Dr. Kupelis: daudz dzīvību ir glābts

Sarunā ārsts stāsta par to, ka vislielāko gandarījumu viņa specialitātē sagādā gadījumi, kad sarežģītās dzemdībās izdodas glābt māmiņas dzīvību un vienlaikus arī bērniņš piedzimst vesels. Dr. Kupelis neslēpj, ka valstī noteikti jārisina mediķu zemo algu jautājums, bet jauniešiem, kas izvēlas apgūt ginekoloģiju un dzemdniecību, viņš novēl izturību un gudrību.

Cik gadu savā specialitātē esat nostrādājis?

– Daudz. 1959. gadā pabeidzu Rīgas 1. Medicīnas koledžu, trīs gadus strādāju par feldšeri. Tad iestājos Rīgas Medicīnas institūtā, bet no institūta iesauca armijā. Trīs gadus nodienēju armijā, desanta aviācijā. Vēlāk, pēc atgriešanās, pabeidzu otro kursu un sāku strādāt.

Kur bija jūsu pirmā darbavieta?

– Es sāku strādāt Madonā. Tur vajadzēja ķirurgu un pie reizes arī ginekologu. Uz vienu slodzi tolaik bija ļoti maza alga – 120 rubļu. Uz pusotru slodzi biju ķirurgs, bet uz pusslodzi – ginekologs. Tā trīs gadus nostrādāju. Uz kursiem nesūtīja, jo nebija, kas strādā. Tad pārcēlos uz Jēkabpili, pastrādāju vienu gadu par ķirurgu, un tad mani uzaicināja uz Ventspili, jo šeit vajadzēja operējošo ginekologu. Un deva dzīvokli. Vispār tajā laikā bija svarīgi, vai dod vai nedod dzīvokli. Ja bija, kur dzīvot, tad jau varēja strādāt arī. Ventspilī man apsolīja arī kursus, biju uz četru mēnešu kursiem dzemdniecībā un ginekoloģijā. Tā es arī šeit paliku.

Kā izraudzījāties ārsta profesiju?

– Tas ir bērnības stāsts.

Izstāstiet!

– Mācījos pamatskolā, mans blakussēdētājs bija gadu vecāks par mani un teica tā: «Ejam mācīties tur, kur ir daudz meiteņu!» Tajā laikā bija Jelgavas Valsts Skolotāju institūts, bet 1956. gadā uzņēma tikai ar vidusskolas izglītību – tā kā mēs bijām pēc pamatskolas, tad nekā. Vēlāk izlasīju sludinājumu, ka uzņem Rīgas 1. Medicīnas koledža un maksā stipendiju. Man tolaik bija jādomā arī par to, kā dzīvot. Ja aizbrauc no laukiem, no Blīdenes, projām, tad ir arī kaut kā jādzīvo. Vecākiem tādas naudas uzturēšanai nebija. Vienīgi varēja kādreiz atbraukt mājās, paņemt ēdamo un braukt atkal projām uz Rīgu. Tā es iestājos Rīgas 1. Medicīnas koledžā. Tiku iekšā un stipendiju arī dabūju. Tad vēl bija individuālās nakts dežūras pie ļoti smagiem slimniekiem, un par to piederīgie maksāja piecus rubļus. Un tā arī bija papildu naudiņa izdzīvošanai, jo stipendija tolaik nebija liela.

Kā vērtējat Ventspils slimnīcā nostrādāto laiku?

– Uz Ventspili atbraucu 1975. gada 26. februārī. Tolaik domāju, ka kādu laiku te padzīvošu, pastrādāšu un tad, ja nesastrādāšos ar galvenajiem, laidīšos projām, jo Latvijā tolaik bija 28 rajoni, visur varēja pastrādāt. Bet tā es te paliku. Vēlāk arī cēla jaunu dzemdību nodaļu, 1976. gadā to nodeva un mani apstiprināja par nodaļas vadītāju. Kursus biju beidzis, operēt mācēju. Operējamā materiāla tolaik bija ļoti daudz. Mēs katru dienu taisījām divas trīs ginekoloģiskās operācijas, reti kad bija viena.

