Griķu histērija ir lipīga

Atšķirībā no cenu kāpuma iemesliem – objektīviem vai sagudrotiem, pats cenu kāpums ir neapšaubāma realitāte.

Un slikti tas, ka šoziem vienlaikus sadārdzinās daudzas izdzīvošanai vitāli svarīgas patēriņa pozīcijas – pārtika, apģērbs, apkure. To ietekmēs gan cenu kāpums starptautiskajā tirgū, gan starpnieku vēlme nopelnīt, gan pircēju psiholoģija.

Citadele Asset Management Tirgus analīzes daļas vadītājs Zigurds Vaikulis biznesa portālā Nozare.lv norāda, ka biržās lauksaimniecības indeksi, kur iekļautas visas lielākās pārtikas grupas, pēdējo divu mēnešu laikā ir pieauguši par 30%. Patlaban indeksi atrodas tajā pašā līmenī, kur bija 2008.gada augstākajā punktā, un kāpums turpinās. "Diemžēl jāizdara secinājums, ka ar aiztures efektu turpmākajos mēnešos tas tikai sāks atspoguļoties veikalu plauktos," sacīja Vaikulis.

Latvijas tirgotāju asociācija sola cenu pieaugumu piena produktiem, miltiem, kafijai, saldumiem.

Arī politika ietekmē cenas. Piemēram, zivju konserviem cena augs vismaz par 10%, ja Eiropas Komisija īstenos plānus par kvotu samazināšanu. Apģērba, tekstila un apavu ražotāji sola cenu kāpumu – izejvielu sadārdzinājuma dēļ – līdz pat 12%. Pakistānā, no kurienes tiek iepirkta kokvilna, plūdi krietni izpostījuši industriju. Tomēr ievērības cienīgs ir fakts, ka mēs Latvijā arī līdz šim valkājam apģērbu, apavus un guļam gultasveļā ar zvērīgu uzcenojumu.

Latvijas Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents Guntis Strazds ilustrācijai Radio Baltcom 93,9 min piemēru ar zābakiem: „Vidējā cena, par kādu tirgotājs iepērk vienu apavu pāri, ir pusotrs lats. Pieskaitot visus izdevumus, tā galējai cenai veikalu plauktos būtu jābūt aptuveni sešiem latiem, taču šādas cenas diez vai kaut kur ieraudzīsiet, drīzāk tie maksās 60-70 latu.” Iemesls esot tas, ka arī veikalniekiem kredīti jāmaksā. Un, protams, pelnīt gribas. Lēti iepirkties gribētājiem viņš iesaka doties uz Vāciju, kur tas pats zābaks labākā izpildījumā to pašu ko te latos, tur maksās eiro, bet ticamāk, ka vēl lētāk.

Taču ko tādu ir jēga darīt, ja iespējams iekrāt lielāku naudas summu un izdarīt uzreiz lielu pirkumu, lai ceļš atmaksātos. Taču pašreizējos ekonomiskajos apstākļos tas daudziem nav pa spēkam. Ventspilniecei Agnesei Lagzdai ir pieci bērni. Abi ar vīru raujas pa vairākiem darbiem. Pietiek, lai izdzīvotu, taču tā – uz robežas. Ēšanai regulāro izdevumu tāmē nākas atvēlēt nozīmīgāko pozīciju. Rūpīgi jārēķina visi izdevumi, jāiegādājas akcijas preces. Primārās, protams, ir bērnu vajadzības: „Sev es vispār neko nepērku. Labi, ka izejamās drēbes nedilst, jo... nav jau kur iziet. Jāstrādā.” Cenas ceļas un tas nozīmē, ka ģimenes maltītes kļūs plānākas. Uz ko citu vairs nav lāgā ko ietaupīt, un šādos apstākļos nekāds brauciens šopingā uz Vāciju neiznāk. Vienīgi var domāt par vienvirziena biļeti, uz ko Lagzdas pagaidām neparakstās – nepilngadīgā bagāža ir pārāk liela.

Uzņēmējs Edvīns Bergmanis, kam pieder veikalu tīkli TOP un Mājai un dārzam secina, ka šis laiks ir smagākais tieši jaunām ģimenēm. Uz bērniem ieekonomēt ir grūti. Un, ja vēl paņemts kāds mājokļa kredīts, situācija ir pavisam smaga. Arī Bergmaņa veikalos šobrīd griķi izpirkti un plauktos tie atgriezīsies par dubultu cenu. Viņš uzskata, ka cenas kāpj galvenokārt tādēļ, ka par tām runā. Tā notika ar sāli, tā notiek ar griķiem. „Teorētiski, man kā veikalniekam jebkura šūmēšanās ir izdevīga,” atzīst Bergmanis, tomēr galvenie pelnītāji šādā situācijā ir importētāji. „Tas ir viņu bizness. Mums tāda griķu ažiotāža nemaz nav vajadzīga.”

Par gaidāmo pārtikas cenu kāpumu ir pamats satraukties sabiedriskajām organizācijām, kas nodarbojas ar palīdzību trūkumcietējiem. Fonda Dzīvības Maize līdzdibinātājs Juris Siders atzīst, ka jau pašlaik daudziem cilvēkiem ir problēmas iegādāties pārtiku pietiekamā daudzumā. Te pat neesot pat runas par ēdiena daudzveidību. Turklāt, ja pirms gadiem palīdzība bijusi nepieciešama tai sabiedrības daļai, ko labklājību baudošie dēvē par padibenēm, tagad grūti klājas visparastākajiem cilvēkiem, ģimenēm: „Tad ir tā, ka pēc visu rēķinu un skolas vajadzību samaksāšanas jāsadala pieci kartupeļi diviem bērniem, bet pašam jāsēž un jāskatās”.

To, ka kļūs vieglāk, šobrīd sola vienīgi politiskās partijas savos priekšvēlēšanu tekstos, un pat, ja domāti nopietni, nez vai attiecināmi uz šo ziemu.

Piecu bērnu māmiņa Agnese piebilst, ka ikdienas skrējienā smagām pārdomām par laimi nemaz neatliek laika: „Taču reizēm uzmācas bailes. Es vienubrīd sapratīšu, ka esmu kļuvusi veca, un kaut kas labāks tā arī nav sagaidīts.”