Ventspilnieki dalās pārdomās par teātri (FOTO)

Latvijā pirmā teātra izrāde, kas aizsāka profesionālā latviešu teātra vēsturi, bija A.J. Stendera lokalizētā komēdija Žūpu Bērtulis. Jokuspēle, ka zemnieks par muižnieku celts, to pirmo reizi plašākai publikai izrādīja 1868. gada 2. jūnijā, bet Ventspilī pirmā teātra izrāde uzvesta gadu vēlāk – pirms 145 gadiem.

Pēdējos gados ventspilnieki un pilsētas viesi bieži tiek lutināti ar dažādu teātru trupu izrādēm – uz teātra nama Jūras vārti skatuves dēļiem pabijuši teju visi Latvijas teātri. Ventas Balss jautāja teātra nama Jūras Vārti administratīvajai direktorei Maijai Feldmanei, kura no izrādēm viņai kopš teātra nama atklāšanas 2009. gadā palikusi visspilgtāk atmiņā. Maija Feldmane atklāj, ka parasti visspilgtāk atmiņā paliek pēdējā redzētā izrāde, un nupat martā viņa noskatījusies Latvijas Nacionālā teātra izrādi Divu kungu kalps. Anno 1963 un Daugavpils teātra modernās dejas izrādi Kazanova. Henriete. Venēcija. Maija Feldmane savulaik arī spēlējusi Ventspils tautas teātrī, un šai nodarbei veltīts ceturtdaļgadsimts.

Teātra nams Jūras vārti par godu šiem aktieru brālības svētkiem ik gadu skatītājiem piedāvā vairāk izrāžu – šogad Teātra dienu mēnesī piedāvājumā bijušas 6 izrādes, bet pirms tam bija apskatāma teātra kostīmu izstāde.

Maija Feldmane uzsver, ka Ventspilī nav sava profesionālā teātra, bet šeit ir sena tradīcija – mīlēt teātri, tāpēc teātra nams Jūras vārti cenšas skatītājiem atvest un parādīt to, kas ir citur.

Ventspilniece Māra Aivare (attēlā pa kreisi) stāsta, ka viņa kādreiz jaunībā daudz darbojusies tautas teātrī. Viņa pēc profesijas ir komponiste un rakstījusi izrādēm mūziku. Kā pēdējo viņa nesen Kultūras centrā noskatījusies izrādi Kaija Ventspils teātra iestudējumā. Savukārt Edīte Justele (attēlā pa labi) pastāstīja, ka diezgan bieži apmeklē teātri, jo ved mazbērnus uz izrādēm. Pēdējo reizi gan teātra apmeklējums sagādāja vilšanos, izrāde tika atcelta, un par to daudzi no apmeklētājiem uzzināja tikai plānotajā pasākuma norises vietā. Edīte saka: "Teātra apmeklējums – tie ir svētki, kuriem vienmēr gatavojos."

Blāzmeniece Solvita kādreiz spēlējusi teātra pulciņā Popes pamatskolā. Viņa stāsta: "Pašai ļoti patīk teātris un cenšos to apmeklēt pēc iespējas biežāk. Atmiņā palikusi viena izrāde par mazo raganiņu, kur man bija viena no raganiņu lomām."

Zita Bierante arī pamatskolas gados, kas pavadīti Dunalkā, spēlējusi skolas teātra grupā. Viņa stāsta, ka bijusi Medene izrādē Nezinītis: "Jau no bērnības sapņoju kļūt par dakteri un nospēlēju to, ko gribēju īstenot dzīvē. Spēlēju ar tādu azartu, man tiešām patika." Tagad Zita izrādes skatās televīzijā un uzskata, ka arī tādā veidā var radīt sev svētkus. "Arī mājās pie TV var sapucēties un svētku sajūta neizpaliek."

Andrejs Ļukšins, kurš steidzās uz treniņu, pastāstīja, ka reti apmeklē teātri, pārsvarā kopā ar klasi. Pats gan nav spēlējis nevienā teātra grupiņā, jo nepatīk publiski uzstāties.

Jaunā ģimenīte ar divām atvasēm stāsta, ka laiku teātra apmeklējumam patlaban izdodas atrast mammai Alisei ar vecāko dēlu Emīlu, kurš arī bērnudārzā piedalījies Ziemassvētku lugā un iejuties rūķīša lomā. Emīls apgalvo, ka viņam patika spēlēt teātri un labprāt atkal piedalītos kādā uzvedumā. Jautāts par citām lomām, mazais Emīls stāsta, ka gribētu būt kaķītis. Emīla mamma kopā ar bērniem bieži teātra namā Jūras vārti un Kultūras centrā apmeklē bērnu izrādes. Savulaik skolas gados arī Alise Šulca piedalījusies skolas teātra uzvedumos: "Lomas bija dažādas – piparkūku sirsniņas un tamlīdzīgi".

Oskars Vailds ir teicis: „Cilvēks vismazāk ir pats, kad viņš runā savā personā; iedodiet viņam masku un viņš teiks taisnību.” Teātris ir veids, kā apgūt jaunus zināšanu apvāršņus, izdzīvot dažādus likteņus, iepazīt pasaules dažādību un, iespējams, pats svarīgākais – pašam sevi.

Titulbilde: Larisa Cekanaviča, teksta foto: Līga Rūde