Arhibīskaps Vanags krustugunīs

Ziņa par Vanaga amata brāļu neapmierinātību ar viņa kalpošanu publiski izskanēja pēc tam, kad Rīgas Domā notika Romas katoļu Baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča konsekrācijas svinības. Galvenie nemiera cēlāji, kā apstiprina Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) sabiedrisko attiecību nozares vadītājs Ivars Kupcis, ir Rīgas prāvesta iecirkņa mācītāji. Viņuprāt, Doma atvēlēšana katoļu svinību rīkošanai var palielināt otras konfesijas ietekmi un apdraudēt luterāņus.

Ventas Balsij neizdevās sazināties ar Lutera draudzes mācītājiem, kas iesnieguši Baznīcai divus aicinājumus. Pirmajā izteikta neizpratne par Stakneviča konsekrāciju luterāņu dievnamā, otrā citu priekšlikumu starpā, kā apstiprināja Kupcis, Rīgas prāvesta iecirkņa konventa dalībnieki izteikuši priekšlikumu Sinodē (notiks 3. un 4. decembrī) veikt izmaiņas Satversmē, apdomājot iespēju iedibināt kārtību, kā ievēl arhibīskapu. Viņi ierosina luteriskās Baznīcas garīgo vadītāju pārvēlēt reiz sešos gados.

Šo faktu, norāda Kupcis, tomēr nevajadzētu uztvert kā neuzticības izteikšanu Jānim Vanagam, bet runājot par Doma atvēlēšanu katoļu arhibīskapa svinībām, atgādina – šāds lēmums pieņemts bīskapu kolēģijā, tas nav vienpersonisks Vanaga spriedums. Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers saka: «Bijām priecīgi pakalpot brāļiem katoļiem, jo vairāk tādēļ, ka viņu Jēkaba katedrāle nav tik liela, lai uzņemtu visus viesus, kas piedalījās pasākumā.»

Kāds mācītājs gan paudis Brūveram sašutumu un teicis, ka jūtas dziļi dvēseliski aizskarts, jo pie tā paša altāra, pie kura viņš ordinēts, stājies arī Stankevičs. Citu racionālu argumentu aizskartajam mācītājam neesot bijis.

Komentējot jautājumu par savu kolēģu neapmierinātību ar arhibīskapa Vanaga darba stilu, Brūvers norāda – vienīgais, kas ļauj par to nojaust, ir Rīgas prāvesta iecirkņu mācītāju ierosinājums veikt izmaiņas Satversmē.

«Esmu pārliecināts, ka Sinodē, ja arī arhibīskaps būtu jāpārvēl reizi sešos gados, aizvien ievēlētu Vanaga kungu,» uzskata Brūvers. Privātās sarunās ar saviem kolēģiem viņš secinājis – dažiem šķiet, ka arhibīskaps aizņemtības dēļ nav veltījis pietiekami lielu uzmanību pastorālajam darbam jeb mācītāju dvēseļu kopšanai, savukārt citus kaitina Vanaga veselīgais konservatīvisms: «Pretstatā citu valstu it kā liberālajai rīcībai, kad baznīcā notiek viendzimuma personu laulības un sieviešu ordinācija, mūsu Baznīca stāv uz stingriem pamatiem, kas nudien nav iemesls, lai izteiktu neuzticību arhibīskapam. » 

Pret

Jānis Kalniņš, Ugāles draudzes mācītājs:

– Kā mācītāju un teologu Jāni Vanagu vērtēju ļoti augsti, bet viņš nespēj būt baznīcas galva, tātad arhibīskaps. Grozi, kā gribi, izskatās, ka viņš ir zaudējis daudzu mācītāju uzticību – arī manu. Man arī nav īsti skaidrs, ar ko arhibīskaps reāli nodarbojas; lai nokļūtu pie viņa uz pieņemšanu, jāpierakstās mēnesis iepriekš. Ar Liepājas diecēzes bīskapu Pāvilu Brūveru šādu problēmu nav – viss notiek, un viņš darbojas, kā bīskapam pienākas.

