Birokrātijas vētra atnes postu

Ironiski, ka likuma burta kalpi, sagatavojot sēdes protokolu, pieļāvuši kļūdu, norādot, ka pieci opozīcijas deputāti balsojuši pret skolas slēgšanu, kaut sēdes audioierakstā dzirdams, ka atturējušies, savu balsojumu motivējot ar izpratni, ka mazais audzēkņu skaits patiesi neatstāj īpaši lielu izvēles iespēju, bet par neļauj balsot veids, kā tas notiek. Annahites pamatskolas direktore Lienīte Alsberga: «Esmu ļoti sašutusi par Izglītības un zinātnes ministrijas komisiju, kura ieradās mūsu skolā. Nodarbojās viņi nevis ar pārbaudi, bet ar mobingu pret skolotājiem. Jau ienākot skolā bija ļoti neapmierināti un izteica pretenzijas gan par ceļu, gan par sakariem. Beigās novēlēja mūsu skolu nostumt ar buldozeru. Mēs, viss kolektīvs, esam ļoti sašauti par to, kā to izdara. Protams, uzreiz sākās raganu medības – viena inspekcija, otra, trešā. Es piekrītu, ka internātā un ēdnīcā vajag remontu. Neklausījās nevienā manā teikumā, manu vietnieču stāstījumā, skrēja, fotografēja, jauca bērniem gultas ārā, lai būtu tā kā nekārtība. Audzinātāja bija pirms tam pārbaudījusi istabas. Visvairāk esmu satraukta par to, kura būs nākošā skola mūsu valstī, kura cietīs no ministrijas mobinga.»

Direktore ir pārliecināta, ka pašvaldība neko nav varējusi pasākt, lai skolu saglabātu: «Viņiem jau nav nekādas teikšanas! Ja valsts pasaka, ka viņi nedos naudu skolas uzturēšanai, protams, ka viņi nevar pacelt visu un vēl izremontēt.» Un vienlaikus Alsberga skumji norāda, ka bez raksta pašvaldības informatīvā izdevuma aprīļa numurā (vēl pirms lēmuma par slēgšanu!) gan būtu varēts iztikt: «Tur rakstīts, ka piedāvās Pelčus, atrasts ir transports un bērnus vedīs. Bērni ir ar garīgās attīstības traucējumiem, viņi izlasa avīzē tādas lietas, viņi jau nesaprot to. Puika sit durvis, nemāk vairs uzvesties, lamā skolotājus, lamā bērnus, kaujas. Saku viņam: Kas tev ir, Ričard!? Viņš man atbild: Skolu slēdz ciet! Viņš nemāk izrādīt emocijas, viņam vairs nebūs tā skola. Viņam jau tā bija grūti adaptēties. Tagad divi gadi viņam pie mums pagājuši, bija atradis sev skolotāju, ar kuru izrunāties, kuru samīļot. Mūsu bērni tādi ir, viņi pieķeras. Un tagad viņam ir jāiet atkal atpakaļ uz veco skolu vai citur.»

Skolas direktore retoriski vaicā, kas tagad notiks ar materiālajām vērtībām, kuras iegūtas teju 70 skolas pastāvēšanas gados, t.sk. ar galdniekdarbnīcu, tomēr visskaudrāk sāp cilvēcīgās pļaukas: «Kad viņi pateica, ka mums skolā ir 19. gadsimts, ka mums nekā nav, man tāds… kunkulis izgāja cauri visam organismam, es nolaidu rokas un nodomāju – te nav vispār vērts runāt. Viņas ir braucot sevi tā uzvilkušas vai tāds viņām bija dots uzdevums. Mums nepateica un neviens neatklāja, ko viņas ir uzrakstījušas. Izdodam grāmatas, ka skolās bērnu starpā ir mobings, bet paši… Jaunā konservatīvā partija ir viena no tām, kas ir gatava Latviju iznīcināt. Es tā tagad domāju pēc visa tā. Muižniece ir viņu biedrs.»

