Bīskaps: Draudzēm jāaug kvalitatīvi un kvantitatīvi

Kopš 2006. gada šo pienākumu veic mūsu novadnieks Pēteris Sproģis. Vasarā Pēteri bieži var satikt Užavā, kur dzīvo viņa vecāki. Skaistā vietā, līdzās dzimtas lauku sētai Nikaži, kas Sproģu dzimtai pieder kopš 1899. gada, iegādāts īpašums Bezmeri, kurā tiek veidota nometņu vieta Ganības, kur var organizēt dažādas kristīgas aktivitātes, piemēram, seminārus un nometnes.

Lai atbraukušajiem jauniešiem, kas ikdienā dzīvo pilsētā, būtu priekšstats par lauku dzīvi, Pēteris iegādājies arī bariņu vācu Merino aitas ar jēriem. Savukārt pārskatāmākai līdzekļu piesaistei bīskaps ar domubiedriem nodibinājis biedrību Jaunatnes attīstības un sadarbības centrs.

Šomēnes baptisti vēlēs bīskapu. Vai esi gatavs šo pienākumu veikt vēl četrus gadus?

– No vienas puses, varētu to nedarīt – fiziski un emocionāli tas būtu vieglāk –, no otras puses, ir iesāktas lietas, kas prasa turpinājumu. Saprotu to arī kā aicinājumu, kuram nevaru nepaklausīt. No malas varbūt dažkārt šķiet: «Nu, kas nekait bīskapam, tik labs amats!», bet šis pienākums kombinējas ar lielu pienākumu amplitūdu. Katrai lietai ir sava garoza.

Kāda ir bīskapa amata garoza?

– Ir pienākumi, kas ne vienmēr ir pie sirds, bet arī tie ir jāveic, reizēm jāiesaistās konfliktsituāciju risināšanā, un šādas problēmas dažkārt aizņem ļoti daudz laika, ko varētu veltīt auglīgākiem jautājumiem.

Man, pildot reprezentatīva amata funkcijas, kas prasa daudz laika tikties un uzklausīt, jārod līdzsvars starp to, lai ļaudis justos aprūpēti un pamanīti, bet lai tai pat laikā es tiešām arī reāli kaut ko izdarītu – nevis tikai runātu par darīšanu.  

Kā pats vērtē padarīto, ko izdevies iekustināt?

– Draudzi var celt dažādi. Var tā kā stalažas – sasliet ātri un augsti. Varēs ātri uzkāpt augstu. Bet, ja stalažas kādu brīdi netiks stutētas, tās sagāzīsies un savainos tos, kas atrodas tuvumā. Arī draudzē, pareizi menedžējot, ātri var piesaistīt daudz cilvēku un radīt lielu rosību, bet tas var būt kā stalažu sasliešana.

Draudzei kvalitatīvi, lai tā augtu arī kvantitatīvi, jābūt kā ozolam, kas sevī nes spēku, stingri turas zemē un izpleš zarus, kuru ēnā patverties, kad grūti. Tāda draudze tad vairs nav jāstutē, lai nesagāžas, bet dod patvērumu. Tas prasa pacietīgu un lēnu darbu, bet ilgtermiņā dod svētību un pieaugšanu Kristū.

Latvijas Baptistu draudžu savienības mērogā jau šodien rūpējamies par nākamajiem draudžu vadītājiem un līderiem, sagatavojot viņus ilgstošai kalpošanai, ko var veikt garīgi stiprs cilvēks. Šo uzdevumu iespējamu padara mūsu nodibinātais Baltijas Pastorālais institūts, kas sagatavo mācītājus.  Daudzi mūsu studenti jau vada draudzes un strādā pie jaunu draudžu dibināšanas.

Stājoties amatā, teici, ka baptistu mērķis ir izveidot 100 jaunas draudzes.

– Tas pamazām notiek, jo regulāri mācām draudžu dibinātājus. Mums ir 12–13 komandas, kas tiekas četras reizes gadā, un vairākas komandas jau sākušas darbu pie jaunu draudžu izveides. Piemēram, Gulbenē, Valmierā, Ādažos, Ropažos, arī Karostā Liepājā. Ventspils draudzei ir idejas par draudzes veidošanu Zirās un Pārventā, bet mācītājs Pēteris Tervits te kalpo tikai vienu gadu, vēl jāļauj viņam iestrādāties, ko viņš dara ļoti sekmīgi.

Redzu, ka jaunais Ventspils mācītājs šo pilsētu iepazīst un iemīl. Droši var teikt, ka ideja par 100 jaunām draudzēm nekur nav pazudusi un mani apmierina temps, kādā tā realizējas. Tagad kustībā aktīvāki ir tie, kas saprot dzirdot, bet drīz viņiem pievienosies tie, kas saprot redzot. Drīz būs piemēri, kurus varēs redzēt, un tie daudzus uzrunās.

Vai Dievs šobrīd cilvēkiem ir vērtība?

– Pēc Dieva ilgojas visi – arī tie, kas šobrīd to vēl neapzinās vai pat noliedz. Kādam ilgas ir apdullinātas, kādam – apslāpētas. Tas, ko katrs sagaida no Dieva, atkarīgs no izpratnes un pieredzes līmeņa, no attiecību modeļa, kāds bijis ģimenē. Kāds varbūt domā, ka, esot kopā ar Dievu, laimēs loterijā, kāds spriež – ja tagad labi uzvedīšos, Dievs manī svētīs, tātad saskata Viņā labu darbu atalgotāju, bet Dievs ir daudz, daudz vairāk!

Viņš sniedz mums žēlastību, un mums nav kaut kas jādara vēl vairāk, lai Viņš mūs mīlētu. Viņš mūs mīl tur, kur esam. Kad apzināmies, cik ļoti tiekam mīlēti, tad šī mīlestība mūs pārveido, un mēs nespējam palikt tādi paši. Mūsu mīlestība uz Dievu nav mūsu saņemšanās vai reliģiozitāte, tā ir atbilde uz Viņa mīlestību. Viņa mīlestība ir daudz, daudz lielāka par jebkura cilvēka mīlestību. Ja notikumu centrā neliekam sevi, bet Dievu, nav nekādu šķēršļu, lai nejustu Tēva mīlestību.