Vispirms jāsakārto sevi

Atskatoties pagātnē, Mirdziņa atceras padomju laikus, kad ezoterika bija aizliegtā tēma: «Kaut kas jau pa galvu toreiz grozījās, nojausma par citas pasaules klātbūtni bija, bet nebija iespēju iegūt zināšanas, kā tas ir tagad. Toreiz lielākoties apspriedām sapņus, meklējot kādu, kas varētu tos izskaidrot.»

Kad Mirdzai bija 50, ģimenē cita pēc cita nomira vairāki cilvēki, kas nāca pie viņas sapņos, un «es biju no tā nogurusi». Baiļu nebija, trauksme radās tikai pēc tam, kad pēc smagas slimības, Mirdzai klāt neesot, nomira tēvs: «Jutu viņu gandrīz katrā solī un reiz teicu: «Tēt, mīļais, lūdzu, nenāc vairs, man ir grūti», un viņš paklausīja.»

Pēc kāda laika Mirdza, ciemojoties Balvu pusē, saskārusies ar NLO. Viņa uzmodināta ar zvanu, istabu piepildījusi zaļa, vibrējoša gaisma. «Sākumā nospriedu – kaimiņiem deg māja, bet drīz vien domu līmenī saņēmu uzaicinājumu doties ciemiņiem līdzi. Pēc tam gaisma kļuva bālāka, līdz pazuda. Otrā dienā, kad stāstīju šo atgadījumu balvēniešiem, viņi teica: «Ko tu brīnies? Šinī pusē tas nav nekāds jaunums!»» Pamazām Mirdza sākusi sajust cilvēku auras; ja tās bijušas agresīvas, spēks atgūts mežā – sarunājoties ar dabu un kokiem.

Interesants gadījums piedzīvots pagājušajā ziemā, kad Mirdziņa negaidīti nokļuvusi Rīgas slimnīcā. «Pirms tam, ja kāds teica, ka dzirdējis balsis, teicu, lai nemuldas, kas tie par murgiem.  Bet te pati nakts vidū slimnīcā sāku dzirdēt vairākas balsis, kas teica: «Mēs tevi mīlam.» Nobijos, ka zāļu iespaidā jūku prātā, bet tad kāda sieviete teica: «Esmu no Ālandu salām. Esmu ļoti slima, bet tevi ļoti mīlu.»

Tad mazliet nomierinājos, bet pēkšņi kāda balss teica, ka man ir jāvāc bērnu rotaļlietas, piesakot, ka mirušo bērniņu mantas varu ņemt tikai tad, ja paprasu viņiem atļauju. To visu noklausījusies, teicu: «Mīļo Dieviņ, šis uzdevums man ir par grūtu, lūdzu, atbrīvo mani no tā!»

Balsis tūdaļ norima.» Pēdējā laikā Mirdza reizēm saņem konkrētas norādes, piemēram, guļot nesakrustot rokas – tad augstākie spēki nevar palīdzēt: «No rīta bieži mostos ar bezgalīgas laimes izjūtu, mīlestību pret visu pasauli un pateicību, ka esmu spirgta un vesela.»

Pirms diviem gadiem Mirdza sāka mācīties Starptautiskajā profesionālās dziedniecības akadēmijā. Teorētiskajās un praktiskajās nodarbībās studenti daudz laika velta sevis iepazīšanai, jo «otru vari dziedināt tikai tad, ja proti palīdzēt sev un zini, kā atbrīvoties no negatīvās enerģijas». Beidzot studijas, Mirdza negrasās ar pilnu krūti mesties dziedniecībā, jo, izmantojot Kosmosa dziedinošo spēku, vēlas palīdzēt sev un mīļajiem.

«Nedomājiet, ka es nekad nedusmojos, arī mani šis emocijas reizēm ēd kopā, bet skaišoties sāk streikot veselība, tāpēc lūdzu Dieviņam un mīļajam sargeņģelim, lai atbrīvo mani no dusmām. Nekad nedrīkst otram vēlēt, lai izput, piemēram, viņa šķūnis. Pat, tad, ja otram domāsi sliktu sīkumos, saņemsi atpakaļ divtik spēcīgu sitienu.»      

«Ja trūkst spēka, dodos pie kokiem un lūdzu no tiem mazliet enerģijas,»

saka Mirdza.