Uzņēmējs un stividorkompānijas Ventplac vadītājs AIVARS BAUDE jau ceturto gadu nodarbojas ar vēl kādu lietu, kas ir ne mazāk svarīga par koksnes pārkraušanu ostā. Viņš raksta grāmatu Baudes ģimenes vēsture, kuru vēlas atstāt saviem pēcnācējiem. No mātes puses Aivars Baude ir īsts ventspilnieks, kaut arī dzīvo šeit tikai 13 gadu.
Vidzemnieks ar ventiņa raksturu
0Kā tas viss sākās? Kā jums ienāca prātā doma uzrakstīt grāmatu par Baudes ģimeni?
– Ne velti saka: tiem, kas nezina savu pagātni, nav nākotnes. Es ļoti ilgi neko nezināju par saviem tēva puses senčiem. Toties daudz zināju par radiniekiem no mātes puses, kuri bija un joprojām ir ventspilnieki. Ventspilī radinieku pulkā pagājusi mana bērnība un jaunība.
Tātad jūs Ventspilī neesat iebraucējs, bet gan savējais?
– Pirmoreiz manas kājas Ventspils zemi skāra 1957. gada septembrī, kad man bija 3 gadi un 4 mēneši. Mēs bijām atbraukuši ciemos pie manas mīļās vecmāmiņas Elizabetes Ausmanes, dzimušas Kalpiņas. Manas vecmāmiņas vecāki – Ansis un Dore Kalpiņi – atdusas Kantsonu kapos. Tolaik vecmāmiņa dzīvoja Robežu ielā 204, mājā, kas piederēja Mičurina kolhozam. Man saglabājušās spilgtas atmiņas par pirmo braucienu uz Ventspili. Kaut kādā brīnumainā kārtā maniem vecākiem bija izdevies tikt pie moskviča. Mēs dzīvojām Daugavas kreisajā krastā, Ogres rajona Daugaviešu ciemā, Brīvzemnieku mājās. Trīs dienas gatavojāmies braucienam un beidzot devāmies ceļā. Atceros, man šķita, ka ceļš uz Ventspili ilgst veselu mūžību! Mēs izbraucām agri no rīta, kad vēl bija tumšs, un ieradāmies jau vēlā nakts stundā. Kad bijām tikuši līdz Popei, uzzināju, ka jau esam gandrīz Ventspilī. Taču tieši tur mūsu mašīnai beidzās benzīns. Atceros, tētis stāvēja ceļa malā ar kannu rokās un kāda kravas mašīna apstājās, lai ielietu mums benzīnu. Kopš tā laika man uz visu dzīvi paliksi galvā programma: kad tieku līdz Popei, zinu, ka jau tikpat kā esmu Ventspilī. Starp citu, Popē dzimusi mana vecmāmiņa Elizabete.
Visu interviju lasiet 28. oktobra laikrakstā “Ventas Balss”!
Komentāri (0)