Jums noteikti ir kādas pārdomas pēc šiem gadiem, kas medicīnā nostrādāti.

– Dzemdniecība ir ļoti grūta specialitāte, jo bieži vien sievietes atnāk, bet dzemdēt pašas negrib. Grib, lai dzemdē vecmāte un ārsts, jo viņai ir grūti. Nabaga vīrs vai draugs staigā no palātas pie vecmātes. Vēl ir problēma, ka reizēm netiek ievērota elementāra higi­ēna. Piemēram, ar drēbēm, ar kurām staigā pa āru, guļ arī gultā. Bet, ja aizrāda, tad jau dr. Kupelis ir rupjš un nekaunīgs! Nav šeit idilles. Bet es domāju par bērnu, kas nāk pasaulē, un mātes veselību.

Ar saviem padomiem cenšaties uzlabot situāciju?

– Jā, gribu, lai cilvēki sāk domāt.

Un kas jums jūsu darbā patīk?

– Patīkami ir tad, kad pēc grūtas cīņas māte paliek dzīva un arī bērns ir vesels. Kad izdodas. Ko vēl vairāk var gribēt! Daudz dzīvību pa šiem gadiem ir glābts.

Kā vērtējat sieviešu attieksmi pret savu veselību?

– Attieksme varbūt arī ir laba, bet pārāk daudz laika tiek pavadīts pie datora, televizora, par daudz tiek ēsti cepumiņi. Ir mazkustīgs dzīvesveids.

Kādreiz bija citādi?

– Jā, kādreiz cilvēki strādāja, bet tagad bieži vien ir tā, ka sieviete dzemdē, bet nestrādā ne viņa pati, ne arī bērna tēvs. Taču tajā pašā laikā brauc ar auto, ir mobilais telefons. Lai gan es vienmēr esmu teicis, ka pēc dzemdībām telpā, kurā uzturas bērns, nedrīkst lietot telefonu, planšetdatoru un datoru, jo tas var ietekmēt bērna smadzeņu šūnu attīstību.

Kā vērtējat savu ieguldījumu medicīnas jomā, strādājot Ventspils slimnīcā?

– Kad es atnācu strādāt uz Ventspili, šeit ķeizarus veica vietējā anestēzijā, ar skābekļa maskas narkozi. Panācu, ka vajag intubēt. Te man ļoti palīdzēja savulaik slimnīcas vecākā vecmāte Tamāra Kabanova un pedi­atre Inta Lude. Mēs sākām likt vienā palātā māti un bērnu – slimu māti ar bērnu vai otrādi. To mēs ieviesām 1981. gada 1. janvārī. Un 1. aprīlī bērnus sāka barot ar krūti tūlīt pēc piedzimšanas. Bijām pirmie, tolaik nekur tā nebija. Rīgas Dzemdību nams tikai pusgadu pēc tam sāka likt kopā bērnus ar mātēm. Bet tas darīja nepareizi, jo māte pati bērnu nepārtina. Nāca vecmāte, no rīta bērnu pārtina, un tā viņš palika guļot līdz vakaram, un otrreiz vecmāte nāca vakarā pārtīt. Sievas māsa piedzemdēja meitu Rīgas Dzemdību namā un zvanīja uz šejieni, lai aizved autiņus, jo viņiem tolaik nedeva. Un tad es braucu uz turieni un aizvedu autiņus. Nezinu, kāpēc viņi tā rīkojās. Pie mums māte tika apmācīta visu darīt ar bērnu. Lai viņa pati, izgājusi no slimnīcas, pilnībā tiktu galā ar bērnu, lai nebūtu nekādu problēmu. Turējām māti ar bērnu tolaik apmēram piecas dienas slimnīcā.

Jūsuprāt, sievietes, nākot uz dzemdībām, ir tām gatavas?

