VM: Latvijā būtu jāstiprina paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamība

Kā aģentūrai LETA, komentējot jautājumu par eitanāzijas legalizēšanu Latvijā, norādīja VM pārstāve Agnese Zarāne, eitanāzijas legalizācija nav tikai veselības aprūpes jautājums, bet arī tiesību ekspertu, kā arī ētikas, morāles, reliģijas un citu jomu jautājums.

Pēc VM paustā, Satversmē noteikts, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums, un atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem eitanāzija Latvijā nav atļauta, tāpēc, lai uzlabotu nedziedināmi slimu pacientu aprūpi, Latvijā tiek nodrošināti paliatīvās aprūpes pakalpojumi.

Paliatīvās aprūpes pakalpojumi ir visaptverošs pasākumu kopums, kurā prioritāra ir sāpju un citu simptomu, sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu kontrole. Savā pieejā paliatīvā aprūpe ir starpdisciplināra un aptver pacientu, viņa ģimeni un apkārtējo sabiedrību, kā arī nodrošina pacientam nepieciešamās vajadzības neatkarīgi no vietas, kur viņš atrodas, lai saglabātu labāko iespējamo dzīves kvalitāti, līdz iestājas nāve, skaidroja VM.

Zarāne norādīja, ka pieprasījums pēc valsts apmaksātas paliatīvās aprūpes pakalpojumiem ir lielāks nekā patlaban nodrošinātā aprūpe, līdz ar to VM atzīst, ka būtu jāpalielina valsts apmaksātās paliatīvās aprūpes pakalpojumu apjoms, ko būtu iespējams izdarīt, ja būtiski tiktu palielināts veselības aprūpes budžets.

Kā ziņots, sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" sākta parakstu vākšana par eitanāzijas legalizēšanu, par ko dažu dienu laikā savākti jau gandrīz 800 parakstu. Iniciatīvas autora ieskatā aktīvās eitanāzijas un ārsta asistētas pašnāvības atļaušanas ieguvums būs iespēja neārstējami slimiem cilvēkiem brīvprātīgi pārtraukt savas ciešanas.

Eitanāzijas legalizācijas jautājums Latvijā no jauna kļuva aktuāls pirms gada, kad sabiedrība saziedoja visu nepieciešamo summu - 10 000 eiro -, lai nedziedināmi slimais Viesturs Bundža piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un viņš varētu doties uz Šveici, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags uzskata ka no morāles viedokļa mediķiem nedrīkst uzlikt par pienākumu nonāvēt cilvēkus. Tāpat bažas rada tas, ka valstīs, kur eitanāzija jau ir legāla, tiek mēģināts arvien paplašināt gan slimību loku, iekļaujot tajā arī psiholoģiskus stāvokļus, gan personu loku, pieļaujot ideju eitanazēt pat bērnus, gan arī paredzēt iespēju, ka pacienta vietā lēmumu par eitanāziju pieņem kāds cits. Ir svarīgi nodzīvot visu mūžu.

Kā risinājumu problēmai Vanags redz paliatīvās aprūpes attīstību, kas ļautu cilvēkam nomirt bez ciešanām, neķeroties pie nonāvēšanas.

Uzskatot, ka cilvēkam ir tiesības neciest mokas līdz pat savai nāvei, reanimatologs Pēteris Kļava iestājas par eitanāziju. Tikai, viņaprāt, šis jautājums ir jāizlemj profesionāļiem, nekādā ziņā ne sabiedrībai.

Onkoloģijas centra ārste psiholoģe Maija Kārkliņa savukārt iestājās pret eitanāziju. "Šobrīd noteikti nē, mēs neesam ne morāli, ne materiāli, ne juridiski uz to gatavi. Padomājiet paši - ja mēs tagad atļausim eitanāziju, ko tik mums neradīsies doma eitanizēt. Labāk fantāziju šajā jomā nedarbināt, es domāju," sprieda Kārkliņa. Viņa ir pārliecināta, ka mūsdienu medicīnā teju 100% sāpju var noņemt. Turklāt, viņasprāt, nedziedināmi slimo aprūpe Latvijā ir augstā līmenī, jautājums tikai, vai visiem pieejama.

Juriste, medicīnas tiesību eksperte, Latvijas Universitāte medicīnas fakultātes docente Solvita Olsena pauda viedokli, ka Latvijas situācija ir katastrofāla cilvēkiem, kuriem ir neārstējamas slimības un kuriem ir jācieš, jo paliatīvā aprūpe cilvēkiem nav pieejama, ja viņiem nav naudas. "To aprūpi, ko mums par valsts līdzekļiem piedāvā, es nevaru saukt par paliatīvo aprūpi. Ja mums ir jāstāv garā rindā un tad mums valsts apmaksā septiņas dienas," norādīja Olsena.

Eksperti pauda, ka Latvijā visi ir nolaiduši acis un aizspieduši ausis un problēmu izliekas neredzam, nedzirdam.