Bebrs nograuž kapu stādījumus

Par to, ka savvaļas iemītnieki dzīves telpu paplašina, par savām teritorijām uzskatot arī pilsētas ielas un parkus, neviens sen vairs nebrīnās. Minētajām jāpieskaita arī kapsētas, kas ar tajās valdošo mieru un klusumu daudz neatšķiras no lapsu, stirnu, bebru un zaķu ierastās vides.

Doku kapos pēc bebru darbošanās pāri palikuši vien celmi ar smailu augšdaļu un nolocīts žoga siets vietās, kur koki gāzušies. Par nodarīto postu satraukusies Velta Rumberga, kurai šajos kapos atdusas vīrs un citi tuvinieki.

Apstaigājot kapu apsaimniekoto daļu, šobrīd citur bebru postījumi nebija manāmi, taču – cik tur tā darba! Žogs ap kapsētu no savvaļas dzīvnieku apmeklējumiem nav pasargājis arī Meža kapus. Ziemas aukstumā daudziem savvaļniekiem kapu stādījumi ir gandrīz vai vienīgā barības ieguves vieta. Apgrauztās efejas uz kopiņām pragmatiskajiem kapu kopējiem liek smagi nopūsties un gaidīt, kad augs ar tajā iekodēto atjaunošanās spēju atkal raisīs lapas, kuplos un zaļos. Tam vajadzīgs laiks un pacietība.

Emocionālākiem cilvēkiem aizskaroša šķiet meža lopiņu viesošanās reizēs atstātās spiru kaudzītes. Taču uz katru norisi varam palūkoties no vienas un no otras puses. Bebri grauž kokus, bet stirnas un zaķi – stādījumus. Tātad dzīvojam tīrā un savvaļas dzīvniekiem bagātā vidē.

Paraksts pie foto:

Nelaiķiem droši vien ir vienalga, taču aizgājēju tuviniekus zvēru vizītes kapos neiepriecina…

Jura Ģiguļa foto