– Viena daļa ir, bet lielākā daļa nav. Lai gan tiek organizētas lekcijas. Un tagad ir arī privātās dzemdības, kur tiek noslēgts līgums ar vecmāti. Tās dzemdības ir labākas, jo vecmāte visu laiku ir klāt. Tā ir ļoti pozitīva lieta. Bet viena daļa māmiņu pat nav grūtniecības uzskaitē, vienu reizi dodas pie ārsta grūtniecības sākumā un atkārtoti to vairs nedara. Tāda ir dzīve.

Kādas izmaiņas skārušas ginekoloģiju un dzemdniecību, kopš strādājat šajā jomā?

– Mūsu kļūst arvien mazāk. Turklāt jaunie strādāt nenāk. Ja vecmāte saņem 420 eiro mēnesī, tad tā ir, kā ir. Savulaik Ainārs Šlesers solīja, ka ārstam būs alga tūkstoš latu par vienu slodzi. Joprojām gaidām! Šobrīd, lai nodrošinātu ģimeni, ārstam ar vienu darba slodzi nepietiek!

Jūsuprāt, atalgojuma pieaugums situāciju mainītu?

– Es domāju, ka jā, būtu cilvēki, kas strādātu un gribētu strādāt. Celtniecībā strādājot, cilvēks saņem tūkstoš eiro uz rokas un viņam sestdiena, svētdiena ir brīvas, arī naktis ir brīvas, viņš ir izgulējies. Kāpēc man jāmokās slimnīcā? Ir tomēr svarīgi, lai cilvēks varētu nodrošināt ģimeni. Īpaši tad, ja esi jauns, nauda ir vajadzīga, bez tās jau nevar iztikt.

No kuriem savas jomas speciālistiem savulaik esat mācījies?

– Ventspilī esmu nedaudz mācījies uroloģiju no urologa Andra Grundmaņa, braucu arī uz divu mēnešu kursiem uroloģijā, kas notika Taškentā. Bet tas arī viss, jo savulaik es pats biju tas, kurš citus mācīja, jo nebija, kas operē.

Kuriem kolēģiem veltāt atzinīgus vārdus?

– Porniecei (ginekoloģe Maija Porniece – aut.)! Viņa joprojām strādā, malacis!

Kāda ir jūsu attieksme pret abortiem?

– Negatīva, es abortus neveicu! Ir ļoti slikti, ja, piemēram, 16 gados veic abortu, jo tad izjauc hormonu balansu un vēlāk rodas dažādi sarežģījumi. Aptuveni 13% sieviešu vispār nepaliek stāvoklī, ja iepriekš veikts aborts. To nevajadzētu darīt.

Kā vērtējat, ka tagad dzemdībās ir iespēja piedalīties arī bērna tēvam?

– Ir labi, ja šis tēvs ir normāls, domājošs. Nevis pasēž kādu brīdi pie sievas, tad kaut kur joņo, tad skrien ārā uzpīpēt, tad atskrien atpakaļ un ik pēc piecām minūtēm iet pie vecmātes. Viņi nesaprot, ka ir jāiet palātā un, kad bērna galviņa parādīsies, tad iesim dzemdēt. Bet ne – kā tāds galerts! Turklāt uz pirmsdzemdību lekcijām nav bijis ne viņš, ne viņa, un tad rodas lielās pretenzijas. Arī savulaik bija šādas konsultācijas grūtniecēm. Par ēšanu, par vitamīnu uzņemšanu. Es tolaik ļoti popularizēju zivju konservus, jo tur ir viss, kas nepieciešams. Bērnam veidojoties, tiek paņemti sāļi no mātes organisma, un mātei šos sāļus vajadzētu papildināt. Ar ko? Ar zivtiņām, tur ir E un D vitamīns, arī kaļķis un fosfors, kas ir vajadzīgi, lai veidotos kauli.

Kādi ir jūsu vaļasprieki?

– Auto! Varu braukt un braukt! Ļoti patīk ceļot, savā laikā esmu bijis Krimā, Gruzijā, Maskavu esmu izbraukājis krustu šķērsu, Lietuvu un Igauniju pats par sevi, protams.

Ko jūs novēlētu jauniešiem, kas izvēlējušies strādāt dzemdniecībā un ginekoloģijā?

- Izturību un gudrību!