Nikolaju Dišlovu pazīst dažādās ventspilnieku aprindās. Viņš ir piedalījies informācijas tehnoloģiju pirmajos attīstības posmos mūsu pilsētā. Tagad viņu zina kā kaislīgu futbola kluba Ventspils līdzjutēju un aktīvu Ventas Balss ārštata korespondentu, kurš informē par sporta dzīvi pilsētā.
Vai jūs pats arī kādreiz esat spēlējis futbolu?
– Futbols – tas ir tikai viens no maniem hobijiem. Futbolu iemīlēju, pateicoties pazīstamajiem vecākās paaudzes ventspilniekiem – manam fizkultūras skolotājam 2. vidusskolā Timofejam Kostenko un Ventspils sporta leģendai Anatolijam Mudelam. Viņu paspārnē aktīvi sāku nodarboties ar futbolu 1960. gadā, kad man bija 12 gadu, un ar nelieliem pārtraukumiem turpināju to darīt līdz 45 gadu vecumam. Pat tad, kad pārtraucu spēlēt futbolu, es tik un tā paliku kopā ar to. Sabiedriskā kārtā joprojām trenēju «Ventspils naftas» termināls komandu, kas piedalās pilsētas un starptautiskajās sacensībās. Turklāt vairāk nekā desmit gadus – pēc tagad jau mirušā futbola kluba Ventspils prezidenta Jurija Bespalova lūguma – stāstu Ventas Balss krievu izdevumampar futbola dzīvi pilsētā un notikumiem klubā.
Pastāstiet par personiskajiem panākumiem futbolā.
– Vislabākie sasniegumi ir saistīti ar 1965. gadu, kad Anatolijs Mudels mani ieteica Latvijas Darba rezervju izlases komandā. Toreiz izcīnījām godpilno 4. vietu 16 komandu konkurencē. Protams, šie panākumi nepalika nepamanīti, un Ventspils komandas treneris Pauls Rubīns uzaicināja mani spēlēt Latvijas augstākajā līgā. Līdz iestāšanās institūtā 1966. gada augustā es pārstāvēju Ventspili augstākajā līgā. Mani padomdevēji un kolēģi bija Vladimirs Čikiņevs, Harijs Šmerlings, Ivans Dmitrijevs. Esmu vienmēr spēlējis aizsardzībā, nežēlojot ne sevi, ne pretiniekus (smejas). Pēc iestāšanās Maskavas Mežu tehniskajā institūtā es uz sešiem gadiem izkritu no futbola.
Visu interviju lasiet 28. maija laikrakstā "Ventas Balss"!
Komentāri (0)