalis nolēma LSF Holdingu ar ieroču palīdzību likvidēt, ieceļot par administratoriem savu čomu Alekseju Ovodu un Ventspils domes deputātu Vladislavu Šafranski. Notikumus vislabāk raksturoja mediju virsraksti nākamajās dienās: Lēmums likvidēt LSF Holdingu izraisa kautiņu (Dienas Bizness), Bruņota ielaušanās «LSF Holdingā» (ziņu aģentūras LETA fotogalerija), Vēl nebijuša līmeņa sadursme Ventspils tranzītkarā (Neatkarīgā).

Sāka kaut ko murmināt zem deguna...

Trīs gadus nespēdami iznīcināt LSF Holdingu, stepanovieši 2009. gada 30. aprīlī ķērās pie kārtējās dokumentu viltošanas. Datums bija izvēlēts, jo tā bija ceturtdiena, kam sekoja Lieldienas – tātad afēristu rīcībā bija četrarpus dienas, kuru laikā viņi cerēja legalizēt saviltotos papīrus.

Notiekot gadskārtējai firmas dalībnieku sapulcei, tajā bija paredzēti divi šādām sapulcēm vistipiskākie dienaskārtības jautājumi: gada pārskata apstiprināšana un revidenta vēlēšanas. Kā 50% LSF Holdinga kapitāldaļu (kas piederēja Oļega Stepanova kompānijai A/S Topmar Holding) pārstāvji uz plkst. 11.00 (šis laiks vēlāk būs svarīgs) ieradās Mārtiņš Kvēps, Arnis Nīcgalis, Aleksejs Ovods un vēl trīs melnos uzvalkos ģērbušies vīri kopā ar kādu baltkrievu Alekseju Kaluginu. Viņi, veicot iepriekš plānotas un saskaņotas darbības un izmantojot viltotus dokumentus, centās padarīt LSF Holdingu – firmu ar vismaz 30 miljonu eiro īpašumiem – par likvidējamu turpat uz vietas.

«Neviena no minētām personām pilnvaras pārstāvēt dalībnieku neuzrādīja. Tā vietā Arnis Nīcgalis izvilka iepriekš sagatavotu papīru un pie sevis kaut ko sāka murmināt zem deguna. Mēs sākām ieklausīties: ik pa brīdim viņa murmināšanā bija izšķiram vārdi likvidācija, likvidatoru iecelšana, mantas sadale un tamlīdzīgi,» pāris stundas vēlāk stāstīja Edgars Jansons.

Ķeras pie ieročiem

Pabeidzis murmināt, Nīcgalis metās bēgt lejā pa trepēm, paķerot līdzi Kvēpu, Ovodu un Kaluginu. Bet LSF telpās palika vēl trīs vīri, kas pielietoja fizisku spēku, neļaujot Jansonam un darbiniekiem iziet no pašu darbavietas. (LSF kolektīvā tolaik strādāja galvenokārt sievietes, un tā Jansonam palīgā nākt varēja tikai viens miesassargs.) Trīs vīrieši izrādījās bruņoti: tie iegrūda Jansonu viņa paša kabinetā un nelaida ārā, savukārt miesassargam izdevās atkauties un izsaukt Pašvaldības policiju. Tikmēr Jansons konstatēja, ka viņa telefons laimīgā kārtā palicis iekšā kabinetā, tāpēc viņš varēja sazvanīt savu preses sekretāri un nodiktēt publisko paziņojumu. Tas beidzās ar vārdiem: «Es, Edgars Jansons, šobrīd esmu ieslodzīts paša kabinetā un netieku ārā!»

Uz nozieguma vietu atskrējušie Pašvaldības policijas patruļnieki konstatēja šaujamieroču klātesamību, tālab izsauca Valsts policiju. Savukārt Valsts policija uz to brīdi jau labi zināja, ko nozīmē Ventspils tranzītkarš, un tā arestus izdarīt ieradās līdz zobiem bruņoti specvienības Omega vīri, katram gadījumam paķerot līdzi arī pāris snaiperus. Ar viņu palīdzību Jansons un darbinieki izkļuva no LSF telpām, savukārt agresīvie vīreļi ar šaujamieročiem tika saslēgti rokudzelžos un nogādāti obizjaņņikā.

Deputāts – likvidators

Izrādījās, ka tas ir tikai afēras pirmais etaps. Stundu pēc tam, kad policija aizturēja aizturēja iebrucējus, Uzņēmumu Reģistra filiālē Ventspilī tika iesniegts viltots sapulces protokola izraksts ar paziņojumu par LSF Holdinga maksātnespēju. Uz tiem – viltots LSF zīmogs, kurā kompānijas nosaukums papildināts ar vārdu likvidējamā. Turklāt šos papīrus iesniedza Ventspils domes opozīcijas deputāts Vladislavs Šafranskis, ievēlēts no Saskaņas. Kā gan viņš stundas laikā no sapulces beigām Rīgā spēja uzrakstīt, izdrukāt, parakstīt un iesiet sapulces protoklu, tad – izdarīt izrakstu no tā, aizvest līdz Ventspilj un iesniegt?

