Sāc slēpot pamazām!

“Salauzām daudz slēpju, jo tolaik bija cits ekipējums. Laižoties no kalna, izmantojām koka slēpes, kas nebija domātas šim nolūkam, tāpēc tās bieži lūza.

Vēlāk, kad sāku aktīvi trenēties riteņbraukšanā, slēpošanai vairs neatlika tik daudz laika. Ziemas nometnēs Latgalē gan slēpojām – pat pa ezeru. Tagad esmu virves vilkšanas kluba Velkonis dalībnieks, un, runājot ar cilvēkiem, kas ir desmit gadus par mani jaunāki, esmu secinājis – viņi nezina, ko nozīmē slēpot, jo viņu bērnībā nebija tāda sniega, lai varētu izmēģināt, kas ir klasiskā slēpošana. 2005. gadā, aizbraucis uz Šveici, redzēju, ka distanču slēpošanā iesaistās visu paaudžu cilvēki – gan mazi bērni, gan cienījama vecuma seniori. Arī Itālijā un Austrijā līdzās kalnu slēpošanai ir iecienīta klasiskā slēpošana, ko pēdējos gados, kad pie mums atkal ir sniegs, iemīļojuši arī ventspilnieki.

Slēpošana ir laba gan tādēļ, ka to var darīt vienatnē vai draugu pulkā, gan tāpēc, ka šis sporta veids ļoti labi der fiziskās sagatavotības nostiprināšanai, jo strādā daudzas muskuļu grupas. Tiek darbinātas ne tikai kājas un rokas, bet arī mugura, turklāt slēpojot cilvēks ir svaigā gaisā un slēpot var daudz ilgāk nekā, piemēram, skriet. Ziemā noskriesi stundu, bet slēpot varēsi divas trīs.

Es aktīvāk atsāku slēpot pirms diviem gadiem, kad mums parādījās sniegs un Piedzīvojumu parkā izveidoja apgaismotu trasi distanču slēpošanai. Visvairāk slēpotāju parkā, protams, ir brīvdienās, bet viņu netrūkst arī darbdienu vakaros. Kalnā var satikt gan slēpotājus ar jaunu ekipējumu, gan tādu, kas velk uz retro stilu, bet svarīgākais jau ir pamēģināt, mēģinot saprast, vai slēpošana ir tavs sporta veids. Ja iepatiksies, nopirksi jaunas slēpes un visu pārējo. Galvenais ir izmēģināt, lai zinātu, vai tev patīk slēpot.

Uzskatu, ka jādara tas, kas patīk, nevis jāmokās, jo tā vajag. Tāpat jāizvēlas savs slēpošanas ritms un biežums. Es slēpošanas treniņu laikā izmantoju pulsometru; kad notiek aerobais darbs, pulss nevar būt lielāks par 140, bet tas ir ļoti individuāli. Nav svarīgi viena treniņa laikā uzstādīt mērķi noslēpot, piemēram, 50 apļu, būtiskākais ir sev pieņemamā tempā slēpot divas vai divarpus stundas. Lielākā kļūda ir pirmajā otrajā reizē mēģināt līdzināties draugiem, kuri sporto regulāri. Jāatceras arī tas, ka organisms pie slodzes jāpieradina pamazām. Arī tad, ja augstskolas laikā tev bija labi panākumi sportā, bet neesi gadus desmit neko darījis, viss jāsāk no jauna, turklāt nekautrējoties. Mēs jau varam uzskatīt, ka esam lieli brašuļi, bet tiem, kas ilgi nav sportojuši, jāatceras vienkāršā patiesība – slodze jāpalielina pamazām. Arī sporta inventārs jāizvēlas atbilstīgi prasmēm. Ja iesācējs nopirks lietpratējiem domātās slēpes un zābakus, viņš ātri var iegūt nopietnas traumas, jo trūkst iemaņu un nav labas fiziskās sagatavotības. Kājas vēl nav tik spēcīgas, lai izturētu to, kas ir pa spēkam slēpēm.

Piedzīvojumu parkā izveidotajā distanču slēpošanas trasē var slēpot gan klasiskajā, gan slīdsolī. Esmu secinājis, ka man vairāk patīk brīvais solis. Arī te vienmēr jāpadomā par piemērotu inventāru, jo atšķiras gan slēpes, gan nūju garums. Bet gribu vēlreiz uzsvērt – nevajag saspringt un dikti domāt, kā no malas izskatāties, ko citi par jums domā. Slēpotāji ir draudzīgi un pamāca cits citu, turklāt kalnā strādā instruktori. Domājot par attīstību, zinu, ka Piedzīvojumu parkā iecerēts paplašināt distanču slēpošanas trases garumu. Iespējams, vietumis tā būs reljefaināka, lai slēpotājiem būtu interesantāka slīdēšana.”

Māris Bože, distanču slēpotājs