Evaņģēliski luteriskajai baznīcai – 175

1835. gadā celtais nams nosaukts par godu Krievijas ķeizaram Nikolajam I, kas, mācītāja Frīdriha Nikolaja Pauflera pierunāts, no valsts kases ļāvis baznīcas celšanai tērēt 77 561 rubli un 85 kapeikas. Ventspils luterāņu draudze naudu saņēmusi 1833. gada 10. aprīlī. Dievnams uzbūvēts ātri – pusotra gada laikā. Baznīcu šajā vietā gribējuši celt jau 18. gadsimtā, pamatakmens likts 1718. gadā, bet naudas trūkuma dēļ celtniecība apturēta.

1834. gada 30. janvārī vīri noārdījuši pirms 100 gadiem uzceltos mūrus un izlauzuši arī pirmo pamatakmeni, tā vietā 2. jūnijā liekot jaunu. Jaunuzceltā baznīca, kas bija projektētā tā, lai tā spētu uzņemt 2000 personu, iesvētīta 1835. gada 15. septembrī. Svētdien pirms šiem svētkiem draudze svinīgā dievkalpojumā atvadījusies no pils kapelas, kurā dievkalpojumi noturēti 129 gadus. Sestdien, 14. septembrī, pusdienlaikā sācis skanēt baznīcas jaunais zvans, sešos vakarā baznīcas tornī orķestris spēlējis Cik liela Dieva žēlastība. Krēslai metoties, baznīcu ārpusē – no apakšas līdz torņa kupolam – izgaismojušas 1000 aizdegtu sveču. Arī visu māju logos bijušas sveces. 15. septembrī, saulei lecot, no torņa atkal skanējis korālis un zvanu skaņas.    

Latvijas sakrālajā arhitektūrā Ventspils dievnams pārstāv ampīra stilu. Galveno akcentu veido kolonnu portiks un tam pieskaņotais tornis. Apjoma būvmasu veido garena trīsjomu draudzes telpa, kurai rietumu pusē pieslēdzas tornis, bet austrumu pusē – taisnstūrveida apsīda. Masīvas divviru durvis ar rozetēm to vidusdaļā atrodas visās četrās fasādēs. Galvenā vērsta pret Rātslaukumu, kuru rotā iespaidīgs četru jonisku kolonnu portiks Uzraksts virs durvīm Savu mieru es Jums dodu, ņemts no Jāņa evaņģēlija (14:27), veidots no bronzas burtiem un uzlikts 1934. gadā – lielā baznīcas remonta laikā, kas bija saistīts ar baznīcas simtgades jubileju.

Baznīca no uzcelšanas brīža ir vienmēr kopta un uzturēta kā dievnams. Vienīgi 1919. gada janvārī un februārī noorganizēti daži lielinieku mītiņi. Baznīca necieta ne pirmajā, ne otrajā Pasaules karā. Dievnama lielo vairāk nekā 500 kilogramu smago zvanu gatavojis pirmais latviešu zvanu lējējs Jānis Ulhrihs Kleinšmits, kas dzīvojis Ancē. Ērģeles darinājis Johans Teodors Tīdermanis jaunākais. Ventspils instruments ir vienīgās viņa darinātās ērģeles, kas saglabājušās līdz mūsdienām.

Pēc baznīcas uzcelšanas, kas ir mācītāja Pauflera nopelns, sākās rosīga draudzes dzīve. Saskaņā ar baznīcas inspekciju pilsētas draudze ierosināja domu oriģinālā veidā iegūt līdzekļus draudzes kasei, noteicot baznīcā cenu vietas. Visu jauno baznīcu iedalītu trīs daļās atkarībā no atstatuma līdz altārim, un katrs pilsētas draudzes loceklis varētu izvēlēties  sev vietu kādā no šīm daļām. Pirmajā iedalījumā katrai personai būtu jāmaksā 40 kapeiku gadā, otrajā – 20, trešajā – 10, izņemot trīs pirmās rindas,  kuru nodotu baznīcas un nabagu priekšnieku rīcībā, un no labās puses kora telpa, kur ierādītu vietu apriņķa skolēniem. Vārdus ierakstītu īpašā rullī. Ja kāda ģimene velētos pagatavot slēgtu sēdeklis, būtu jāgriežas pie baznīcas inspekcijas ar pieteikumu. Visi piekrita šādam priekšlikumam, izņemot birģermeistaru, kas devis noraidošu balsi, un draudzes mācītājs uzņēmies ruļļa sastādīšanu.  

Nozīmīga loma Ventspils baznīcā bija arī Teodoram Grīnbergam. Dundagas pagastā, Ģibzdē, dzimušais latvietis studējis Tērbates universitātes Teoloģijas fakultātē. Viņa pirmā darbavieta bijusi Popē, pēc tam – Lutriķos. 1907. gadā Grīnbergu ordinē par Ventspils draudzes mācītāju. Viņš izveidojis un uzturējis baznīcas tā saukto nabagu skolu, arī bērnu patversmi, kurā par mazuļa pieskatīšanu dienā bijis jāmaksā piecas  kapeikas dienā.

1908. Grīnbergs nodibinājis Jaunības draugu biedrību (mērķis – jaunatnes teoloģiskā un fiziskā izglītošana). Mācītājs dibinājis Ventspils ģimnāziju, kļūstot par šīs mācības iestādes pirmo direktoru. Teologs izdevis laikrakstu Svētdienas Atpūta un bērnu laikrakstu Bitīte un sācis rīkot kapu svētkus. 1932. gada 31. martā Grīnbergs ievēlēts par Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu. Līdz ar to viņa darba gaitas Ventspilī beidzās.