Trīs gados paveiktais

Ugālnieki ir ļoti sasparojušies un skatītāju vērtējumam sniedz 42 darbus, jo esot jau apguvuši vārdus un nu varot sākt veidot teikumus, jo izstādē pārstāvēti visi žanri, no klusās dabas līdz pat aktam. Izstādē piedalās desmit studijas dalībnieki: Āris Gailītis, Pēteris Budevics, Ārija Indriksone, Dace Grundmane, Ina Jansone, Aiga Krinģele, Irēna Lakše, Ilze Lagzdiņa, Antra Zaļkalne un Agnese Skudra.

Ugāles mākslas studijas dibināšanas idejas tēvs ir Igors Ķezbers, kurš 2008. gadā uzrunāja Laimdotu Junkaru un ieteica radīt mākslas studiju Ugālē. Māksliniece Junkara iesākumā apšaubīja studijas nepieciešamību, bet tomēr ieklausījās šajā aicinājumā. Sludinājums Ugāles Ziņās, kā arī uzrunāti cilvēki, kuri interesējas par mākslu, tas bija sākums, pie tam necerēti labs, jo bija vairāk nekā desmit interesentu, kas sāka darbošanos mākslas studijā, vairāki no viņiem gan vairs nedzīvo Ugālē.

Par darbu studijā stāsta vadītāja Laimdota Junkara.

Pirmajā gadā jaucām krāsas un daudziem tas sagādāja tādu relaksāciju no ikdienas darbiem un rūpēm, ka pat ieviesās šī procesa apzīmējums - krāsu terapija. Visi nāk uz nodarbībām pēc darba. Esam sabiedriska studija un ar nosaukumu nesteidzamies, tiekamies reizi nedēļā trešdienās Ugāles vidusskolas telpās, gandrīz visi dalībnieki ir strādājošie. Sākām ar vienkāršiem uzdevumiem krāsu mācībā, pērn uzsākām apgūt gleznošanu akrila tehnikā, izmantojām lielākus formātus, bet šogad autori jau ļoti daudz strādā arī mājās. Vasarā bijām plenērā pie jūras Jaunupē.

Kopējam vecmeistarus, izmēģinām visādus stilus - fovismu, kubismu utt., lai katrs atklātu savas intereses. Pirmo sezonu noslēdzot, katrs atainoja vienu haiku - izstādē ir Irēnas darbs. Irēna strādā vakarskolā un netiek uz mūsu nodarbībām, bet vienmēr ir teikusi, ka gleznošana viņai dod pamatīgu atslodzi pēc garās darba dienas. Gandrīz visi darbi ir tapuši 2011. gadā un tikai daži radīti iepriekšējos gados. Eksponēti visjaunākie darbi un autori ļoti mobilizējās gatavojoties izstādei.

Izaugsme šajos gados ir visiem, nevēlos nevienu īpaši izcelt. Izstādē visvairāk darbu ir Ilzei Lagzdiņai un Inai Jansonei. Abas daudz strādā arī patstāvīgi. Es neuzspiežu vienu subjektīvo viedokli, kādam jābūt darbam, tomēr cenšos panākt labas glezniecības izpratni, kas ne vienmēr izdodas, jo bieži cilvēkiem patīk plikas krāsas, kādas ir daudzviet mūsdienās visādās reklāmās uz katra stūra. Ne visi autori konsultējās rāmju jautājumā, kas vispār prasa lielu pieredzi, tāpēc ir kļūdas, tomēr visi savā starpā daudz sazinās, priecājas par katru sasniegumu un visiem patīk kopā darboties.

Daži ir sākuši no nulles, neko nav darījuši kopš skolas gadiem, citiem ir lielāka pieredze vai pat diplomi. Aigai - universitāte, Pēteris ir tautas daiļamata meistars un mūsu goda biedrs, bet vienmēr gribējis gleznot un nu šogad beidzot to ir izdarījis, viņam ir labi akvareļi. Āris jaunībā apmeklējis VEF studiju un ir ļoti paškritisks, tomēr labs gleznotājs. Ilze ir apgleznojusi traukus, viņa labāk strādā, izmantojot kādu attēlu, savukārt Ina ir plenēra glezniecības pārņemta un jau divas vasaras gleznojam kopā apkārtnes mežos. Ina ir vulkāniska savas enerģijas dēļ un spēj domāt mākslinieciskās kategorijās. Dace prot daudzas smalkas lietas, bet nupat sāk ļoti droši un niansēti gleznot. Katru nedēļu brauc no Puzes, jo patīk būt kopā ar pārējiem studijas dalībniekiem. Ārijai ir ļoti interesanta domāšana, bet arī liela aizņemtība. Antra strādā izcili detalizēti, Agnese ir izaugusi starp vectētiņa Viestura Ādamsona gleznām un ir ļoti intelektuāla un paškritiska autore.Par paveikto es tiešam varu būt gandarīta.

