Vecākā sociālā darbiniece darbā ar pilngadīgām personām Anete Misiņa Ventspils Sociālajā dienestā strādā jau 10 gadus. Palīdzību cilvēkiem viņa uzskata par savas dzīves aicinājumu. Gados jauno darbinieci ciena un viņas darbu augstu novērtē arī kolēģi, izvirzot Aneti par Ventspils pārstāvi Labklājības ministrijas izsludinātajā konkursā Labākais sociālais darbinieks Latvijā – 2014.
Kādi ir jūsu kā sociālā darbinieka pienākumi?
– Darbalauks ir plašs. Strādāju ar bezdarbniekiem, cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas, ar veciem ļaudīm, kuri atstāti novārtā un par kuriem bērni nerūpējas, kā arī par vientuļiem pensionāriem, kuriem nav bērnu. Kārtoju dokumentus ļaužu ilgstošai sociālajai aprūpei aprūpes namā Selga, kā arī meklējot aprūpes iespējas ārpus Ventspils. Tie ir cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, ar funkcionāliem traucējumiem vai invaliditāti. Neizbēgamas ir arī pēkšņas krīzes situācijas.
Kā jūs uzzināt par cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība?
– Ne katrs, kuram nepieciešama palīdzība, pats atnāk uz sociālo dienestu. Lūdzēja loma nav viegla. Tāpēc noteikti ir cilvēki, kuriem vajadzīga palīdzība, bet par par kuriem mēs neko nezinām. Bieži par cilvēkiem, kuri cīnījušies paši saviem spēkiem un ar apkārtējo palīdzību, ziņo kaimiņi, jo arī viņu līdzcietības un pacietības mērs nav neizsmeļams.
Kāda ir rīcība pēc šāda signāla saņemšanas?
– Apzinām situāciju, novērtējam apstākļus. Ja tas ir vecs cilvēks, mēdz būt, ka viņam ir bērni, kuri dažkārt nezina, kas notiek ar viņu veco mammu vai tēti, jo arī bērniem viņi kautrējas lūgt palīdzību: – Ko es prasīšu – viņiem jau pašiem vajag... – Taču likumā ierakstīts, ka bērniem ir jāaprūpē savi vecāki. Bieži izrādās, ka bērni labprāt palīdzētu, taču viņi nezina par palīdzības nepieciešamību. Situācijas mēdz būt daudzas un dažādas.
Visu interviju lasiet 30. oktobra laikrakstā “Ventas Balss”!
Komentāri (0)