Sausā matemātika

Cipari ir bezkaislīgi: 2017./2018. mācību gadā – 69 izglītojamie, 2018./2019. – 57, 2019./2020. – 47, 2020./2021. – 42, 2021./2022. – 38, 2022./2023. prognoze – 28 izglītojamie. Skolā strādā 33 darbinieki, 11 štata vienības – tehniskie, 18 pedagogi. Papildus fizioterapeita un medicīnas māsu pakalpojumi.

Ventspils novada domes priekšsēdētāja 1. vietnieks Guntis Mačtams: «Lēmums slēgt ir viennozīmīgi skolēnu skaita dēļ. Gadījumā, ja neviens to lietu nekustinātu, bija maza cerība, ka vēl to vienu gadu, ko ļautu skolas akreditācijas laiks, mēs būtu novilkuši. Tā kā sāka braukt pārbaudes un ir skaidrs, ka mēs bez lieliem ieguldījumiem arī to vienu gadu vairs nevarētu novilkt, tika pieņemts lēmums skolu slēgt. Skaidrs, ka cilvēki ir dusmīgi, apvainojušies, viņi bija cerējuši, ka vēl tas viens gads būs.» Mačtams skaidro, ka publikācija par to, ka skolu varētu slēgt, novada informatīvajā izdevumā ievietota mērķtiecīgi, jo 2018. gadā, kad slēgts Stiklu bērnunams, cilvēki viņiem pārmetuši, ka viss noticis lielā slepenībā: «Informējām, ka ļoti mazā skolēnu skaita dēļ un līdz ar to ļoti mazās valsts mērķdotācijas dēļ varētu tikt izskatīts jautājums par skolas slēgšanu. Kāpēc lai tādu viedokli tur nevarētu publicēt? Es biju Stiklos. Viņi teica, ka viens bērns ir izlasījis avīzi un ļoti pārdzīvo. Bet jebkurā gadījumā, tagad ir domes lēmums, kas tad tagad būtu citādāk? Tāpat viņi visu uzzinātu. Kad tika likvidēts bērnunams, mums pārmeta, ka viss ir darīts aiz muguras, tagad ir pateikts par ātru, ka mēs skatīsim tādu jautājumu.» Lūdzot komentēt ministrijas mobingu, novada domes priekšsēdētāja 1. vietnieks teic: «Tā viņi saka. Kurā brīdī mēs varējām iestāties par viņiem, aizstāvēt? Ja viņi uzskata, ka pret viņiem mobings tika lietots, viņi varēja mums to darīt zināmu rakstiski. Mēs dzirdam, ka viņi saka, ka pret viņiem ir agresīvi izturējušies, ko mēs ar to varam darīt? Lai uzsāktu kaut kādu lietu, ir jābūt pierādījumiem.»