Šafranskis, kurš arī pats apliecinājis izraksta pareizību no viltotā sapulces protokola, uz jautājumu par savām spējām stundas laikā sagatavot papīrus un aizvest tos līdz Ventspilij atbildēja šādi: «Esmu veselīgs cilvēks!» Bet uz jautājumu «Kur tu ņēmi viltoto LSF Holdinga zīmogu, kurš uzspiests uz viltojumiem?!» Šafranskis atbildēja vienā vārdā: «Kabatā!» Tālāk viņš atteicās paskaidrot, no kurienes viņa kabatā nonācis viltots LSF Holdinga zīmogs – pat pēc tam, kad tika norādīts uz Informācijas atklātības likumu, kas viņam kā valsts amatpersonai aizliedz neatbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Tāpēc ticamākā versija – ar viltoto zīmogu, iespējams, jau laikus nodrošinājies Šafranskis pats (līdzīgi tam, kā viltotā protokola izraksta pareizību viņš sev apliecinājis pats). «Es neesmu jurists,» Šafranskis atgaiņājās no tālākiem jautājumiem.

Izpētot valsts iestādē iesniegto viltojumu, atklājās: nodeva par LSF Holdinga likvidācijas reģistrēšanu samaksāta Rīgā plkst. 9.59 ceturtdienas rītā, un to iemaksājusi kāda Linda Karpovska. Kā viņa varēja zināt, kāda valsts nodeva un par ko jāiemaksā, ja sapulces sākums bija tikai plkst. 11.00, un jebkādi lēmumi varēja kļūt zināmi vēl tikai aptuveni pēc stundas? Pati Linda Karpovska uz rakstiski uzdoto jautājumu nav atbildējusi līdz pat šai dienai.

Valodas barjera

Trešais faktors ir pat nedaudz uzjautrinošs. Viltotajā sapulces protokola izrakstā parādās informācija, ka par sapulces vadītāju un protokolistu it kā esot ticis ievēlēts kāds baltkrievs Aleksejs Kalugins, kurš ir Baltkrievijas pilsonis. Kā viņš, latviski neprazdams, varēja sarakstīt sapulces protokolu, gramatiski pareizā latviešu valodā sastādīt vēl arī izrakstu no protokola un stundas laikā to nogādāt līdz Ventspilij, ja tajā pašā laikā, visticamāk, vēl atradās Matīsa ielas iecirknī? Ar Kaluginu sazināties neizdevās, jo viņš pēc iespējas ātrāk aizdevās atpakaļ uz Baltkrieviju, kad tika vaļā no policijas.

Uzņēmumu кeģistrs izpētīja visus notikumus un viltotos likvidācijas dokumentus noraidīja. Kompānija likvidēta netika. Vēl vairāk – atklājās, ka Līga Lemberga par LSF likvidāciju nevarēja balsot pat teorētiski, jo tajā dienā bija atvaļinājumā ārpus Latvijas, bet Anrijs Lembergs publiski nosodīja visu afēristu rīcību. Drīz vien tiesa uzlika arestu SIA Topmar Holdings kapitāla daļām un balsstiesībām. Beigu beigās 2014. gadā Oļegs Stepanovs tika izslēgts no firmas ar tiesas spriedumu, kurš tika pamatots ar faktu, ka viņš vairākkārt bija centies uzņēmumu iznīcināt.

Afēristi – bēdīgi slaveni jau gadiem

Jāatgādina, ka ar praktiski identisku metodi – akcionāru sapulces protokola falsificēšanu – 2007. gada pavasarī tā pati personu grupa sagrāba ietekmīgo A/S Latvijas naftas tranzīts, kam tolaik piederēja 38% Ventspils naftas akciju. Toreiz personu grupa, kurā ietilpa ne tikai minētie Kvēps un Ovods, bet arī citas Oļega Stepanova uzticamības personas, ieguva ietekmīgās holdingkompānijas valdes un padomes locekļu amatus, safabricējot protokolus un uzspiežot tiem zīmogu, kurš ne vismazākajā mērā neatgādināja īsto Latvijas naftas tranzīta zīmogu. Vēlāk tiesa šos viltojumus atcēla, bet bija jau par vēlu.

Atskaitot baltkrievu Kaluginu, praktiski visi uzbrukumā iesaistītie jau tolaik bija atzīmējušies kriminālhronikās. Oļegs Stepanovs bija aizdomās turamais par citiem noziedzīgiem nodarījumiem, un viņam bija piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis. Savukārt Arnis Nīcgalis, būdams maksātnespējas administrators, vēl 1995. gada 7. septembrī tika aizturēts ar 100 000 dolāriem, kurus bija izspiedis no likvidējamā Recept Holding kādreizējā vadītāja Vladimira Kuļešova. Aizturētais sākumā apgalvoja – nesis šo summu iemaksāt valsts budžetā, lai segtu nodokļu parādus, tomēr vēlāk daļēji atzinās noziegumā, lai varētu saņemt nosacītu cietumsodu. Nīcgali 2001. gadā notiesāja uz trim gadiem nosacīti par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, un viņš uz mūžu pazaudēja advokāta satusu. Savukārt viņa partneris Kvēps vēl šobaltdien tiek tiesāts otrajā instancē pēc 177. panta 3. daļas tā dēvētajā digitālās televīzijas lietā.

Foto: Viens no LSF Holdingu likvidēt gribējušajiem blēžiem pamet LSF policijas specvienības pavadībā.