Ventspils tranzītbiznesa karš. Prokuratūra uzrāda viltus apsūdzību par spiegošanu Lemberga labā

Kopš tranzītnieki 2005./2006. gadā bija sākuši karot savā starpā, daudziem uzbrucēju nometnes pārstāvjiem (bieži vien sauktiem arī par šakāļiem) bija kauns no tiem, pret kuriem viņi vērsās, un no personiskas satikšanās viņi centās izvairīties. Piemēram, Oļegs Stepanovs un Valērijs Godunovs, Genādijs Ševcovs vai Nikolajs Baštovojs u.c. paši nekad negāja uz tiesām – viņi savā vietā sūtīja advokātus Mārtiņu Kvēpu, Jeļenu Sīpolu, Daimāru Škutānu, Lauri Liepu ar Sergeju Rudānu un citus. Ar sabiedrību viņi kontaktēja tikai ar preses sekretāru starpniecību, un to pašu darīja labi ja pāris reizes gadā. Turpretī Aivars Lembergs, Olga Pētersone, Uldis Pumpurs un citi, pret kuriem tika vērsta plaša (un nepatiesa) propaganda, neņēma to vērā, nekad neslēpās aiz citu mugurām un vienmēr sniedza atbildes žurnālistiem, ierēdņiem, NVO pārstāvjiem un vispār jebkuriem interesentiem.

Prokurori izdomā apsūdzību

Pēc gandrīz divu gadu konfliktēšanas visi galvenie tranzītnieki 2007. gada nogalē beidzot satikās aci pret aci Rīgas Centra rajona tiesā. Tur sāka izskatīt krimināllietu, kas tautā kļuva pazīstama kā operācijas «Kurmis» lieta. Prokuratūra uzrādīja niknu apsūdzību Drošības policijas apakšpulkvedim Arnim Indriksonam – 2004. un 2005. gadā viņš it kā esot nodevis kādam pensionētam milicim Jāzepam Meikšānam zvanu savienojumu izdrukas. Tās esot pieprasījis neviens cits kā Aivars Lembergs!

Minētās izdrukas esot bijis zvanu saraksts – kāds numurs kuram zvanījis, plus zvana ilgums. Tātad tā nav pilnvērtīga noklausīšanās. Gadījumos, kad jāizpēta personu savstarpējā saistība, viens no galvenajiem paņēmieniem ir – paskatīties, ar kādām personām aizdomās turamie sazvanās un cik bieži. Šie zvanu savienojumu saraksti nav klasificēti, tos glabā nevis iekšlietu iestādes, bet gan paši mobilo sakaru operatori.

Taču tagad prokuratūra bez nekādiem lietiskajiem pierādījumiem apgalvoja, ka Lembergs ar Meikšāna starpniecību un SIA Apsardzes Dienests «Venta» šefa Aivara Valča svētību esot uzpircis apakšpulkvedi, lai tas uzsāktu operatīvo lietu ar kodēto nosaukumu Kurmis!

Briesmīgie izspiegošanas stāsti

Jāzeps Meikšāns, uzdodamies par liecinieku, bija sastāstījis briesmu lietas – ka viņš esot pircis un pārdevis datus Lemberga interesēs. Tāpēc kā liecinieki vai cietušie bija uzaicināti visi, kuru numuri bija atrasti sarakstos. Par cietušajiem tika atzīti Olafs Berķis, Genādijs Ševcovs, Mārtiņš Kvēps, Edgars Jansons un citi, liecinieku statusā ieradās diezgan neiedomājama personu kombinācija – Aivars Lembergs, Jānis Blažēvičs un Oļegs Stepanovs, kā arī Apsardzes dienesta «Venta» priekšnieks Valcis, toreizējais Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks, kā arī noklausīšanās ierīču speciālists, kādreizējais KNABists Ilmārs Susējs (kurš pēc pensionēšanās bija nodarbojies ar naudas atmazgāšanu Ukrainā) un vēl rinda specdienestu vīru. Tā bija pirmā reize kopš tranzītnieku konflikta sākuma, kad visas karojošās grupas bija spiestas sanākt vienā telpā. Jāatzīst, ka Stepanovs negribēja ierasties – tiesnesim Andim Celmam nācās piedraudēt atvest Stepanovu ar policijas palīdzību.