Neredz risinājumus

Vaicāts, vai Annahites pamatskolas skolēnu skaita problēmu nevarētu risināt, rodot iespēju Stiklos izglītoties Ukrainas kara bēgļiem ar mācīšanās traucējumiem, Mačtams ir skeptisks: «Es gan nedomāju, ka tāda prakse kaut kur ir. Jūs varbūt zināt kādu skolu, kurā ir uzņemti speciālie ukraiņu bērni? Tas jau nav tik vienkārši. Speciālajās skolās ir tikai bērni, kuriem ir ļoti smagās programmas, tik viegli tās nepiešķir. Viņi būtu jāuzņem parastajā skolā, psihologiem viņi būtu jāvērtē, tad viņiem būtu jāiet uz komisiju, kura viņiem piešķirtu šo kodu.» Ar ekonomiskā izdevīguma argumentu Mačtams dzēš arī Annahites pamatskolas pārstāvju neizpratni, kāpēc viņu skolēniem tiek piedāvāts tikai viens variants – Pelču speciālā internātpamatskola: «Skaidrs, ka ar vecākiem runās par visām iespējām, ko viņi var darīt tālāk, tajā skaitā – Pelču skola. Vecākiem ir tiesības izvēlēties, kurā izglītības iestāde bērnus sūtīt, bet skaidrs, ka pašvaldībai ir tiesības viņus vest tikai uz tuvāko.» Visbeidzot, vaicāts, vai taisnība, ka izglītības iestādes slēgšana mazajam ciematiņam radīs virkni saimnieciska rakstura problēmu, jo uz tās resursiem lielā mēra turējusies visa komunālā saimniecība, Mačtams atgādina skolas un Stiklu veidošanās vēsturi – padomju laikos speciālā skola bijusi valsts aizgādniecībā un, pašvaldībai to pārņemot, nācies pieņemt arī veselu rindu infrastruktūras izaicinājumu: «Speciālajai skolai vajadzētu pastāvēt no valsts mērķdotācijas un pašvaldībai nevajadzētu tur neko finansēt. Mums šī gada budžetā jau bija paredzēti 90 tūkstošu dotācija skolai no pašvaldības puses, kurai faktiski pat nevajadzēja būt. Problēmas būs, risināsim. Bet nevar paturēt skolu tikai tāpēc, lai atrisinātu komunālās problēmas.»

Nocērt galvu

Ventspils novada domes deputāts Ints Apsītis, viņš arī zemnieks, kurš arvien atsaucīgi nācis palīgā Annahites pamatskolai saimniecības jautājumos, sarunai piekrīt, taču norāda – emociju joprojām ir pārāk daudz: «Pārbaužu protokolos uzskaitītie trūkumi – ne viss ir tik traki. Esmu bijis Stiklos un neko tādu neesmu tur redzējis. Nezinu, kādā pasaulē dzīvo tie cilvēki, kas bija pārbaudē, varbūt viņiem vajag pieczvaigžņu viesnīcu. Stikli noteikti nav tā sliktākā vieta, turklāt būtu jāņem vērā, ka divus gadus esam dzīvojuši pandēmijas apstākļos. Novada vadībai Stikli ir pēdējā vieta un visu laiku ir dots tikai minimums, par nekādu attīstību un stratēģiju nav bijusi doma. Stikli, lai arī tiek pieskaitīti Puzes pagastam, vienmēr ir spējuši paši tikt galā ar visām lietām, novada vienīgā rūpe ir bijusi – kā iztērēt Stiklu cilvēku samaksātos nodokļus. Ne jau tie gāja atpakaļ uz Stikliem! Stiklu bērni ir īpaši bērni ar īpašām vajadzībām, viņus nevar integrēt parastās skolās. Stiklos viņi iemācījās parūpēties paši par sevi, apguva profesijas pamatus, par viņiem rūpējās, viņus pieskatīja, lai arī viņi jau bija pieauguši. Jūs redzat, kāds bija balsojums. Pirms tam ar vairākiem pozīcijas deputātiem biju runājis, viņi izprata Stiklu stāvokli un teica, ka lēmums nebūs politisks, bet, tiekot līdz balsošanai, palika vairs tikai politika, cilvēki vairs neeksistēja. Viņiem ir sajūta, ka tā ir tikai matemātika un skaitļi! Nav bijusi ieinteresētība, iesaiste no Izglītības pārvaldes puses, uz Stikliem skatījās tikai kā uz iestādi, kura pēdējos gados kaut ko no pašvaldības prasa, uz iestādi, no kuras ātrāk jātiek vaļā. Vieglāk ir nedarīt nekā meklēt risinājumus. Ciematam tiek nocirsta galva, un tagad nu skatīsies, kur to rumpi likt!»

