Par ārsta un pacienta attiecībām

Pēdējā laikā presē un citos masu medijos aizvien biežāk parādās ziņas, kurās tiek apspriesta ārstu rīcība, sniedzot medicīnisko palīdzību. Žurnālisti, iedzīvotāji analizē ārstu un citu medicīnas darbinieku kompetenci, bet ārsti ir spiesti klusēt, jo nav tiesīgi izpaust informāciju par pacientu ārstēšanu un lēmumu pieņemšanu ārstniecības procesā. To nosaka ārstu ētika un Pacientu tiesību likums. Nereti sabiedrībā valda priekšstats, ka problēmas veselības aprūpē radušās nevis hroniska finansējuma trūkuma, bet ārstu dēļ. Gadījumi, kad cilvēki pēc medicīniskās palīdzības jau sākotnēji vēršas neapmierināti, apgrūtina ārsta un pacienta savstarpējās attiecības, līdz ar to arī atveseļošanās procesu.

Lai kļūtu par ārstu, ir jāstudē medicīna 12 gadus pēc vidusskolas, pēc tam visu mūžu neatlaidīga savu zināšanu un personības pilnveidošana. Par ārstu nepiedzimst, par ārstu kļūst ar neatlaidīgu darbu, kas prasa milzīgu pašatdevi, disciplīnu.

Man ir bijis tas gods un laime strādāt kopā un mācīties no daudziem izciliem Latvijas ārstiem: profesoriem Lazovski, Rozentālu, Čerņevski, Pētersonu, ārstiem Spudasu, Bicānu un citiem. Es no šiem ārstiem kāri uzsūcu ne tikai zināšanas, kā ārstēt pacientus, bet arī sapratni par medicīnu kā mākslu, kas balstās dziļi intīmās un ne ar ko citu nesalīdzināmās ārsta un pacienta savstarpējās attiecībās.

Vēlētos sniegt dažas atziņas par šīm attiecībām, ko esmu smēlusies no profesora Ilmāra Lazovska, kas ir viens no izcilākajiem ārstiem Latvijā.

Ārsta un pacienta savstarpējās attiecības ir tik sarežģītas, ka grūti nosaukt kaut ko tām līdzīgu. Tajās var atrast cita veida savstarpējo attiecību elementus – skolotāja un skolēna (ārsts dod padomus, bet slimnieks ne vienmēr tos uzklausa); priekšnieka un padotā (parasti priekšnieka lomā ir ārsts, bet reizēm, un tas ir vēl nožēlojamāk, arī otrādi); sportisku cīņu (vai ārsts uzveiks slimību, vai slimība pieveiks slimnieku un arī ārstu); tirgotāja un pircēja attiecības (slimnieks atnācis pie ārsta iegūt veselību par dārgāku vai lētāku cenu); mācītāja un mirēja attiecības (pēdējais mierinājums neglābjami smagam slimniekam).

Ārsta un pacienta attiecības nosaka virkne racionālu un daži iracionāli apstākļi. Racionālais ir ārsta izglītība, zināšanas, izskats, telpa, kurā ir ienācis pacients, pacienta spēja skaidri izteikties un uzmanīgi klausīties. Bet ārsta un pacienta attiecībās piedalās arī kaut kas iracionāls, intuitīvi uztverams, kas bieži vien ir spēcīgāks par racionālo, pacients var ārstu intuitīvi noraidīt kā nepieņemamu, ne tāpēc, ka tas būtu nelaipns, neglīts vai runātu viņam nesaprotamā valodā, bet gan tāpēc, ka ārsts viņam vienkārši nepatīk. To ir grūti pamatot, bet nereti tieši tam ir izšķīrēja loma turpmākajās ārsta un pacienta attiecībās. Bieži arī ārsts jūt, ka pacients viņu nesapratīs un neņems vērā viņa padomus. Ārsta un pacienta īslaicīgajās attiecībās it kā rodas barjera, ko tā arī neizdodas pārvarēt, kaut arī racionālais, formālais jeb reālais ir pilnīgi nevainojams.

Ārsta vispārējā māka jeb kompetence balstās uz zināšanām, spējām, pieredzi, prasmi izturēties. Ārsta pieredze palīdz sasaistīt zinātnisko medicīnu un tās praktisko lietošanu katrā atsevišķā gadījumā. No ārsta izturēšanās lielā mērā atkarīgs, vai pacients pakļausies ārstēšanas ieteikumiem vai ne, vai pacients kļūs par ārsta sabiedroto cīņā pret slimību. Ja tā notiek, mēs varam teikt, ka pacients ir līdzestīgs.

Ārsta izturēšanās ir māksla, ko var iemācīties. Tā ir trausla, viegli sagraujama un grūti pārveidojama, bet bieži vien nepietiekami novērtēta. Tā prasa no ārsta kā personības uzskatīt arī pacientu par personību un cienīt viņa domas, vēlēšanos vai arī nevēlēšanos bez ierunām izpildīt visus ārsta ieteikumus.

Cilvēciski elementi ārsta un pacienta attiecībās izpaužas ārsta spējā uzklausīt pacientu un arī saprast to, ko pacients nav teicis, tajā pašā laikā saglabājot profesionālu distanci, ko pārkāpjot sagrūst respekts, kas nepieciešams katras slimības ārstēšanai.

Ārsta izturēšanos bieži grauj mūsdienu medicīnas tieksme uz specializāciju (pievērsties tikai vienam orgānam). Pacients parasti uztver sevi visu par slimu un tāpēc baidās, ka ārsts, ārstēdams vienu orgānu, var neievērot cita orgāna slimību.

