Ventspils autoostas ceļš cauri laikiem

Katru dienu tajā iebrauc vairāki desmiti šosejas kuģu, kas gan atved, gan aizved dažādos maršrutos pilsētas un novada iedzīvotājus un viesus. Daudziem tā kļūst par pirmo vietu, ar kuru sākas Ventspils pilsētas iepazīšana.

Ar savu vēsturi

Lai gan Ventspils autoosta nebūt nav tik sena kā brīvosta, arī tai ir sava vēsture. Kad 1924. gadā Ventspilī pasažieru pārvadājumus uzsāka pirmie autobusi, ko var uzskatīt par sabiedrisko transportu, autoostas, protams, vēl nebija. Toreiz tie daži autobusi, kas pilsētā kursēja, kā arī tie, kas nogādāja pasažierus uz Kuldīgu un Liepāju, savu ceļu sāka un beidza laukumā pie Kuldīgas, Ganību un Platās ielas krustojuma, kur šodien atrodas katram ventspilniekam labi pazīstamais apaļais kiosks, bet 50. gadu beigās autoosta atradusies Rātslaukumā – ēkā uz Baznīcas ielas stūra.

Vietā, kur autoosta atrodas šodien, to uzcēla 1960. gadā, un toreiz to dēvēja par autostaciju. 40 gadus tā uzticīgi kalpoja pilsētas iedzīvotājiem. Autoostai piemita savs šarms ar bufetes bulciņu, šķovēto kāpostu un desiņu smaržu, ar lielo palmu uzgaidāmajā zālē, zem kuras zariem droši vien dzimis ne viens vien mīlestības stāsts, un avīžu kiosku, kurā varēja iegādāties laikrakstus, bet, ja bija blats pie avīžu tantes, tad arī padomju sievietes sapņu žurnālu Burda. Tā nebija tikai vieta, kur gaidīt autobusu. Tas bija kas vairāk. Gandrīz visu diennakti tur pulsēja dzīvība, jo autobusi kursēja arī vēlās vakara stundās un pat naktī. Autoostu par savu neoficiālo pulcēšanās vietu bija izvēlējušies jaunieši, jo daudzi brauca mācīties uz Ventspils novada Zūrām, kur atradās tā dēvētā Zūru akadēmija jeb Zūru Lauku profesionāli tehniskā skola nr. 10.

Atdzima 2001. gadā

Savu otro dzimšanas dienu autoosta piedzīvoja 2001. gadā, kad pilnībā tika pabeigta tās rekonstrukcija. Un, lai gan atjaunotā ēka nemainīgi atrodas Lauku un Kuldīgas ielas stūrī, autoosta ir kļuvusi pavisam citāda. Atbraucēji un aizbraucēji tagad var lūkoties tās stiklotajās sienās kā spoguļos, durvis veras automātiski un arī piedāvāto pakalpojumu klāsts ir krietni bagātīgāks. Par to, ka autoosta ir moderna un atbilst augstākajiem standartiem, liecina saņemtās atzinības. Tostarp 2002. un 2003. gadā Ventspils autoosta atzīta par labāko Latvijā, savukārt laika posmā no 2001. līdz 2004. gadam invalīdu un viņu draugu apvienība Apeirons tai piešķīrusi vides pieejamības balvu Zelta kruķis kā pieejamākajam sabiedriskā transporta terminālim un pieturvietai.

Lai paaugstinātu klientu apkalpošanas kvalitāti, autoostā regulāri tiek veikti dažādi uzlabojumi. 2006. gadā Ventspils autoosta kā pirmā ārpus Rīgas ieviesa biļešu tirdzniecības sistēmu BalticLines, tādējādi nodrošinot iespēju iegādāties biļetes iepriekšpārdošanā uz jebkuru vietu, kas pieslēgta šai sistēmai. Šodien autoosta aprīkota ar modernu pasažieru informācijas sistēmu, kasierēm darbu atvieglo datorprogrammas, bet autoostas uzgaidāmajā zālē novietots informatīvais LED ekrāns, kurā redzama aktuālā informācija par Ventspils pilsētu. Un, kā liecina pieredze, daudzviet Eiropā pat lielās pilsētās autoostas ir daudz sliktāk aprīkotas nekā pie mums Ventspilī.