Ina Jansone atzīstas, ka pirms trim gadiem, kad Laimdota viņu uzaicinājusi kopā pazīmēt, pamācīties, viņai ne prātā nav nācis, ka pati reiz spēs gleznot. Ina par šiem trim gadiem runā ar lielu pacilātību un sajūsmu, jo studijā gūtās iemaņas un emocijas ir pilnībā pārvērtušas viņas dzīvi. Lai pārliecinātu mani, ka tieši viņa ir tā, kas savu darbošanos sākusi no nulles, Ina stāsta par pirmajām nodarbībām studijā: Jāzīmē josta, uz tāfeles tā uzvilkta priekšā, bet man gribējās to citādi uzvilkt, jā, uzvelku, sāku krāsot ar zaļo krāsu, iedomājos, ka vajadzētu zaļo it kā gaišāku, nezinu, kā to izdarīt, sēžu un prātoju, te pienāk Laimdota un man vienkārši pajautā, kādam nolūkam tad esot baltā krāsa. Laimdota manī ir ārkārtīgi daudz ielikusi, braucām uz plenēriem, skatos ainavās un nu jau ir tā - ieraugu tējkannu un skatos uz to kā uz zīmēšanas priekšmetu, Laimdota ir man iedevusi tādu pamatu, ka arī tad, kad nestrādāšu, man nevajadzēs sēdēt uz soliņa uz aprunāt kaimiņus, man būs laba nodarbošanās.

Ilze Lagzdiņa vienmēr ir mēģinājusi kaut ko zīmēt un stāsta: Es zīmēju vienmēr, tas man ļoti patika, bet neko īpaši mācījusies neesmu, līdz šim apgleznoju stiklu un nu ir jauna nodarbošanās.

Aiga Kriņģele strādā skolā un viņas idejas bieži vien realizē skolēni, bet kā viņa jūtas kā māksliniece? Aiga saka: Tā jau bieži ir, ka ikdienā skolotājs rada idejas bērniem, tu pasniedz viņam savu domu un vēro rezultātu, pašai savam priekam vairs tik daudz laika nepaliek, bet studijā tas ir pavisam citādi, kopā strādājot gūstu ne vien jaunas zināšanas, bet arī radu jaunus darbus.

Līdz šim Ilze un Aiga ir apguvušas dažādas rokdarbu tehnikas, viņas pērļo, gatavo brošas, apglezno zīdu, stiklu un abas atzīstas, ka vēl vienīgi izšūšana krustdūrienā nav izmēģināta.

Ārija Indriksone atceras, ka studijā ienākusi, pateicoties draudzenei Inai, kas aicinājusi viņu izteikties arī krāsās. Skolas gados Ārija jau iedvesmojusies no skaistām lietām, skaistām krāsām un atceras, ka viņai bijusi ļoti laba mākslas skolotāja, bet tagad, kad dzīvē ienāk arī tumšākas krāsas, darbojoties studijā neievēro vairs drūmos un vientuļos krāsu toņus, pēc dienas darbiem, lai arī kāds nogurums, prātā paliek tas skaistais, pozitīvais, ko sniedz spilgtākās krāsas. Saules lēkti un rieti ir kļuvuši par viņas iedvesmas avotiem

Agnese Skudra atzīst: Es vienmēr jutu vēlēšanos darīt kaut ko radošu, nevis tikai apmeklēt koncertus vai teātra izrādes un baudīt to, ko paveikuši citi. Jā, dejot es gribētu, bet tur vajadzīga lielāka disciplīna, tad sapratu, ka mākslas studijā es tiešām varētu darboties, un mans lielākais ieguvums ir tas, ka reizi nedēļā varu aiziet prom no visām ikdienas lietām un iegrimt šajā radošajā darbā, reizēm tas izdodas labāk, reizēm sliktāk.

Ugāles bibliotēkā izstādi Krāsu vārdi apmeklē daudz skatītāju, un nāk ne jau tikai draugi vai radi, visā pagastā ir pamodināta interese par to, ko mākslas studijā var paveikt arī iesācēji, ja vien ļoti cenšas ko jaunu apgūt. Ik dienas izskan ļoti daudz labu vārdu un vērtējumu, šādi par šo nozīmīgo notikumu Ugāles mākslas dzīvē saka Ugāles Mūzikas un mākslas skolas direktore Rasma Petmane:

Izstādi pēc tās apskatīšanas varēju raksturot ar vienu vārdu - iespaidīgi. Zinot, ka šī studija darbojas salīdzinoši nesen un tās dalībnieki ir amatieri, pārsteidz rokrakstu dažādība un atzīstamais tehniskais izpildījums. Pārsteidz un priecē arī interese, kas valda ap šo izstādi; viens otram cilvēki taujā: Vai gleznas redzēji? Visi, kas pabijuši izstādē, neskopojas ar sajūsmas vārdiem, tāpēc gribas teikt māksliniekiem paldies ne tikai par Krāsu vārdiem, bet arī par šo pozitīvo, skaisto virmojumu, kas pašlaik jūtams Ugālē.