Sociālā dienesta projekts Sociālās rehabilitācijas un atbalsta pasākumu kopums ģimenēm ar bērniem Ventspils pilsētā vērsts uz iedzīvotāju labklājības un dzīves līmeņa paaugstināšanu, sociālās atstumtības riska samazināšanu, sociālo un funkcionālo prasmju paaugstināšanu. Vienvārdsakot – lai ģimenes dzīvotu labāk, bet bērni būtu laimīgi un aprūpēti.
Arī Jūlijas un Sergeja dzīves gaitas Ventspilī cieši saistītas ar šo projektu. Jaunieši ir pārliecināti, ka viņu dzīvē viss sakārtosies un nostabilizēsies. Pateicoties šim projektam, viņu kopdzīve, kas svētīta ar divām jaukām mazulītēm, nu saistīta ar ciešām laulības saitēm un ģimenei uzradies tuvs cilvēks, kam paprasīt padomu un, ja nepieciešams, arī palīdzību.
Jūlija ar vīru Sergeju un abām meitiņām – Nastju un Ksjušu – uz Ventspili no Daugavpils atbrauca pagājušā gada septembrī. Te viņiem nav ne radinieku, ne draugu, toties vīram ir darbs. Tas arī bijis noteicošais arguments, kāpēc mainīta dzīvesvieta. Jaunākajai no meitām ir 9 mēneši, otrai – 2,5 gadi, tāpēc Jūlija ne soli nesper bez abām mazulītēm. Redzams, ka jaunā māmiņa ļoti mīl savas meitiņas, taču ir nedaudz nogurusi no abu nemitīgās klātbūtnes. Tāpēc nozīmīgs atspaids bijis Alevtīnas Titovičas, kas projekta laikā apguvusi atbalsta personas prasmes, atbalsts. Ne tikai pārrunas par bērnu audzināšanu, par mājsaimniecības organizēšanu un citām sadzīviskām un ļoti noderīgām tēmām, bet arī tīri praktiskas lietas. Alevtīna pieskatījusi arī Jūlijas un Sergeja meitiņas tad, kad mamma kārtoja formalitātes, lai saņemtu maznodrošinātas ģimenes statusu un citas atlaides, kas tai pienākas. Bez atbalsta jaunajam pārim būtu ļoti grūti, un Jūlija par to stāsta ar pateicību. Taču Alevtīna atzīst, ka sākumā vajadzējis iegūt ģimenes uzticību, jo neviens jau neļaus svešam cilvēkam pieskatīt savu bērnu. Alevtīna pastāsta, ka četrās viņas aprūpei uzticētajās jaunajās ģimenēs jūtas kā vecmāmiņa: «Noder ne tikai mācībās iegūtās zināšanas, bet arī dzīves pieredze. Kā uzticības persona devu padomus, atbildēju uz visdažādākajiem jautājumiem, bet, ja atbildi nezināju, meklēju arī internetā.»
Tāpēc, kad radās doma par ģimenes saišu nostiprināšanu salaulājoties, Alevtīna Titoviča nešauboties piekrita iet par liecinieci. Arī otra lieciniece – Sociālā dienesta speciāliste Aļesja Caune – strādā ar šo ģimeni.
Sergejs un Jūlija pēc laulību ceremonijas, kas sarīkota ar Sociālā dienesta atbalstu, ir nedaudz apmulsuši, taču laimīgi. Viņi ir pārliecināti, ka, saistīti ģimenes saitēm, spēs pārvarēt grūtības un dzīve ies uz augšu. Jūlija samīļo meitiņas, kas pieradušas vienmēr būt kopā ar mammu un ir nedaudz satrauktas. «Viss būs labi,» saka jaunais vīrs.
Protams! Kā gan citādi!
Komentāri (0)