Ventspils tranzītbiznesa karš. Kā noklausījās Lemberga un domubiedru telefonus

Jau 2006. gada beigās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ierosināja kriminālprocesu par veselas rindas – teju četru desmitu – vadošo Ventspils tranzītuzņēmēju un atsevišķu pilsētas domes darbinieku telefonsarunu nelegālu noklausīšanos. Cietušo vidū izrādījās Ventspils mēra Aivara Lemberga daudzie domubiedri, savukārt to pasūtīja tā dēvētie opozicionāri (tie paši, kas šajos laikos vairāk tiek dēvēti par šakāļiem).

Visu laiku lielāko nelegālās noklausīšanās afēru finansēja ar naudu, kas savulaik bija nozagta Latvijas Kuģniecībai caur ofšorshēmām, bet noklausīšanās starpnieki bija kādas sīkfirmas SIA Jurnet darbinieki. Oficiālā vēstulē vienam no cietušajiem prokuratūra atzīst: SIA LSF Holdings tā brīža vadītāja telefons gadu noklausīts ar ieganstu, ka numurs it kā esot zelta zivtiņa, ko lietojot narkodīleri.

Megaspiegošanu atklāj netīšām

Noklausīšanās afēru atklāja nejauši – KNAB, vācot ziņas par kādām politiskām amatpersonām, ievajadzējies paklausīties dažus telefonus. Atklājies, ka tos jau gadu klausās, turklāt to dara Valsts policijas narkotiku apkarošanas virsnieki. KNAB radās jautājumi – kādā saistībā policisti klausās viņus interesējošās personas? Kriminālprocesu par nelikumīgu noklausīšanos tāpēc uzsāka KNAB, vēlāk to nodeva prokuratūrai.

Prokurori secināja – lai realizētu Ventspils melnā oligarha Oļega Stepanova (tolaik partijas Saskaņas Centrs finansiāla atbalstītāja; no šī saraksta Ventspils domē savulaik iekļuva Vladislavs Šafranskis) un viņa sabiedroto intereses, policisti vajadzīgo telefonu noklausīšanos noformējuši noziedzīgā veidā kā «sevišķā veidā veicamus operatīvos darbības pasākumus». Šim nolūkam policisti izmantoja viņu lietvedībā esošās operatīvās izstrādes lietas, kuras sākotnēji bija ierosinātas īstu noziegumu izmeklēšanai, bet tad pagrieztas koruptīvā virzienā.

Piemēram, Dmitrijs Sulojevs, Aigars Ozols un Dmitrijs Gorelovs narkodīleru ķeršanai uzsāka operatīvās lietas ar kodētajiem nosaukumiem Pūznis, Ripas, Lāčuks un citas, bet tad tajās dažādu noklausāmu telefona numuru starpā ieslidināja Ventspils domes Pieņemšanas daļas vadītājas Laimas Freidas numuru. Līdzīgi izrīkojās ar Laimoņa Junkera, Armanda Sadauska, Raimonda Kisiela, Vladimira Solomatina un citu cietušo telefoniem.

Lai ietu pie Augstākās tiesas tiesneša pēc noklausīšanās sankcijas, operatīvajiem darbiniekiem noklausāmo telefonu saraksts bija jāsaskaņo ar priekšniecību. Tobrīd nodaļas priekšnieka pienākumus pildījis Dmitrija Sulojeva brālis Vadims Sulojevs, kurš parakstīja nepieciešamās formalitātes, vadoties no uzticības. Iznāca, ka Dmitrijs Sulojevs iegāž pats savu miesīgo brāli Vadimu. Tādā veidā Dmitrijam un viņa korumpētajiem kolēģiem izdevās apmānīt Augstākās tiesas tiesnešus – tie, balstoties uz policistu melīgajiem apgalvojumiem, noklausīšanos sankcionēja.

Valsts lielāko nodokļu maksātāju iztēlo kā dīleri

Tā kā tiesnesis noklausīšanās sankciju bija devis tikai uz mēnesi, to vajadzēja pagarināt. Šim nolūkam kalpojušas vēl citas operatīvās izstrādes lietas. Tāpēc, piemēram, Edgara Jansona telefons klausīts ne tikai Pūžņa, bet arī operatīvās izstrādes lietas Lāčuks ietvaros. Lietas patiesībā tikušas ierosinātas, lai apzinātu narkotiku pārdevējus un pircējus. Šīs darbības savukārt nolaidības dēļ sankcionējis arī nodaļas priekšnieks Leonīds Pugo. Lāčuks kļuva tik populārs, ka tajā noklausījās pat tranzītuzņēmumu šoferus.

