Dzīvespriecīgie kaprači Raimonds Piuss, kas ikdienā biežāk sēž pie auto stūres, un Māris Dundurs, kas vienlaikus ir sētnieks, reizēm strādā arī kā nesēji.
Kaprači iztiek bez polša (FOTO)
0Bez humora, kā atzīst abi vīri, šajā darbā neiztikt. Skaidrs, ka lieta ir ļoti nopietna, tomēr, lai paciestu neparastos darba apstākļus, vajadzīga īpaša izturība: «Ja vajag, braucam uz mirušā mājām un saģērbjam viņu. Piederīgi ne vienmēr to prot vai baidās, turklāt šādos gadījumos mēdz būt dažādas netīkamas smakas.»
Reizēm kaprači nodzen aizgājējam bārdu, sakārto matus, smuki ietērpj pat tad, ja iedotās drānas ir vairākus izmērus par lielu. Palaikam vīri mirušos pārved no vienas pilsētas uz otru, pēdējā laikā pieprasīti kļuvuši arī krematorijas pakalpojumi, tāpēc Raimonds dodas arī uz Rīgu.
Māris par sevi šajā jautājumā saka tā: «Es laikam arī gribētu, lai mani kremē. Lai gan zinu, ka zem zemes, kur atdusas aizgājēji, tārpi nelodā, tik un tā negribētos tikt viņiem par barību. Bet būtībā vairāk vajadzētu uztraukties par koku saknēm – tām gan patīk baroties ar mūsu miesu.»
Rakt bedres Meža kapos neesot grūti, jo augsnē ir daudz jūrmalas smilšu. Tās gan traucē veidot dziļu kapu – smiltis visu laiku nāk klāt. «Slapjuma, par laimi, mums te nav. Bedres rakšana un pušķošana aizņem stundu pusotru. Laukos, ja gadās mālaina zeme, rāvāmies četras stundas. Ziemā sasalušu zemi vispirms apstrādājam ar elektrisku āmuru, ja vajag, piepalīdzam ar laužņiem,» stāsta Raimonds.
Viņš teic, ka tradīcija uz katra bedres stūra kapračiem likt pa polšam izskausta – nav nekādas vajadzības nodzirdīt cilvēkus. Gan Māris, gan Raimonds mēdz palīdzēt arī kā nesēji; ja cilvēks kopā ar zārku sver līdz 100 kg, darbojas četri uzvalkos tērpti vīri, ja vairāk par 100 – seši.
Veči ir tā sastrādājušies, ka, saskaņoti darbojoties, saprotas bez vārdiem: «Neskatāmies cits uz citu, bez uz zārku. Bērnu norisē mums, nesējiem, nav tiesību iejaukties. Pat tad, ja kāds sāktu ālēties, mums jārūpējas par nelaiķi, nevis dzīvajiem,» paskaidro Raimonds. Beiguši savu darbu, Labiekārtošanas kombināta nesēji vispirms paklanās aizgājējam un tikai tad dodas citās gaitās.
Kaprači Māris Dundurs un Raimonds Piuss kapu izrok stundas laika.
Kapraču stāsti
Vakarā, pļaujot zāli kapsētā, šķiet, ka man kāds stāv aiz muguras. Paskatos, bet neviena nav. Tad metu mieru un eju mājās, piesakot: «Paldies, es jūs šodien vairs netraucēšu!»
Strādājot kapos, bieži manu ēnas. Nevar saprast, ko tas nozīmē, bet palaikam atkal nozib ēnas.
Reiz jaunie palūdza sievasmātei, kas dzīvoja Palangā, pieskatīt viņu dzīvokli Ventspilī. Atgriežoties pēc nedēļas, viņi secināja, ka ome ir beigta, bet ārā +20°. Varat iedomāties, kas šādā karstumā notiek ar līķi! Mums nelaiķe bija jāizved uz Palangu. Atrāvām autiņam visu logus, bet smaka bija tik neizturama, ka uz robežas mums teica, lai mudīgi braucam prom.
Kādās bērēs piederīgie teica, ka paši laidīs bedrē zārku. Labi, bet kāds palaida vienu galu vaļā, zārks atvērās, nelaiķītis izkrita, bet vainīgais leca bedrē, bučoja viņu un sacīja: «Piedod, mīļais!»
Skatos, pa kapiem, cilpodams kā zaķis, skrien šunelis. Pieskrien pie viena kapa, pie otra. Lūkoju, ko šis dara, – aha, apēd pie kopiņām atstāstos cepumus un konfektes. Pēc nedēļas šunelis atveda līdzi vēl četrus ēdājus.
Komentāri (0)