Savu prestižu ārsts stipri grauj, ja liek saprast, ka viņa pieeja slimības ārstēšanai lielā mērā atkarīga no tā, vai pacients ir augsta, vidēja vai zema ranga darbinieks, vai vēl ļaunāk – no gaidāmā honorāra.

Ārsta pieejai jābūt līdzsvarotai starp līdzjūtību, dzīves gudrību un sapratni no vienas puses un tīri lietišķu dzīves un ārstēšanas iespēju izpratni no otras. Tikai šāds līdzsvars spēj iedvest uzticēšanos un pārliecību par ārstēšanas pareizību. Tas vienlaikus ir arī psihoterapijas pamats.

Pacienta un ārsta saskarsmes brīdī jāpatur prātā tas, ko pacients un ārsts viens no otra vēlas.

Pacienta vēlmes:

Ārsts ir labs sava amata pratējs ar pietiekamām medicīnas zināšanām.

Ārsts neuzņemas uzdevumus, kas iziet ārpus viņa zināšanu robežām.

Uzņemoties pacienta izmeklēšanu un ārstēšanu, ārsts dara visu iespējamo, kas ir viņa spēkos, neatkarīgi no personiskajām interesēm, noguruma vai savām paša problēmām.

Loģikas ietvaros ārsts pacienta intereses vienmēr stāda augstāk par savām.

Ja diagnostikā un ārstēšanas iespēju izvēlē ārsts nonācis pie savu zināšanu robežas, viņš nekavējoties meklē palīdzību pie sava kolēģa vai izmanto kādu papildu izmeklēšanas metodi.

Ārsts rūpīgi glabā pacienta vai viņa piederīgo uzticētos noslēpumus.

Ārsts ir maksimāli atklāts un izstāsta pacientam saprotamā valodā visu iespējamo par paredzamajām diagnostikas un ārstēšanas metodēm, apzinādamies, ka visur ir nepieciešama pacienta piekrišana.

Ārsts savu un medicīnas iespēju robežās rūpējas par pacienta veselību un daudzos gadījumos arī par dzīvību, kamēr tas atbilst humānisma principiem.

Ārsts ir nesteidzīgs un pacietīgs un spēj uzklausīt pacientu pilnībā arī tad, ja tas runā ļoti daudz.

Ārsts spēj saprast visu, ko pacients saka. Ārsts pacientu izvaicā, ja viņam palicis kas neskaidrs, interesējoties par detaļām, kas svarīgas slimībai, bet kas pacientam varbūt pašam ir piemirsušās. Ārsts rūpīgi izmeklē pacientu, apskatot un izmeklējot dažādus orgānus. Ārsts paskaidro pacientam viņa slimības raksturu, kā arī skaidri norāda, kādi izmeklējumi un ar kādu nolūku vēl nepieciešami.

Sākot ārstēšanu, ārsts vispirms slimniekam paskaidro, kā viņam dzīvot, kādu režīmu ievērot, ņemot vērā, ko pacients ārstam stāstījis par savu dzīvi un darbu.

Ārsts sīki izstāsta, ko pacients drīkst un ko nedrīkst ēst, kā arī uzsver, kas viņam būtu īpaši vēlams. Šeit jāpiemin, ka ļoti bieži ārsts pacientam aizliedz pārāk daudz.

Ja ārsts raksta pacientam zāles, pacients saņem arī paskaidrojumu, kā tās lietot, ņemot vērā arī lietošanas sakaru ar ēšanu un gulēšanu.

Atvadoties ārsts pasaka kādus uzmundrinošus vārdus un lūdz pacientu atnākt un pastāstīt par savām sūdzībām cerībā, ka pacients to darīs.

Protams, ārsta darbu lielā mērā atvieglo pacienta izturēšanās, viņa prasme izklāstīt savu slimību, viņa vēlēšanās sadarboties, būt līdzestīgam un palīdzēt ārstam.

Ārsta vēlmes no pacienta:

Pacients izstāsta visu, kas viņam uz sirds, skaidri un saprotami, atbilstoši savām spējām.

Pacients atnācis pie ārsta precīzi norādītajā laikā, nomazgājies un saposies.

Pacients ļauj sevi izmeklēt, kā ārstam tas ir nepieciešams.

Pacients neiebilst pret nepatīkamiem izmeklēšanas paņēmieniem, uzklausa, kādi izmeklējumi jāizdara, un labprāt izpilda norādījumus, kas jāievēro, dodoties uz izmeklēšanu (piemēram, ko drīkst un ko nedrīkst ēst, kādas zāles jāieņem pirms izmeklēšanas u.tml.).

Pacients precīzi izpilda visus ārsta norādījumus.

Lietojot zāles, pacients ievēro ieteikto shēmu.

Pacients stingri ievēro norādījumus par savu uzturu, it īpaši gadījumos, kad, pēc ārsta domām, nepieciešama novājēšana.

Ja no ieteiktajām ārstēšanas metodēm vai no izrakstīto zāļu lietošanas nekļūst labāk vai pat kļūst sliktāk, vai arī parādās kādi citi traucējumi (izsitumi, vemšana, caureja, slikta dūša u.c.), pacients nevis pārtrauc zāļu lietošanu vai tūlīt meklē citu ārstu, bet gan vēršas pie tā paša ārsta un izstāsta jaunās, nepatīkamās problēmas.

Pacients seko ārsta padomiem un ierodas norādītajā laikā uz kontroli. Pacients neaizmirst ārstu arī tad, kad viņš jūtas labi, it īpaši, ja ārsts to lūdzis.

Kā redzams, nemaz tik daudz viens no otra mēs nevēlamies.

Lai mums kopā izdodas!