Līdzīgi operācijas Pūznis ietvaros tika klausīts nu jau nelaiķa uzņēmēja Laimoņa Junkera tālrunis. Kad tas vairs nav gājis cauri, noklausīšanos turpinājuši operatīvās izstrādes lietas Saldie ietvaros. Šīs operatīvās lietas oficiālais mērķis – atklāt pornogrāfiska rakstura mājaslapu uzturētājus.

Lai sameklētu formālu ieganstu klausīties, piemēram, LSF Holdinga tobrīdējo vadītāju, korumpētie policisti atrada kādu čigānu, kurš it kā esot sniedzis policistiem «informāciju par to, ka konkrētā numura lietotājs viņam esot no rokas pārdevis narkotikas». (Ar citiem cietušajiem bija līdzīgi.) Likteņa ironija – ja kāds būtu paskatījies, uz kā vārda numurs reģistrēts, tad redzētu, ka par šo telefonu maksā SIA LSF Holdings. Tajā gadā – lielākais nodokļu maksātājs valstī!

Apkopojot savākto informāciju, valsts apsūdzība policistu darbībās saskatījusi gan apzinātu valsts noslēpuma izpaušanu, gan likumā noteiktos amatpersonas ierobežojumu pārkāpumus, kuri radījuši būtisku kaitējumu valsts interesēm, gan nolaidību valsts amatpersonu darbībā, kura radījusi smagas sekas.

Zināms, ka Jurnet pārstāvjiem kratīšanās atņemti stundām gari sarunu ieraksti un tikpat lieli sarunu apjomi, kas pārrakstīti datorā. Vienu no korumpētajiem policistiem KNAB noķēra ar diktofonu rokā, no valstij piederošās noklausīšanās aparatūras slepeni pārrakstot Aivara Lemberga telefonsarunu ar kādu no cietušajiem. Bet Edgars Jansons demonstrēja ekspertu atzinumu, kurā teikts: Jurnet kantorī KNAB uzietajos diskos atrastās viņa sarunas ne vien tikušas nelegāli noklausītas – noziedznieki tās arī «pašrocīgi pārmontējuši».

Vainīgajiem – cietumsodi

2008. gada martā, kad šī lieta jau bija nosūtīta uz tiesu, vēlreiz tika veiktas apjomīgas kratīšanas – apmēram pie tām pašām personām, kas bija minētas kā šīs noklausīšanās lietas pasūtītāji. Atklājās, ka pasūtījumi tika kārtoti caur Aleksandru Jauniņu, kā arī SIA Jurnet vadītāju Juriju Pečkinu un tamlīdzīgām personām, kuras vienmēr tika minētas kā strādājošas Oļega Stepanova firmās vai viņa uzdevumā. Kratīšana esot veikta arī kompānijas SSF Logistic birojā. Būtiski, ka šīs kompānijas īpašnieks, Oļega Stepanova firma SSF Holdings, ir tas pats, kam pieder bijušā Valsts policijas priekšnieka Jura Rekšņas vadītā firma SSF Apsardze. «Reizēm bija tā – es izbraucu no Ventspils, pa ceļam runājot ar Lembergu pa telefonu, apspriežot kravu apjoma palielināšanas iespējas Ventspils brīvostā, bet pie aizbraukšanas Rīgā sastopot Stepanovu, man radās sajūta, ka viņš jau zina, ko es pa ceļam esmu runājis pa telefonu,» atcerējās Jansons.