Iepriekš Sinodē balsoju par Vanagu, ja būtu jābalso šodien, mans balsojums, visticamāk, būtu negatīvs. Te nav runa par to – patīk vai nepatīk, – nav jau kleita –, bet pēc būtības Vanags nepilda savu uzdevumu. Tāpēc ierosinājumu veikt grozījumus Satversmē, lai noteiktu, ka arhibīskapa pilnvaras pagarina pēc sešiem gadiem, vērtēju pozitīvi.

Civilizētās valstīs, ja vadītājs redz, ka viņa uzticības deficīts ir izsmelts, viņš pats prastos atkāpties, bet pie mums to nesaprot ne politiķi, ne arhibīskaps. Vanags ļoti turas pie varas. Sinodēs gan ir teicis, ka tā [vara] viņam nav svarīga, bet reāli tā nav. Vēl viena arhibīskapa kļūda ir tā, ka viņš nav sekojis līdzi tam, ka viens otrs avantūrists, kas vada Īpašumu nozari, apzinātas darbības vai nekompetences dēļ – kurš no iemesliem ir īstais, neņemos spriest – novedis baznīcu līdz kritiskam saimnieciskajam un finanšu stāvoklim.   

Pret katoļu arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča ordināciju Domā man pretenziju nav, jo vairāk tādēļ, ka viņš ir sakarīgs cilvēks. Vērtēju to kā labas gribas žestu, jo vairāk tāpēc, ka tā ir ekumēniska rīcība, lai gan nedaudz jokaini tas varbūt ir.

Par

Uģis Brūklene, Īrijas latviešu draudzes mācītājs:

– Arhibīskapa būtība ir skatīties līdzi, lai Baznīcā būtu veselīgā mācībā un tā nenovirzītos no Dieva dotā uzdevuma. Jebkurā laikā Baznīcā bijuši mācītāji, kam svarīgāka, piemēram, liturģija, citam – darbs ar jauniešiem darbs, vēl kādam svētdienas skola vai saimnieciskā dzīve. Arhibīskapa uzdevums ir visus šos mācītājus ar dažādām interesēm vērst vienā virzienā, kas nav egocentrisks, bet dod atbildes un sniedz iedrošinājumu tiem, kas to meklē. Katrām mācītājam jāpadomā, vai viņš ir tas, caur kuru Dievs var ienest sabiedrībā gudrību, cerību un mīlestību.

Nevaru iedomāties vēl labāku arhibīskapu par Jānis Vanagu, kas ir cienījama autoritāte visā pasaulē un joprojām turas pie Bībeles vērtībām. Zviedrijā jau sāk laulāt homoseksuāļus, Vācijā mācītāji kļuvuši par valsts ierēdņiem un izpilda varas pasūtījumus. Tā ir luteriskās baznīcas vārda necienīga rīcība, bet Vanags godprātīgi rūpējies, lai Baznīca nosargā īstās vērtības un prasmīgi pārstāvējis to sabiedrībā – kā Latvijā, tā ārvalstīs.

Savukārt tie, kas tagad apgalvo, ka pēc Zbigņeva Stankeviča ordinācijas Svētās Mises Domā tagad apdraudēta luteriskā Baznīca, lai min kaut vienu konkrētu piemēru, kā Romas katoļu Baznīca varētu mūs apdraudēt, nevis izsaka sazvērestības teorijas. Tas ir tikai ārējs iegansts, lai pateiktu, ka arhibīskaps un bīskapi ir slikti. Starp citu, jau tagad, ja arhibīskaps neatbilstu savam amatam vai tiktu konstatēti pārkāpumi, Sinodē būtu iespēja nobalstot par atcelšanu.

Runājot par apvainojumiem par krāpšanos īpašumu lietās, saku – ja kādam ir konkrēti pierādījumi, lai liek tos galdā, nevis baumo. Pats esmu bijis klāt sēdēs, kad notiek lemšana par īpašumiem, tas nekad nav vienpersonisks lēmums. Bet aizdomas laikam rodas tiem, kam pašiem ir kas slēpjams un kam ir biznesa fuktieris, bet arī tas ir tikai pieņēmums.