Pie stūres – ar patikšanu

Uz sarunu autobusu vadītājs ierodas savā uniformā – baltā kreklā, kaklasaitē, kas Ventspils reisa šoferīšus pasažieru acīs patīkami izceļ citu starpā. Reisa darbinieku autobusu vadīšanas prasme, kas jau astoņus gadus slīpēta profesionālās meistarības konkursā, korektums un nosvērtība saskarē ar pasažieriem summējas – to apliecina jau kuro gadu izcīnītais Latvijā labākā pasažieru pārvadātāja tituls.

Ventspils reisā pieredzējušais autobusu vadītājs Māris Gūtmanis strādā gandrīz astoņus gadus, taču arī iepriekš, kopš 1982. gada, ir bijis autovadītājs – sākumā sēdējis pie kravas automašīnas stūres, bet, pirms iestāties darbā Ventspils reisā, braucis ar tūristu autobusu privātfirmā. «Šis darbs saistījās ar ilgstošu prombūtni no mājām. Gribējās vairāk laika veltīt ģimenei. Apkārt braukāju daudzus gadus – vislielākā slodze, kā jau tūrismā, bija tieši vasaras mēnešos, kad arī pašam gribējās vairāk pabūt ģimenē, kopā ar sievu, dēlu un meitām,» teic Gūtmanis.

Ņemot vērā lielo tālbraucēja pieredzi, sākumā Gūtmanis Ventspils reisā braucis ar starppilsētu lielajiem autobusiem, bet pēc tam pārgājis uz pilsētas mazajiem. Tomēr šoferītis neslēpj, ka lielo autobusu vadīšana viņam ir tuvāka. Tāpēc šopavasar atkal sācis braukt ar lielajiem, piebiedrojoties starppilsētu autobusu vadītāju pulkam. Parastie maršruti ved uz Rīgu vai Jelgavu un atpakaļ. Ceļš prom un atpakaļ prasa aptuveni darbadienu – no tās tīri ceļā tiek pavadītas nedaudz vairāk kā sešas stundas.

«Uz Rīgu ceļš ir labs, taču pirms Jelgavas brauktuve ir ļoti sliktā stāvoklī – tur nekas nemainās. Jābrauc lēnām, uzmanīgi, un tik un tā uz sliktā ceļa automašīnas lūst daudz vairāk. Turklāt braukšana ar pasažieru pilnu autobusu ir pavisam cita, tā prasa pavisam citu piegājienu, nekā pārvadājot kravas. Nedrīkst strauji bremzēt, kustības ātruma maiņai jānotiek mierīgi, līgani. Autobuss ir jāizjūt,» stāsta Gūtmanis un nenoliedz, ka darbs ar cilvēkiem arī prasa savas iemaņas. Ir patīkami, kad pasažieri izkāpj ar smaidu, par braucienu pasaka paldies. Tomēr dažkārt braucēji skandalē, uzvedas nepieklājīgi, parasti tas notiek, ja pasažieris ir iedzēris. Gadās, ka grādīgā dzēriena pudele tiek atkorķēta tikai brauciena laikā vai arī pasažieris iekāpjot dievojas, ka viss būs labi, taču vēlāk apņemšanās izplēnē un pa ceļam sākas nebūšanas. Citi pasažieri nedrīkst ciest, tāpēc iedzērušos vadītāji autobusā neielaiž, bet, ja dzērums atklājas brauciena laikā, cenšas sarunāt pa labam un iekarsušo pasažieri nomierināt.

Runājot par profesionālās meistarības konkursu, Gūtmanis uzskata to par noderīgu – tas liek katru gadu atkārtot satiksmes noteikumus, atsvaidzināt dažādo konkursa šķēršļu izbraukšanas prasmes. Tas viss noder ikdienas darbā. Turklāt konkursa rezultāti nosaka arī piemaksu pie autobusu vadītāja darba algas, tās lielumu noteic, izvērtējot gan konkursa rezultātus, gan ikdienas darbu, ko rezumē gada beigās. «Es savu darbu daru pēc labākās sirdsapziņas, man šis darbs patīk, un, ja ir prasības, tad es tās pildu,» tā Gūtmanis. Viņš labāko autobusu vadītāju skaitā bijis arī iepriekšējos gados, kad ieguvis otrās, trešās vietas, uzvarētāja godā gan ticis pirmo reizi. Tas arī ir likumsakarīgi – braucis gan ar mazajiem, gan lielajiem autobusiem, uzkrāta bagātīga pieredze. «Daudz ko nozīmē arī patikšana,» uzsver Māris, kurš par autobusu vadītāja profesiju sapņojis kopš pašas bērnības. Lai arī tā ir milzīga atbildība, darbs ir ļoti interesants – mainās pasažieri, mainās ainava aiz loga. «Braucu ar baudu, šogad tik skaists rudens ar krāsainām lapām, kas ilgi turas koku zaros, – braucu uz Rīgu un priecājos. Galvenais – tai lietai ir jāpatīk.»

Avārijas Gūtmanim, pārvadājot pasažierus, nav gadījušās. Taču autobusi ir apdrošināti: ja arī kādam vadītājam ir bijis satiksmes negadījums, kurā nodarīti bojājumi autobusam, remonta izdevumi vadītājam nav jāsedz no savas kabatas. Arī jāremontē pašam nav, to paveic remontbrigādes vīri.

Pēc saspringtās darba dienas Gūtmanis vislabāk atpūšas mājās – ģimenei ir sava lauku sēta Zirās. Darāmā tur vienmēr pietiek. Taču, ja gadās patiešām brīvs laiks, tad Māris sēžas uz mocīša un kopā ar kolēģiem paceļo – ja brīvdienas sanāk kopā.