Apkopojot no dažādiem avotiem ievākto informāciju, tika konstatēts: pirmās instances tiesa trīs gadus un vienu mēnesi cietumā, kā arī sodanaudu 10 minimālo mēnešalgu apmērā piespriedusi diviem apsūdzētajiem – bijušajam Kriminālpolicijas pārvaldes 1. biroja 3. nodaļas vecākajam inspektoram Aigaram Ozolam, kā arī SIA Juridko direktora vietniekam, bijušajam Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes narkotiku apkarošanas nodaļas vecākajam inspektoram Dmitrijam Gorelovam. Savukārt trīs gadus un vienu mēnesi cietumsoda (bez soda naudas) tiesa piespriedusi Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomikas policijas 6. nodaļas vecākajam inspektoram Dmitrijam Sulojevam, gadu un vienu mēnesi cietumsoda – bijušajam Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomikas policijas 6. nodaļas vecākajam inspektoram Aināram Burķītim.

Diemžēl šie četri noziedznieki policistu formastērpos izjauca ilggadēju karjeru Rīgas pilsētas Galvenās policijas pārvaldes Kriminālpolicijas pārvaldes Narkotiku apkarošanas nodaļas priekšniekam Leonīdam Pugo un viņa vietniekam Vadimam Sulojevam. Viņus notiesāja nevis par to, ka viņi paši būtu nodarbojušies ar korupciju, bet gan drīzāk par to, ka viņi nebija spējuši īstajā brīdī nokontrolēt padoto darbības. Abi dabūja samaksāt desmit minimālās algas, kas nav liels sods – tomēr karjera pagalam. Sevišķi žēl Leonīda Pugo – viņš, būdams dēls bēdīgi slavenajam komunistu partijas funkcionāram Borisam Pugo (tam pašam, kurš Maskavā piedalījās neveiksmīgajā 1991. gada augusta pučā un pēc tā sakaušanas nošāvās), bija pilnīgs tēva pretstats. Leonīds Pugo bija policists pēc pārliecības: viņš ienīda un vajāja narkodīlerus, būdams gatavs dienām un naktīm sēdēt slēpņos Maskačkā, lai tikai noķertu narkomafijas darboņus. Ventspils šakāļu pasūtīto noziegumu dēļ policists zaudēja karjeru ne par ko, bet Latvija zaudēja izcilu virsnieku.

Finanšu pēdas ved uz Kuģniecības izzadzējiem

Pats interesantākais rodams informācijā, no kurienes SIA Jurnet ņēma naudu savu darbību finansēšanai. Firmai bija tolaik minimālais atļautais pamatkapitāls (Ls 2000), tajā vienīgais valdes loceklis bija kāds 1950. gadā dzimis Jurijs Pečkins. Savukārt 100% kapitāldaļu piederēja Britu Virdžīnās reģistrētajam ofšoram Strindberg Ltd.

Šis ofšors minēts A/S Latvijas Kuģniecība audita dokumentos, kuros aprakstīta 130 miljonu dolāru aizplūdināšana no kompānijas uz dažādiem ofšoriem 2002.–2005. gadā, izmantojot blēdīgus darījumus par mākslīgi pazeminātām frakts likmēm (par to bija rakstīts Ventas Balsī iepriekš). Tādējādi vairāku desmitu cilvēku izspiegošana (no kuriem praktiski visi bija Aivara Lemberga domubiedri), tiesnešu sistemātiska maldināšana un informācijas nodošana privātai firmelei notikusi, finansējot to no Latvijas Kuģniecībā izpumpētās naudas, ko darīja Strindberg, Recoletos, Redrow un citi Britu Virdžīnās reģistrēti ofšori. Savukārt Jurnet darbību apmaksāja firma Naftaship – tās īpašniekos bija redzami tie Kuģniecības bijušie darbinieki, kas savulaik saslēdza zaglīgos līgumus. Noklausīšanās afēra pasūtītājiem izmaksāja 120 tūkstošus latu gadā!

Mēģinot aptaujāt finansēšanā iesaistītos, gan Juris Rekšņa, gan Oļegs Stepanovs atkārtoti atteicās paskaidrot savas lomas. Uz jautājumu: «Nu, Stepanov, kad tad mēs vienreiz parunāsim par Kuģniecības izzagšanu?» oligarhs atjautāja: «A varbūt man negribas ar jums runāt?» Tā arī palika viņa vienīgā reakcija šajā jautājumā kopš 2008. gada.

Vienīgā fotogrāfija, kurā paspēts nobildēt korumpētos policistus uz apsūdzēto sola, uz kura viņi nonākuši par Ventspils uzņēmēju un domes darbinieku sistemātisku, nelegālu noklausīšanos.

Turpinājums sekos.