Šī gada pavasarī, 9. martā, 75 dzīves un 55 darba gadu jubileju svinēja ILGA BUNTIKA. Ventspilnieki viņu zina kā daudzu koru dibinātāju un diriģenti, taču pēdējos gados viņas vārds vairāk izskan saistībā ar sportu. Veterānu mačos izbraukāta vai visa Latvija, arī Eiropa un pat tālā Amerika. Lai arī dzīvē bijis daudz rūgtuma, sievieti raksturo stalta stāja un augsti pacelta galva...
Visu mūžu esat bijusi saistīta ar mūziku, vadījusi korus, dziedājusi. Un pēkšņi kļūstat par sportisti. Kā tas nākas? Kad sākāt aktīvas sporta gaitas?
– Sportoju jau kopš bērnības. Mācījos septiņgadīgajā dzelzceļa skolā Pārventā. Pateicos skolotājiem, kas man daudz ko iedeva uz visu mūžu. Skolotāji Kārlis Zvejnieks, Jānis Platais, Kaira Ārente. Pionieru vadītāja tajā laikā bija vēlāk leģendārā latviešu aktrise Dina Kuple. Viņa man mācīja lasīt dzejoļus, biju ļoti aktīva, vēlāk kādu laiku spēlēju arī teātri. Beatrise Urga bija mana pirmā klases audzinātāja. Skolas laikā darbojos mūzikas pulciņos un arī sportā. Spēlēju volejbolu. Tolaik daudz vairāk modē bija slēpošana, slēpojām pa Pārventas kalniem. Slidojām, slidas sējām pie kājām ar siksnām. Toreiz bērniem nebija tādu apstākļu kā šodien, kad visu var viegli nopirkt. Pateicos Gedaminam Trulevicam, kas mani pēc skolas beigšanas ievadīja vieglatlētikā. Tā sākās mana iešana uz stadionu. Dzīvoju Pārventā, viņš teica – es tevi vienmēr pavadīšu mājās, uzņēmās par mani tādu kā šefību. Viņš bija soļotājs, man padevās viss: lodes grūšana, diska mešana, augstlēkšana, tāllēkšana. Mans treneris bija Krautmanis. Viņš ar mašīnu iekrita Ventā un noslīka, es tad pārtraucu treniņus.
Visa bērnība un jaunība jums saistīta ar Pārventu.
– Jā, es taču esmu dzimusi Pārventā! Vēl tagad tur atrodas mana sapņu mājiņa uz maza zemes gabaliņa, tur dzīvo mana meita Ilva. Mājiņā viena istaba, tualete ārā. Tā mēs tur četri cilvēki dzīvojām. Tagad mājiņā dzīvo Ilva, bet es palīdzu dārzā. Pārventa – būtībā tas ir mans treniņš, jo visu mūžu, arī tagad, uz pilsētu esmu gājusi kājām. Turp un atpakaļ – vienalga, kāds ārā ir laiks. Varbūt tāpēc, ka dzīvoju Pārventā, esmu šodien nonākusi pie tā, ka soļoju pa pirmo. Arī, mācoties Mūzikas skolā, bija dažādas sportiskas aktivitātes. Piedalījos šaušanas sacensībās – tā man labi padevās. Pirmās vietas Rīgā ņēmu. Skolotājs Emīls Ābiķis mani virzīja uz pilsētas volejbola izlasi. Tur spēlēja arī Elvīra Salmiņa, tās bija jau vecākas dāmas, taču, tā kā man bija spēks, labs palēciens un kārtīgs uzsitiens, es varēju labi gremdēt, un serves man bija asas, tiku iesaistīta pilsētas izlasē, kamēr dabūju traumu – izsitu īkšķi, un nācās aiziet no komandas. Pēc traumas es vairs nevarēju paspēlēt vijoli. Ķēriens uz sportu man bija visu laiku. Mūzika un sports manā dzīvē gāja paralēli.
Visu interviju lasiet 7. jūlija laikrakstā "Ventas Balss"!
Komentāri (0)