Pārtop arī par izstāžu zāli

Laika gaitā autoosta no vietas, kurā tiek gaidīts sabiedriskais transports, kļuvusi par tādu kā daudzfunkcionālo centru. Tajā pieejami gan sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi, kurus nodrošina viens no labākajiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem pilsētā – SIA Latta, gan arī pārtikas veikals, fotodarbnīca, frizētava, suvenīru veikals, bankomāts, bērnu rotaļu stūrītis un citi pakalpojumi. Tāpat autoostas uzgaidāmā zāle regulāri pārtop arī par izstāžu zāli un vietu dažādiem publiskiem pasākumiem.

Tomēr galvenais uzdevums autoostai, protams, ir nodrošināt iespēju iekāpt un izkāpt no autobusiem, kas apkalpo reģionālos un starppilsētu maršrutus, kā arī nodrošināt iespēju iegādāties sabiedriskā transporta biļetes, kas pagaidām vēl grūti iedomājams bez kasierītēm. Viena no viņām – Irina Krinkele – šo darbu veic jau 28 gadus. Savas darba gaitas autoostā viņa sākusi laikā, kad pasažieru pārvadājumus nodrošināja ATU 6 jeb 6. autotransporta uzņēmums, pēc tam bija Ventspils auto, bet jau 19 gadus – pašvaldības SIA Ventspils reiss. Kasiere Irina ļoti labi atceras veco, pustumšo uzgaidāmo zāli ar diviem maziem kases lodziņiem, pie kuriem visbiežāk stāvēja pagara rinda. Darbs toreiz neveicās tik veikli, jo visas darbības bija jāveic ar roku. Irina stāsta, ka kases telpā toreiz visas maliņas bijušas aplīmētas ar špikeriem – maršruti, pieturas, cenas un vēl daudz citu lietu, par kurām šodien vairs nav jādomā, jo darbs ir datorizēts. Irina smaidot saka, ka ar rokām un galvu tagad jāstrādā mazāk – priekšā dators, kalkulators un pat nauda ne vienmēr jāskaita, jo pasažieri aizvien biežāk izmanto bezskaidras naudas norēķinus.

Man, lūdzu, biļetīti

Daudzo gadu laikā kasiere Irina ievērojusi, ka agrāk pasažieri bijuši tādi kā sirsnīgāki. Tagad cilvēki kļuvuši prasīgi un mēdz būt neapmierināti, ja viss nenotiek raiti un bez aizķeršanās. Irina atceras, ka agrāk, ja kāds reiss atcelts, pasažieri to uztvēruši ar sapratni. Tagad atcelts reiss ir retums, bet, ja tā gadās, tad pasažieru neapmierinātība kā straume gāžas pār kasieru galvām, kaut kasieru vainas tur nav.

Kasierīte ievērojusi arī to, ka cilvēki savus braucienus ne vienmēr plāno laikus, kā arī nerēķinās ar to, ka ceļš un tehnika reizēm mēdz sagādāt negaidītus pārsteigumus.

Tā kā darba diena paiet noslēgtā telpā bez logiem, brīvdienās Irinai patīk pastaigas svaigā gaisā, un vasarās tiek nostaigāts pat 10–15 kilometru. Reizēm viņa kopā ar ģimeni dodas arī ceļojumos. Lai atpūstos no cilvēkiem, Irina daudz lasa un risina krustvārdu mīklas.

Laiki iet un mainās, bet autoosta jau vairāk nekā 55 gadus pavada un sagaida gan savējos, gan svešos. Un kas gan var saskaitīt, cik miljoni cilvēku šo gadu laikā spēruši soli pār autoostas slieksni, lai dotos pie kases un sacītu: «Man, lūdzu, biļetīti līdz…»