Ceļojums uz Pasaules malu (FOTO)

Saules apmirdzēts, klinšains okeāna krasts, klusas, nomaļas pludmalītes kā paradīzes stūrīši zemes virsū. Arhitektūra, kuru veidojošas dažādas kultūras, sākot no romiešiem, ibēru ciltīm un mauriem līdz pat arābiem un angļiem. Pēc ceļojuma par Portugāli varam teikt - aizbraucām, ieraudzījām, iemīlējām.

Apskati fotogrāfijas!

Latvijas drūmajā rudenī kopā ar kolēģi Kristīni pēc saules devāmies uz Portugāli, kur vēl novembrī gaisa temperatūra sasniedz 25 grādus. Valsts ziemeļu pilsēta Portu mūs gan sagaidīja tumsā un biezos lietus mākoņos tīta, bet pirmajā vakarā iemigām ar cerību, ka rīts atnāks ar sauli. Noskaņojāmies nerunāt par politiku un citām nejaucībām, nečekot e-pastus un zilos datora ekrānus acīm aizstāt ar zaigojošo okeānu.

No rīta cauri mākoņiem tiešām jau izlauzās saules stari. Nepacietība aci pret aci sastapties ar Mr.Okeānu bija liela. Pa ceļam vēl iegriezāmies balto ēku ciematiņā Obidos, kur no veca mūra augšas paveras ziedošiem krūmiem rotātas, baltu namiņu ieskautas šauras ieliņas, pagalmi, kuros kārdinoši aug mandarīni, bet nelielus baseiniņus ar koši zilu ūdeni ieskauj palmas, alveja un citi eksotiski augi, kuriem līdztekus rudenīgi dzeltenās lapas birdina kļavas. Izjutām viduslaiku romantiku pilsētā, kuru 1282.gadā karalis Dinis kā kāzu dāvanu pasniedzis savai sievai Izabellai.

Okeānu pirmo reizi ieraugām Peničē. Stāvot kraujas malā, kur vairākus desmitus metrus zemāk baltās putās, sitoties pret klintīm vārās sāļais ūdens, baudām nevaldāmu, vētrainu, elpu aizraujošu, bet skarbu ainavu. Saprotam, kādēļ šajā pusē dienvidniecisko temperamentu atšķaidījusi atturība.

Par tālāko Eiropas Rietumu punktu tiek uzskatīta Cabo Da Roca. Neaprobežojamies tikai ar tūristiem atvēlēto bruģēto laukumiņu, bet dodamies uz klints smaili. Izjūtas stāvot uz tās fotogrāfijās iemūžināt nav iespējams, bet noglabājam tās skaistāko atmiņu kambarīšos. 

Adrenalīns Sintras kalnā

Uz karalisko, gleznaino Sintru pa šauru, kalnā vedošu ceļu devāmies jau tumsā. Ieraugot norādi uz muižiņu, kur rezervēta mūsu naktsmītne, atviegloti uzelpojam. Tomēr tikai uz brīdi. Prātā nevarēja ienākt, ka tūlīt saņemsim pamatīgu adrenalīna devu, braucot uz leju pa varen stāvu, šauru un līkumainu, grantētu ceļu. Apkārt spokains, tumšs mežs un drūmas mūra sienas. Arī pārliecība, ka braucam pareizi mums bija zudusi. Tomēr apgriezties nebija iespējams. Nebrīnos, ka no šīs apkārtnes dabas, pasaku pilīm un muižām iespaidojušies slaveni spalvas meistari, tajā skaitā lords Bairons, kurš Sintru dēvējis par „debešķīgāko vietu Eiropā.” Mūsu pirmie iespaidi gan vairāk atgādina Dimā romāna noskaņas ar sajūtu, ka aiz kāda no mūriem tūlīt parādīsies tumšā apmetnī un kapucē tīts tēls. Tomēr lēnām virzāmies lejup līdz sasniedzam plakanāku laukumiņu un sazīmējam muižas uzrakstu. Tomēr, lai izkāptu no mašīnas un atvērtu smagos muižas pagalma vārtus bija pamatīgi jāsaņemas....bet tur mājīga, 16.gs. ēka, kuru saimnieki cenšas uzturēt pēc iespējas autentisku.

Kad ar vienu no mantiniekiem atrodam kopīgu valodu par masoniem, pasaules starptautisko organizāciju sazvērestībām un krīzi, ko skaudri izjūt arī Portugālē, tiekam īpaši pagodinātas un pa slepenām durvīm no bibliotēkas ievestas senā kapelā. No piedāvātās vīna glāzes un sarunām pie kamīna, gan atteicāmies, jo pārdzīvotais nobrauciens lika doties pie miera. No rīta spokainā apkārtne pavērās citā gaismā – iespaidīgs dārzs ar baseinu, bet skats no kalna, greznā Penas pils un mauri cietokšņa varenība, lika piekrist Baironam.

Saulriets pasaules malā

Svētā Vincenta zemesragā – vietā, kuru pirms lielajiem atklājumiem, uzskatīja par zemes malu sasniedzam laikā, kad saule strauji tuvojās apvārsnim. Lūkojoties šajā saulrietā sajūta bija īpaša, zinot, ka no šīs vietas slavenie jūrasbraucēja sāka cilvēcei tolaik nezināmo zemju iekarojumus.

Ceļojuma apraksta turpinājumu lasiet šodienas laikrakstā Ventas Balss.