Arnis Indriksons – no Usmas cēlies, arvien neuzkrītoši ģērbies specdienesta virsnieks ar neiespējami tumšām acīm un indīgu humora izjūtu – aizstāvībai bija nolīdzis Dmitriju Skačkovu. Advokāts un apakšpulkvedis bija reiz sastapušies kādā no drošībnieku operācijām, kurā tika tvarstīti nacionālboļševiki. Skačkovu tiesa bija norīkojusi par publisko aizstāvi vienam no ļimonoviešiem (vai varbūt tas bija barkašovietis?), kuru policisti bija zibenīgi saņēmuši ciet pēc tam, kad šie huligāni, no koka gabala izdrāzuši granātas imitāciju un ar to «apbruņojušies», centās ieņemt Pēterbaznīcas torni un uzvilkt tajā savu karogu – paštaisītu sarkanā karoga un nacistu standarta krustojumu. Lai arī ļimonoviešu gadījumā Indriksons un Skačkovs skaitījās pretējās pusēs, abi bija sadraudzējušies un tagad jau nonākuši vienā prāvā, kur viņus gaidīja ne tas vieglākais uzdevums.

Jāzeps Meikšāns savulaik bija strādājis milicijā, tad – policijā, vēlāk bija audzinājis jaunos kadrus Policijas akadēmijā, līdz visbeidzot pēc pensionēšanās aizgājis strādāt uz Apsardzes Dienestu «Venta» par Analītiskās daļas vadītāju. Šī dienesta primārā funkcija bija – apsargāt dīzeļdegvielas vadu un konstatēt nelegālos pieslēgumus, kā arī palīdzēt policijai izskaitļot un ķert naftas vada apzadzējus. Dienests sargāja Ventspils uzņēmumus, vilka signalizācijas, analizēja esošos un potenciālos apdraudējumus, kā arī veica citus neinteresantus rutīnas darbus. Garlaicība analītiskajā darbā varēja būt viens no iemesliem, kāpēc Meikšāns bija izrādījis aktivitāti dīzeļdegvielas vada urbēju ķeršanas pasākumos, un sakarā ar to arī bija pazīstams ar Indriksonu. Taču tagad Meikšāns apgalvoja, ka viņi nevis kopā ķēruši zagļus, bet gan Meikšāns esot uzpircis Indriksonu, lai tas izspiego Lemberga oponentus!

Apsūdzības liecinieks visu izfantazējis

Faktiski vienīgais apsūdzības liecinieks Jāzeps Meikšāns mainīja savas liecības jau kādu septiņpadsmito reizi, līdz advokāts Skačkovs neizturēja un lūdza tiesu izdalīt jaunu kriminālprocesu – šoreiz pret pašu Meikšānu par apzināti nepatiesas liecības sniegšanu. Kad nu Meikšāns bija nostabilizējis savu versiju un nosaucis divus konkrētus datumus, kad viņš ar apakšpulkvedi it kā esot saticies uz Tērbatas ielas un saņēmis sarunu izdrukas, pretī nododot ne vairāk kā četrdesmit latu kukuli, izrādījās – vienā no šiem datumiem Indriksons gulējis slimnīcā ar sašautu kāju un nekur nav varējis paiet, bet otrā datumā vispār bijis ārpus Latvijas, kopā ar ģimeni dodoties atvaļinājumā. Vēlāk Meikšāns centās atcerēties vēl kādu datumu, kad it kā esot ticies ar Indriksonu nelikumīgu darbību veikšanai, un visbeidzot trāpīja uz datumu, kad policists patiesībā piedalījās terorisma apkarošanas mācībās Amerikā – Indriksons vēl nesa uz tiesu atrādīt saņemto diplomu.

