Kristietis prot atzīt vainu un izlīgt

 Vilnis dzīves pirmajā pusē piederēja pasaulei: «Bija gan diskotēkas, gan kautiņi, gan dzeršanas, līdz aizgāja tik tālu, ka uz pohām bija slikti ar sirdi. Dievs sāka uzrunāt, kad man bija 25, pirms tam par Viņu neinteresējos – dzīvoju, tāpat kā visi.

Kā tie citi, tā es ar.» Reiz, kad viņš pārnācis no skolas un vecmāmiņa lūgusies, puika teicis: «Ko tu dari, muļķā, Dieva nav!» Pēc tam, protams, bijis kauns, bet tā nopietni par Dievu Vilnis aizdomājies, pateicoties kolēģim, kurš stāstījis par Jēzu: «Tomēr arī tad mani visu laiku bija pretjautājumi un argumenti, kāpēc tas nav iespējams.

Viņš stāstīja par Dievu, es – par kosmosu, bet no patiesības tālu neaiziesi, ar savu pretošanos grimu grēkā vēl dziļāk. Vairs neslēdzu dzīvokļa durvis, jo baidījos nomirt, sirdsapziņa reizēm kliedza: «Lops, atkal esi piedzēries!» Par laimi, man bija izdevība piedalīties starpkonfesionālā dievkalpojumā, kura laikā izgāju priekšā un pieņēmu Jēzu. Un kopš tā laika, jau 21 gadu, esmu brīvs no alkohola un smēķēšanas.»

Pēc dievkalpojuma Vilnis pirmo reizi mūžā jutis īstu un dziļu laimi un atvieglojumu par to, ka Dievs piedevis grēkus un ar Jēzus asinīm tos nomazgājis. Dievs pamazām mainījis jaunpiedzimušā kristieša raksturu, liekot novērsties no tumsas un dažādiem kārdinājumiem. Vilnis savā dzīvoklī noplēsis pie sienas piestiprināto plakātu ar velna atveidu un izmetis jaunas glāzītes: «Kad Jēzus ienāk sirsniņā, tu vairs nespēj dzīvot vecajā vidē.»

Iluta izauga ticīgā ģimenē, viņu neaizrāva izklaides, un meitene domāja, ka viss kārtība, līdz māte teikusi, ka pašai jāpiedzīvo Dievs: «Tas bija grūti, jo, no vienas puses, Viņu pazinu. Tomēr reiz pusaudzes gados, kad biju ļoti slima un mamma bija izsaukusi ātro palīdzību, redzēju, kā pamazām ceļos augšup un iekliedzos: «Es vēl neesmu gatava aiziet!»

Atkal atgriezos savā ķermenī, bet vēl pēc kāda laika Jēzus atnāca pie manis sapnī un rādīja savas rētas un lapu, uz kuras uzrakstīti mani grēki. Nokritu ceļos, raudāju, lūdzos, un pēc tam viss bija piedots. Nu es sapratu, ka pati esmu piedzīvojusi Dievu un tagad tiešām Viņš mani nestās tāpēc, ka pati ticu, nevis tādēļ, ka nāku no kristīgas ģimenes.»

Vilnis ar Iluta iepazinās Vasarsvētku draudžu dziesmu svētkos, lai gan arī  pirms tam viens otru bija redzējuši un jauniete dzirdējusi vēsti: «Viņš būs tavs vīrs.» Sākumā Vilnis viņai neesot paticis, bet pēc zināma laika, kad arī Vilnis sapratis, kas laulība ar Iluta ir Dieva prāts un viņam, lai kalpotu, nav jāpaliek vecpuisī, abi pirms 12 gadiem apprecējušies.

Pieslīpēšanās notiek joprojām, jo brīžiem katrs Salenieks grib palikt pie savas patiesības, bet Dievs, par laimi, māca piedot. «Kristietis jau nav tas, kas nekad nekļūdās; kristietis ir tas, kas prot atzīt savu vainu un izlīgt,» saka Vilnis.

Salenieku ģimenē ir trīs bērni – Emīls, Elīna un Annemarija. Māmiņa joprojām nestrādā un velta laiku viņu audzināšanai: «Tas man netraucē dzīvot pilnvērtīgi. Arī bērniem mācām pateikties par maizīti, vakaros ir kopīgas lūgšanas. Brīžiem pat brīnos, cik labi bērniem vedas sarunas ar Dievu.»  

Saleniekiem kopā patīk dziedāt, sev un draugiem par prieku ierakstīts disks Kristus noslēpums – Vilnis ir gan tekstu, gan mūzikas autors: «Man nav mūziķa talanta, bet vārdi un melodija nāk no Dieva. Reiz, kad manī bija ienākusi ticības remdenība un gribējās skatīties televizoru, nevis lūgt un lasīt Bībeli, ar smagu sirdi aizgāju gulēt. Sapnī dzirdēju, kā spēlē brīnišķīgs orķestris, un skanēja vārdi: «Nepaliec neuzticīgs – atsaucies!»

Pamodos Dieva mīlestības pildīts, pēc tam ar iedvesmu nāca pārējie dziesmas vārdi. Mūzika man ir tikai instruments, kas atklāj Dieva sirdi  un parāda, cik ļoti Viņam sāp, ja es un citi ticīgie novēršas.»        

«Mūzika mums atklāj Dieva sirdi,» saka Iluta un Vilnis.