Autobusu vadītāji – jaunie miljonāri

Ventspils reisa valdes priekšsēdētājs Arturs Lieģis: «Ventspils reiss kā uzņēmums var būt lepns, ka 17 tā pastāvēšanas gados vairāk nekā miljonu kilometru nobraukuši pavisam 12 autobusu vadītāji, mēs ar viņiem lepojamies. Tāpēc 2013. gadā esam nodibinājuši savu miljonāru klubiņu. Visi autobusu vadītāji, kas uzņemti šajā klubiņā, ir īsti profesionāļi un savas profesijas entuziasti, atsaucīgi un nopietni cilvēki. Uzņēmumā viņi strādā jau ilgus gadus, pat kopš dibināšanas, jo īsākais laika periods, kad nobraukts miljons kilometru, ir 9,5 gadi, bet ilgākais pašlaik – 16,6 gadi.

Ventspils reisa direktors Arvis Bernics: «Miljons kilometru pat profesionālam autobusu vadītājam nav maz. Lai to sasniegtu, nepietiek ar dažiem gadiem, tam nepieciešams laiks, garas un nogurdinošas darba stundas, reizēm ilga prombūtne no mājām. Autobusu vadītāja profesija prasa gan stiprus nervus, ikdienā kontaktējoties ar daudziem un dažādiem pasažieriem, gan augstu profesionālo meistarību, lai garantētu drošu nokļūšanu galapunktā. Domāju, ka visi autobusu vadītāji ar stāžu pilnībā atbilst šīm prasībām un pelnījuši šo augsto novērtējumu.»

Māris Ozoliņš

Ventspils reisā strādā kopš 2004. gada 6. februāra – gadu braucis ar mazajiem mikriņiem, pēc tam ar starppilsētu un tūristu autobusiem.

Daudzi ventspilnieki Māri pazīst kā savulaik izcilu motosportistu – vairākkārtēju Latvijas un Baltijas čempionu, 18 gadus viņš bijis Latvijas izlases dalībnieks. Māris sportot sācis 14 gadu vecumā, taču pēc aiziešanas no aktīvā sporta sēdies pie autobusa stūres Rīgas tūrisma firmā. Tad izbraukta visa Eiropa un gūta laba pieredze, kas nu lieti noder, strādājot Ventspils reisā.

Stāstot par sevi, Ozoliņš nav pārāk runīgs, redzams, ka pieradis vairāk darīt, nevis runāt. Viņš slavē uzņēmumu un darba organizāciju tajā – šoferis tikai brauc, uzpilda degvielu, iebrauc nomazgāt autobusu, remont­bedrē vadītājam pašam nav jālien. Uzņēmums rīko arī dažādas aktivitātes, piemēram, braukšanas meistarības konkursu. Sākumā autovadītāji pret to izturējušies skeptiski, taču tagad domas mainītas – katrs šoferītis cenšas startēt pēc iespējas labāk, atkārto satiksmes noteikumus. Konkurss liek sapurināties, jo visus uzdevumus gribas izpildīt bez kļūdām.

Ikdienas darba grafiks Mārim kārtojas dažādi – visbiežāk iznākt strādāt četras vai piecas dienas, ­tad divas, trīs brīvas. Darbs ir saspringts, uzmanību atslābināt nevar. Tāpēc brīvdienās Ozoliņš labprāt rosās pa mājām, tajās vienmēr ir, ko darīt. Palasa grāmatas, ar sievastēvu šad tad aiziet pamakšķerēt, pastaigājas kopā ar sievu – mājām turpat blakus Jūrmalas parks, pludmale, skaistas vietas, kur mierīgi atpūsties.

Pret pasažieriem Māris cenšas būt laipns, iejūtīgs un izpalīdzīgs. Jābūt arī pacietīgam. Gadās, ka brauciena laikā raud mazs bērns. Nedrīkst sākt nervozēt, jāprot norobežoties. «Iereibušus gan mēs neņemam. Ja iedzēris pavisam nedaudz un nosolās netrokšņot un labi uzvesties, tad gan. Cilvēki jau vien ir, mājās jātiek,» prātīgi stāsta Māris un piebilst, ka pasažieru kļuvis mazāk. Kādreiz Jelgavas autobuss bijis pilns, cilvēki stāvējuši pat kājās, tagad tā vairs nav. Varbūt tāpēc, ka skolēnus vadā skolas autobusi?

Vaicāts par miljonāra statusu, Māris atzīstas, ka ir patīkami, ka tevi atceras un tādējādi pasaka paldies par darbu. Kaut kādus svētkus vajag, citādi darbs vien. «Vakar viens paziņa prasa, lai aizdodot simts tūkstošus – es taču miljonu esot dabūjis. Atbildēju, ka gaidu, kad pārskaitīs,» smejas miljonārs Ozoliņš.

Petro Muzika

Visu darba mūžu, kopā 47 gadus, nostrādājis vienā autobāzē, vienīgi mainījušies darbavietas nosaukumi – ATK, ATP, Ventspils auto un tagad Ventspils reiss.

Saskaitīt, cik kilometru nobraukts šajā laikā, nav iespējams. Droši vien ne viens vien miljons. Taču pēdējais pieveikts Ventspils reisā. Muzika braucis ar dažādiem autobusiem – gan mazajiem, gan lielajiem. Taču pēdējā laikā Petro līnija ir Dundaga. Agrāk reisi bijuši piecas dienas nedēļā pa diviem reisiem dienā, tagad cilvēku šajā pusē palicis maz, vairāk skatās uz ekonomiju un reisu skaits samazināts.

