Mārīte Laipniece ir bērnu nama Selga vadītāja. Mamma vairākiem desmitiem bērnu. Mazie, atnākuši no pastaigas, sarunas laikā pieskrien Mārītei, samīļo, kaut ko iečukst ausī. Kā jau mammai... Dzimusi un augusi Ventspils novadā, Tērandē un Zirās, Mārīte uz Ventspili atnākusi mācīties vidusskolā. Kopš tā laika skarbo vēju pilsētu viņa sauc par savējo un par savas dzīves svarīgākajiem balstiem uzskata vecāku likto pamatu, skolas biedrus un tuviniekus.
Esi augusi laukos, droši vien tev nebija sveši lauku darbi?
– Mans tēvs Kārlis Zanders bija kolhoza priekšsēdētājs. Kā jauns speciālists viņš atnāca uz kolhozu Liekne un tur palika. Arī mamma strādāja kolhozā par uzskaitvedi. Un vēl man bija brālis, bet viņš vēlāk gāja bojā kalnos. Neskatoties uz to, ka tēvs bija priekšnieks, mēs, bērni, strādājām – gan biešu laukos, gan siena pļavā. Bija jānopelna brīvpusdienas.
Tagad bērni vasaras brīvdienās varbūt grib strādāt, taču dabūt darbu ne vienmēr izdodas. Vai vajag bērnus radināt pie darba jau no mazotnes?
– Pilsētas un lauku bērnus salīdzināt grūti. Lauki bērniem ir liela priekšrocība – viņi aug saskarsmē ar dabu, iemācās klausīties gan putnus, gan kukainīšus un pazīt puķes un dzīvniekus. Arī mani un brāļa bērni strādāja. Katras vagas galā bija nolikta konfekte, kas vilināja uz priekšu. Tagad to atceramies ar smaidu. Pilsētā ir grūti izdomāt, ko bērnam darīt. Daudzdzīvokļu mājās klasika ir – iznest atkritumu spaini, apliet puķes un sakārtot savu istabu.
Tavi bijušie klasesbiedri 1. vidusskolā ir Ventspilī pazīstami cilvēki – izglītības pārvaldes vadītājs Aldis Slavinskis, deputāte Ilze Buņķe, ilggadējā sociālās pārvaldes vadītāja Sarmīte Valde, kādreiz pazīstamais treneris Viesturs Riekstiņš... Jūs joprojām bieži tiekaties, esat draudzīgi.
– Toreiz vidusskolnieki bija motivēti mācīties tālāk. Vairākums manu klasesbiedru ir beiguši augstskolas. Arī skolas laikā mūsu klase bija sabiedriski aktīva, tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsējie ar laiku izvirzījās vadošos amatos. Klases kolektīvam kopīga laika pavadīšana bija raksturīga jau skolas laikā un arī turpmāk. Varbūt tāpēc, ka lielākā daļa mūsējo pēc studijām atgriezās Ventspilī. Klasesbiedri kā atbalsts ir bijuši visu laiku.
Visu interviju lasiet 14. jūlija laikrakstā "Ventas Balss"!
Komentāri (0)