Sirds, vieta, kolēģi

Skolas pedagogam Edgaram Mihņēvičam pēc vārdiem kabatā nav jāmeklē. Kolēģi viņu naski izvirza par galveno runasvīru: «Ministrija nevienā brīdī nav teikusi, ka skola jāslēdz. Mačtama kungs apgalvoja, ka ministrija liek un viņi pilda šo lēmumu, bet ministrija vēl nebija atsūtījusi nevienu aktu, kad viņš jau martā visam kolektīvam atklāti pateica, ka mēs, deputāti, esam izlēmuši, mēs slēgsim. Teicu Mucenieka kungam, ka vajadzēja apskatīties, cik kompetenta ir Izglītības pārvaldes vadītāja un visi pārējie, kuriem būtu šī un jebkura cita pašvaldības mācību iestāde jāaizstāv! Tas nenotiek jau gadiem! Biju Ventspilī runāt par bēgļu jautājumu – ka mūsu infrastruktūra atļautu uzņemt, jo Ukrainā ir sabombardēti ne tikai bērnudārzi, skolas un armijas bāzes, bet arī speciālās skolas un bērnunami, bet mums pateica, ka esam pēdējā vieta. Ir sajūta, ka Stikli nav nevienam vajadzīgi! Talsu novadā – Veģos – šādi klienti jau ir uzņemti. Cilvēki, kas par izglītības jomas organizāciju Ventspils novadā saņem naudu, saku – naudu, jo algu saņem par izdarīto, vienkārši nedara savu darbu. Trīsdesmit gadu garumā skola ir ieguldījusi savus līdzekļus, lai ciemā viss būtu. Tagad trīs gadus novada pašvaldība ir piefinansējusi un secinājusi, ka mēs paliekam neizdevīgi! Ja tā skatās, neviena skola, bērnudārzs nekad nav bijis izdevīgs. Man prasa, kur šie bērni ies tālāk mācīties? Saku – nekur. Policija ar viņiem strādās, sociālais dienests ar viņiem strādās. Pamēģiniet izraut lielu koku un pārstādīt citur.»

Cita pieredze

Valsts sociālās aprūpes centra Kurzeme filiāles Veģi vadītāja Dace Kleinberga labprāt padalās ar pieredzi, kā caur Labklājības ministriju viņi tikuši pie 11 ukraiņu bēgļiem, kuri izvesti no kara apdraudētās teritorijas: «Labklājības ministrija apzināja, cik mēs varam uzņemt. Līdzko šie klienti ar īpašām vajadzībām tika ievesti Latvijā, mēs uzņēmām 11 no viņiem. Kā tas tiek organizēts, es nemāku pateikt, mūsu uzdevums bija apzināt, cik un kā varēsim uzņemt un integrēt starp mūsu klientiem. Mūsu gadījumā tie ir pieauguši cilvēki – vīrieši, viņi nāk no Doneckas psihoneiroloģiskās internātskolas, jo, kā zināms, internātskolā var mācīties līdz mūža galam, ja cilvēks ir spējīgs mācīties un izsaka tādu vēlmi.»

Annahites pamatskolas absolventus labprāt ņem darbā galdniecībās.

Māka parūpēties par sevi ir viens no pamatlielumiem, kas tiek apgūts skolā.

Vienkārši, bet tīri un kārtīgi.

Iz skolas vēstures: «1985. gada septembrī Stiklu skolā darbu uzsāka jauns un enerģisks direktors – Imants Kaņeps. Stiklos sākās pārmaiņas. (..) 1994. gadā durvis vēra jaunā internāta ēka. Pie tās skolēni tika, pateicoties H. F. Jaenickes kungam no Vācijas, kurš bija savācis līdzekļus, kurus dāvināja Stikliem. Ar Nordreinvestfāles valdības Vācijā atbalstu tika uzcelta arī otra ēka, kur ievietoja bērnunamu. Ērtās gultas internāta audzēkņiem palīdzēja sagādāt Ilga Švehas kundze no Amerikas. Kaņepa darbības laikā skolā notika pārmaiņas arī skolēnu apmācībā. Atvēra 10. un 1. klasē, sākot ar 1993. gadu, mācīšanās procesu uzsāka uz valdorfpedagoģijas apmācības principiem un metodēm.»