Visa apsūdzība spiegošanā izrādās meli

Attiecībā uz operāciju Kurmis visiem kļuva zināms – operācija pret cauruļvada nelagālajiem urbējiem ilga teju desmit gadus, un tās gaitā bija pārbaudīti aizdomīgu personu simti un konfiscēti daudzi desmiti kilometru ar paštaisītiem nelegālajiem atzariem. Kurmja ietvaros degvielas zagļus daudzmaz izdevās noturēt rāmjos, un zudumi vairāku gadu periodā lēnām sāka mazināties. Pēc tam, kad Meikšāna viltus liecību dēļ operācija izjuka, vienīgie ieguvēji izrādījās noziedznieki.

Kad valsts apsūdzības uzturētājai Upeniecei tika uzdoti jautājumi, viņa atbildēja šādi:

– Nu ko jūs man te uzbāžaties ar saviem jautājumiem!

Gan Centra rajona tiesa, gan Rīgas apgabaltiesa visā pilnībā attaisnoja apakšpulkvedi Indriksonu. Arī no Ventspils mēra Aivara Lemberga aizdomas spiegošanā kopš tā laika ir noņemtas. Tomēr cietušajiem, lai arī viņi priecājās par lietas taisnīgo iznākumu, radās jautājums: lietā esošās zvanu izdrukas no kaut kurienes taču bija nākušas? Tā atklājās: Meikšāns laikā, kad pie varas bija Jaunais Laiks un Einara Repšes valdība, bija skaitījies premjera padomnieks iekšlietu jautājumos. Šāds statuss pieļauj pretendēt uz pielaidi valsts noslēpumam. Ja Meikšāns tādu pielaidi bija ieguvis, tad ticama ir versija, ka failus ar zvanu savienojumiem bija pieprasījis... viņš pats.

Kāpēc Meikšāns apmeloja cilvēkus? Edgars Jansons, vēlāk ticis ievēlēts par LatRosTrans mātesuzņēmuma Ventspils Nafta padomes locekli, sprieda: «Man ir tāda sajūta, ka īstie naftas vada apzadzēji varēja būt vienkārši samaksājuši tam Meikšānam, lai tas izposta ilgi un sekmīgi strādājušo Drošības policijas operāciju pret zagļiem.» Prāvas gaitā dažbrīd tālu netrūka no liecinieka psihiatriskās ekspertīzes pieprasīšanas.

Pēc lietas likumsakarīgās izgāšanās Lembergs šūpoja galvu: «Man jāatvainojas, ka manis dēļ pilnīgi svešam cilvēkam, ko es pirmoreiz ieraudzīju tikai tiesas zālē, uzrāda apsūdzību, un viņš spiests tērēt savu laiku un naudu, lai aizstāvētos pret safabricējumiem. Ceru, ka izdosies pēc iespējas ātrāk atgriezties pilnvērtīgi darbā!» Tomēr apakšpulkvedis nospļāvās un teica: «Ja valstij mani nevajag, lai es ķertu bandītus, bet tā vietā uzrāda melīgu apsūdzību, tad lai arī turpmāk iztiek bez manis.»

Pēc prāvas beigām Indriksons atminējās, ka bija pieķēris Meikšānu caurām dienām sēžam viesnīcas Hotel de Rome kafejnīcā Vecrīgā un ķīķerējam, kādi cilvēki iet Kaļķu ielas pretējā namā uz otro stāvu – tur agrāk atradās Ventspils naftas pārstāvniecība Rīgā. Meikšāns gan bija palaidis garām vienu nenozīmīgu faktu: Ventspils naftas pārstāvniecība jau sen atradās Vaļņu ielā, tā kā spiegs pašdarbnieks patiesībā bija cītīgi pierakstījis nevis Lemberga aģentus, bet gan Nordea bankas apmeklētājus – starp bankas klientiem bija arī Indriksona un sievas turētais privātais bērnudārzs.

Turpinājums sekos