Sociālā darbinieka portrets

Analizējot konkursa mērķi – apzināt un godināt sociālos darbiniekus Latvijā, kā arī popularizēt un veicināt sociālā darbinieka profesijas prestižu –, rodas jautājums: kādam jābūt labam sociālajam darbiniekam? Atbildot uz jautājumu, savās pārdomās par sociālā darba būtību dalās Sociālā dienesta vadītāja Dace Kaņepe un viņas vietniece Dace Roģe. Šoreiz izklāstā uzmanība pievērsta vienai no sociālā darba jomām – nemateriālajai palīdzībai.

Sociālais darbinieks ir speciālists, pie kura vēršas cilvēks, kas nonācis krīzes situācijā un pats sev nespēj palīdzēt – darbinieka pienākums ir sniegt viņam atbalstu un palīdzību. Veiksmīga sadarbības uzsākšana atkarīga no darbinieka spējām, pirmkārt, panākt grūtībās nonākušā cilvēka uzticēšanos, otrkārt, noskaidrot viņa problēmu cēloni – vai tā ir atkarība, izglītības trūkums, veselības problēmas utt.

Jāsaprot, ka pārmaiņas nenotiks īsā laikā. Sociālā dienesta klientu problēmas bieži vien ir veidojušās gadiem, tās skar plašas jomas. Tāpēc sociālais darbinieks piesaista veselu atbalsta komandu, kurā atkarībā no problēmas rakstura sadarbojas dažādu jomu speciālisti – mediķi, pedagogi, bāriņtiesa, nevalstisko organizāciju pārstāvji, tuvinieki utt. Tas ir process, kas norisinās pēc sociālā darbinieka un klienta kopīgi sastādīta rehabilitācijas plāna ar konkrētiem uzdevumiem. Ja darbiniekam izdodas rosināt cilvēkā vēlmi mainīt dzīves pamatvērtības – apgūt citu profesiju, meklēt jaunu uzvedības modeli, atbrīvoties no netikumiem, atkarībām –, tad var teikt, ka tas ir būtisks solis ceļā uz mērķa sasniegšanu.

Var izcelt vairākus visaktuālākos sociālās darbības virzienus, kas iezīmē problēmas sabiedrībā un izriet no tām.

Sociālā dienesta prioritāte ir ģimenes ar bērniem. Ne visi vecāki pārzina bērna vajadzības pēc silta ēdiena, tīra apģērba, emocionāla atbalsta. Tad sociālajam darbiniekam jāpalīdz vecākiem, nereti piesaistot arī psihologu, vispirms saprast, kāpēc šāda situācija ir izveidojusies, kā arī jāveicina klienta paša izpratne par notiekošo. Svarīgi ir nedarīt klienta vietā, kā arī lēmumus pieņemt kopīgi.

Lai panāktu, ka klients pats saprot savas kļūdas un aktīvi iesaistās to labošanā, ir vajadzīga augsta līmeņa profesionalitāte.

Tikpat svarīgi ir vecie, vientuļie cilvēki, kuriem nav bērnu vai mazbērnu, kā arī pamestie vecie cilvēki, par kuriem bērni neliekas ne zinis – tie aizbraukuši uz ārzemēm vai dzīvo tepat Ventspilī... Tad darbiniekiem nākas bērniem vai mazbērniem atgādināt par viņu pienākumu rūpēties par saviem vecākiem. Diemžēl ne vienmēr tas izdodas. Nereti izskan atbilde: «Esmu bezdarbnieks, ko es varu palīdzēt?» Uzmanība un palīdzīgas rokas taču naudu nemaksā.

Sociālā dienesta klienti ir arī ļaužu grupa, kas nespēj iekļauties straujajā dzīves ritmā, tai skaitā arī personas ar garīgām atpalicībām. Šie cilvēki neprot, nespēj nokārtot lietas, kas saistītas ar dažādu iestāžu apmeklējumu, dokumentu kārtošanu. Jāsaprot, ka viņiem sociālā dienesta atbalsts būs nepieciešams mūža garumā.

Ar likumu noteikts, ka Sociālajā dienestā var strādāt cilvēki, kuri ieguvuši augstāko izglītību sociālajā darbā. Taču ar to vien nepietiek – sociālajam darbiniekam jābūt apveltītam ar emocionālo inteliģenci, jāspēj iejusties cita cilvēka ādā, jāciena katrs klients, lai kāda būtu viņa nodarbošanās, veselības stāvoklis, dzīvesveids utt. Turklāt sociālajam darbiniekam jāspēj ātri izvērtēt situāciju un jāspēj rīkoties, risinot arī nestandarta situācijas.

