Labi izplānots svētceļojuma maršruts

To apjautušas arī jaunietes  Diāna Viktorova un Signija Pujate, kas kājām devās uz Aglonu, tālajā ceļā uzberžot ne vienu vien tulznu. Signijai šis bija otrs svētceļojums uz Aglonu; salīdzinot ar pirmo, viņa saka: «Pirmais fiziski bija vieglāks, jo nesāpēja cīpslas un nebija tulznu, bet otrajā sapampa kāja, neiztiku bez vairākiem pamatīgiem noberzumiem. Pārpūlētās kājas dēļ pusi ceļa nācās braukt, bet, ja man būtu kruķi, es būtu lēkusi. Pirmoreiz nebiju tik pārliecināta, ka man jādodas ceļā, un toreiz nesatiku tik daudz jauku cilvēku, kā šovasar, kad manā sirdī bija daudz lielāka degsme.»

Arī Diāna jau pagājušajā gadā gribējusi piedalīties svētceļojumā, bet iespēja radās tikai šoreiz: «Svētceļojuma laikā domāju par to, kāda būs nākamā dienā, kādi jauni un interesanti notikumi notiks. Maršruts bija labi izplānots, tāpēc nebija liela gurduma. Nenoguru arī tādēļ, ka ceļā bija jautri, mēs gandrīz nekad negājām klusumā!»

Soļojot uz Aglonu, jaunietes domājušas arī par mājiniekiem, bet visvairāk tomēr par Dievu, jo tieši Viņa dēļ ventspilnieces devās ceļā, brīžiem, kad trūcis spēka, pieturoties cits pie cita. Vairums satikto cilvēku bijuši draudzīgi, tomēr daži autobraucēji rādījušu svētceļniekiem vidējo pirkstu un klieguši, ka viņi ir stulbi. Citi ļaudis cienājuši gājējus ar āboliem un pīrāgiem, sulu, gurķiem, medu u.c.

Praktiski visi satiktie cilvēki, vaicājuši, no kurienes svētceļnieki nāk, un uzzinot, ka gājēji mēro tik tālu ceļu, novēlot laimīgu ceļu. No rīta viņi parasti cēlušies septiņos, dažkārt stundu agrāk vai vēlāk, bet vienmēr gribējies nedaudz ilgāk pagulēt. «Es lūdzos par kādu īpašu lietu, ko negribētu atklāt, arī par vecākiem, māsu un visiem radiem – lai viņiem nekas slikts nenotiek, lai ir būtu darbs un laba veselība,» atceras Signija.

Svētceļojumā viņa sapratusi – ja vienubrīd dusmojies uz kādu cilvēku, nākamajā brīdī dusmas jau izplēn, jo sirds neļauj skaisties pat tad, jā kāds bijis skarbs un nelaipns. «Kad iegāju Aglonas baznīcā, jūtos kā nokļuvusi gaismā, gaismā, kas pilna ar ticību un kas mani nepameta visu laiku, kad biju Aglonā, un šī gaisma ir kopā ar mani arī tagad, kad esmu mājās,» saka Signija. Diānai svētceļojums palīdzējis saprast, ka «Dievs man ir vajadzīgs arī tādēļ, ka, ja Viņa nebūtu, nebūtu arī manis, un es gribu sasniegt mūžīgo dzīvi, kā Dievs ir apsolījis!»