Mūžībā aizgājusi Edīte Melngalve (26.08.1940.–04.07.2016.)

Pēdējos gados Edīte bija pagājusi nost no sabiedriskās dzīves, kas kādreiz šķita pilnīgi nesavienojams ar viņas nenogurdināmo raksturu. Vēl aktīvi strādājot, viņa prata īstenot savu sapni par klusu, ģimenes saliņu, kas grimtu ziedu un zāļu smaržā, caurvijoties netālu esošajai jūras brīzei, kur reiz aktīvā un spēku pārpilnā Edīte aizvadīja sava mūža pēdējos gadus starp saviem tuvajiem. Diemžēl dzīves norietu nomāca slimības, kas atņēma dzīvesprieku un spēku. 4. jūlijā viņa vairs nesagaidīja uzlecam sauli, jo viņas sirds stāja pukstēt plkst. 3.34.

Edīte pārcēlās uz Ventspili pagājušā gadsimta 70. gados no Valmieras rajona. Jaunajā ģimenē jau auga dēls, kad Edīte saņēma uzaicinājumu strādāt Rīgas Tehniskās universitātes Ventspils filiālē. Daudzi ventspilnieki viņu joprojām atceras kā savu pasniedzēju RTU. Tomēr visaktīvākie, visenerģiskākie un piepildītākie dzīves gadi sākās laikā, kad viņa kļuva par Ventas Balss redaktori – no 1987. līdz 2003. gadam. Viņas stāšanās amatā sākās līdz ar Atmodas laiku, pēc tam sekoja Latvijas neatkarības atgūšana. Tas bija sarežģīts laiks arī pilsētas vienīgajai avīzei, kas ieguva neatkarību līdz ar valsti.

Pateicoties drosmei un neatkarības idejas uzticībai, kas bija raksturīga Edītei Melngalvei, Ventas Balss tolaik bija teju vienīgā demokrātijas un brīvības tribīne. Laikraksts kopā ar tās aktīvo redaktori atbalstīja pašvaldības pūliņus atdzīvināt un atjaunot pilsētu, sargāja to no skauģu uzbrukumiem. Edīte nebaidījās saukt lietas īstajos vārdos savās avīzes slejās! Viņa aicināja arī pārējos ventspilniekus: neesiet vienaldzīgi, skatieties ar atvērtām acīm uz to, kas notiek jums visapkārt! Par sabiedriskās dzīves aktivizēšanu un iedzīvotāju politiskās apziņas veidošanu Edīte Melngalve kļuva par vienu no pirmajām ventspilniecēm, kas 2000. gadā saņēma Pilsētas balvu. Savukārt 2002. gadā viņas vadītā Ventas Balss saņēma pilsētas Lielo balvu. Tik ļoti augstu novērtēja pašvaldība un ventspilnieki novada avīzes un tās redaktores darbību!

Kolēģi Edīti atceras kā stingru, taču taisnīgu vadītāju. Viņa kā gudra mamma varēja sarāt, ja vajadzēja sarāt, taču vienmēr aizstāvēja un cīnījās par saviem žurnālistiem ārpus redakcijas telpām. Tie, kas strādāja ar viņu kopā, atceras interesantās ekskursijas, apceļojot Latviju, un saturīgo kopīgo atpūtu, nemitīgās rūpes par katra darbinieka labklājību. Atvadoties no Edītes, viņas bijušie kolēģi, darba biedri un domubiedri noliec galvas, lai paturētu viņu gaišā piemiņā un teiktu paldies par kopā pavadīto laiku.

Atvadīšanās no Edītes Melngalves notiks 8. jūlijā plkst. 15 Meža kapu kapličā.