Ventspils Sociālajā dienestā strādā 14 sociālā darba speciālisti. Četru speciālistu darbības joma ir materiālie pabalsti, seši veic sociālo darbu ar ģimenēm, kurās ir bērni, četri – ar pilngadīgām personām.

Sistēma sakārtota un darbojas sekmīgi

Didzis Ošenieks, domes priekšsēdētāja vietnieks

- Sociālā dienesta ikdienas darbs ir spriedzes pilns. Sociālie darbinieki saskaras ar visdažādākajām situācijām, diemžēl pārsvarā negatīvām. Tāpēc vēl jo lielāks gandarījums ir tad, kad konkrētai problēmai izdevies atrast ilgtermiņa risinājumu.

Lai veidotu ciešāku saikni ar saviem klientiem, Ventspils Sociālais dienests ir pārstrukturizējis savu darbību – darbinieku skaits nav samazinājies, bet to pienākumi ir pārdalīti. Kādreiz ar pabalstu izsniegšanu nodarbojās seši speciālisti, bet tagad – četri, savukārt divi papildinājuši to darbinieku rindas, kas strādā ar ģimenēm ar bērniem, bet viens – ar veciem, vientuļiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka vairāk laika iespējams veltīt viņu problēmām – jau tad, kad tās tikai veidojas.

Ne visas ģimenes tiek galā ar būtiskām pārmaiņām savā dzīvē. Svarīgi, ka arī šādos brīžos kāds sniedz palīdzīgu roku. Labi, ja līdzās ir ģimenes locekļi, radi, taču tie var būt arī sociālie darbinieki, kurus par ģimenes grūtībām informējuši kaimiņi vai paziņas. Ir vecāki, kuri neprot vai kuriem nav laika nodarboties ar bērnu audzināšanu un viņu vajadzību apmierināšanu. Šādiem vecākiem pat tik saprotama lieta kā bērnu pierakstīšana skolā var aizmirsties. Tāpēc ir ieviests jauns pakalpojums – ģimenes asistents. Pilsētā ir daudzbērnu ģimenes, kurām šāds pakalpojums ir nepieciešams un kuras to saņem.

Esam saskārušies ar faktu, ka, Labklājības ministrijas izpratnē, vadoties pēc Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma, Ventspils Sociālajā dienestā strādājošo skaits ir nepietiekams. Skatoties pēc likuma burta, nevis pēc likuma gara, šādu secinājumu var izdarīt, jo likumā strikti noteikts, ka uz katriem 1000 iedzīvotājiem jābūt vienam sociālajam darbiniekam.

Latvijā šādas prasības, iespējams, var izpildīt mazajos pagastos ar tūkstoš vai pāris tūkstošiem iedzīvotāju. Pārējās pašvaldībās šādus uzpūstus normatīvus nevar izpildīt. Ventspils pašvaldība šo jautājumu vērtē savādāk – ne jau darbinieku skaits Sociālajā dienestā garantē kvalitatīvus pakalpojumus pietiekamā apjomā, bet gan sociālās palīdzības sistēma kopumā. Ventspilī darbojas 19 nevalstiskās organizācijas, kuras arī ir sociālās palīdzības sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Atbalsta centrs ģimenēm un bērniem ar īpašām vajadzībām Cimdiņš, krīzes centrs ģimenēm ar bērniem Paspārne, samarieši, Sarkanais Krusts utt. – visas šīs nevalstiskās organizācijas nodarbojas ar sociālo pakalpojumu sniegšanu. Arī tad, ja sociālais darbinieks strādā nevalstiskajā organizācijā, viņš pieskaitāms sociālās palīdzības sistēmai. Vērtējot šādi, Ventspilī ir pat nedaudz vairāk sociālo darbinieku, nekā ietverts likumu prasībās. Kā sociālās sistēmas sastāvdaļu Ventspils pašvaldība atbalsta arī pensionāru un represēto apvienības.

Pašvaldības finansējums nevalstiskajām organizācijām par sniegtajiem pakalpojumiem ir vairāk nekā 100 tūkstoši eiro – arī tie ir mūsu darbinieki, lai gan strādā neatkarīgi. Nevalstiskās organizācijas ir aktīvas arī Eiropas fondu naudas apguvē, kā arī piesaistot klientus no malas un sniedzot pakalpojumus.

Mēs uz šo sistēmu skatāmies daudz plašāk – varbūt ir jāmaina likums, nevis jākritizē par lietām, kas ir sakārtotas un gadiem sekmīgi darbojas.