«Par to ceļu, šķiet, visi ir aizmirsuši,» skumji vērtē Muzika. «Tā brauktuve klāta mazām bedrītēm. Līdz Kolkas pagriezienam ceļš tiek uzturēts, tālāk – mežs. Reizi pa reizei sniegu nošķūrē. Taču parasti pirmais sniegs, ledus ir manējais.»

Pasažierus Petro pazīst, savukārt viņi – savu šoferīti. «Viena paaudze izaugusi, tagad vadāju nākamo.» Cilvēku rajonā starp Talsiem un Kolku palicis maz – daudziem šis ir vienīgais autobuss, kas viņus var nogādāt pilsētā pie ārsta, veikt lielākus pirkumus un citās darīšanās.

Petro pie auto stūres piesēdies jau 15 gadu vecumā Ukrainā. «Ko darīt, vajadzēja izdzīvot. Pēc kara nebija, kas strādā...» stāsta Muzika. Pēc tam armija, tā nokļuvis Latvijā. Dienesta biedrs pierunājis palikt te, un tā arī visa dzīve nodzīvota. Muzika varētu iet pelnītā atpūtā, taču spēka vēl gana, un – ko mājās darīs?

Tas, ka kļuvis par miljonāru, protams, esot patīkami. «Uzņēmuma direkcija par mums rūpējas. Kādreiz mēs visu darījām savām rokām – atbraucām no reisa un, ja autobusam kaut kas nebija kārtībā, uz bedres virsū un remontējām. Ja neizdarīsi – tālu neaizbrauksi. Tagad atbraucam – ir remontbrigāde, kas visu izdara. Pavisam cita lieta! Malači puiši, prot strādāt!»

Šis darbs ir jāmīl, saka sirmais vīrs, kas pie auto stūres sēdējis visu dzīvi...

Dainars Plūme

Ventspils reisā strādā 15 gadus. Arī iepriekšējie darba gadi pagājuši pie automašīnas stūres. Lai nobrauktu miljonu kilometru, Dainars lēš, bijuši vajadzīgi aptuveni 13 gadi.

Ventspils reisā viņš strādā uz lielajiem autobusiem, apkalpo starppilsētu maršrutus. Kādreiz daudz vadāti tūristi – bijis pat tā, ka februārī abi ar pārinieku iesākuši un tā līdz pašam rudenim braukājuši pa Eiropas ceļiem.

«Braukt ir viens, bet ļoti svarīgi ir arī pārējie darba apstākļi – remonta zona, kādi ir autobusi,» spriež pieredzējušais autovadītājs. «Ne velti Ventspils reiss ir viens no labākajiem pasažieru pārvadātājuzņēmumiem Latvijā. Mūsu sasniegumi ir visa kolektīva nopelns.»

Par ceļu stāvokli Dainars daudz nerunā: «Var jau pētīt ceļu stāvokli un vaimanāt. Bet, ja ir reiss, vienalga, kādos laika apstākļos – tik un tā jābrauc. Mēs esam profesionāļi.»

Lielākā vaina satiksmes negadījumos, uzskata Dainars, ir pārgalvīgajiem braucējiem. Turklāt auto­skolās prioritāte ir nauda, nevis zināšanas un braukšanas prasme.

«Autoskolā braukšanas apmācība ilgst 10 stundas. Tas nozīmē – piecos no rīta sāku, pa dienu iemācos, no trijiem līdz četriem nolieku eksāmenu, pēc četriem šis šoferis jau nāk man pretī ar 100 kilometriem stundā,» joko Dainars, kuram humors ir neiztrūkstoša dzīves daļa, un izstāsta gadījumu. Nesen Siguldas ielā iekāpusi pasažiere ar meitu: «Šoferīt, es dzirdēju, ka autobuss pievedot pasažierus tieši pie lidmašīnām.» Dainars atjokojis: «Jā, jā, mēs pievedam, tikai jāzina skrejceļš un lidmašīnas numurs.» Ar to saruna beigusies. Aizbraucot pusceļā, Laipās, cilvēki dzer kafiju, bet sieviete nāk klāt ar lidmašīnas biļeti un saka: «Šoferīt, es nesaprotu, kur te skrejceļa, kur lidmašīnas numurs?»

Pēc darba Dainars Plūme relaksējas, spēlējot novusu. Viņš to dara profesionāli – ir Eiropas čempions, vairākkārtējs Latvijas čempions, lielmeistars, piedalījies pasaules kausa izcīņā Ņujorkā. Dainars izveidojis komandu arī Ventspils reisā – pagājušajā gadā paņēmuši 1. vietu 2. līgā, šogad spēlē 1. līgā...

«Patīkami, kad, aizbraucot līdz Popei, visi pasažieri jau guļ, jo tas nozīmē, ka viņi tev uzticas, jūtas droši. Vienīgi žēl, ka pilsētas Balvai izvirzīto kandidātu vidū ne reizes nav bijis autobusa vadītājs. Viņi ir tie, kuri ikdienā – jebkuros laika apstākļos – cilvēkus nogādā, kur vajag. Viņi ir tie, kuriem katrs, kurš iekāpj satiksmes autobusā, uztic savu dzīvību. Mēs esam, mūs redz, mēs dzīvojam. Bet varbūt ir tā, ka labi darītu darbu nemana, tā gluži vienkārši ir norma,» spriež Dainars Plūme.