Aizliegums pamudina radīt lībiešu valodai veltītu mākslas objektu (VIDEO)

Mākslas objekta autors ir Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūta vadītājs, lībiešu dzejnieks, mākslinieks, valodnieks, tulkotājs Valts Ernštreits. Par ierosmi lielformāta pilsētvides objektam kalpoja Latvijas Valsts ceļu aizliegums izmantot lībiešu valodu ceļa zīmēs, taču tas ir tikai viens no piemēriem, kas spilgti izceļ problēmas lībiešu valodas un kultūrtelpas saglabāšanā, tā Ernštreits.

Objekts atrodas lībiešu krastā, netālu no Miķeļtorņa, Viļumu kapulaukā. Vizuāli tas līdzinās no metāla stieplēm veidotam būrim. Pie tā piestiprinātas ceļazīmes, uz kurām nosvītroti apdzīvotu vietu nosaukumi lībiešu valodā, atstājot nosaukumus tikai latviešu valodā. Autors mākslas objektu apzīmējis kā vietu, kur neredzēt lībiešus, bet kur ieraudzīt sevi lībiešu acīm. Tā viens no galvenajiem vēstījumiem ir aicinājums iejusties citu ādā, aizdomāties par lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma nosargāšanu un «paraudzīties caur lībiešu acīm uz to, kāda šobrīd ir sajūta būt lībietim Latvijā», skaidro Ernštreits.

Pēc viņa sacītā, Valsts valodas likums kopš 1999. gada nosaka, ka Lībiešu krasta teritorijā vietu nosaukumiem jābūt rakstītiem arī lībiešu valodā. Pirms trim gadiem Dundagas novada, Ventspils novada, Rojas novada pašvaldības, kā arī LU Lībiešu institūts uzsāka oficiālu saraksti ar Latvijas Valsts ceļiem, lūdzot uzstādīt ceļa zīmes, kurās vietu nosaukumi rakstīti arī lībiešu valodā. Aktīvākā bijusi Dundagas novada pašvaldība, kura bija gatava izdevumus par ceļa zīmju izgatavošanu un uzstādīšanu segt no pašvaldības budžeta. Taču, neskatoties uz to, Latvijas Valsts ceļi neatbalstīja ceļa zīmju uzstādīšanu divās valodās. Iesaistīto pašvaldību un Lībiešu institūta rīcībā ir Valsts valodas centra saskaņojums. Lībiskie vietu nosaukumi pieejami arī oficiālos reģistros. Turklāt līdzīga prakse tiek īstenota arī citās, netālu esošās, valstīs. Piemēram, Igaunijā vietu nosaukumi rakstīti arī piekrastes zviedru valodā; Somijā – somu, norvēģu un sāmu valodās. Ernštreits izpētījis, ka dažviet Latvijā nosaukumi uz ceļa zīmēm lasāmi arī lietuviešu, igauņu, kā arī latīņu rakstā pārveidotā krievu un baltkrievu valodā. Turklāt atsevišķos gadījumos svešvalodu forma esot neprecīza un, piemēram, Apē uz kādas ceļa zīmes trūkst nosaukuma valsts valodā. Pēc Ernštreita sacītā, šī brīža mērķis ir novērst likuma pārkāpumu: «Šobrīd sanāk tā, ka institūcija, kurai būtu jānodrošina, ka Valsts valodas likums tiek pildīts, pati rāda piemēru, kā to pārkāpt.»

Nozīmīga mākslas objekta daļa ir autora stāstījums par viņa personīgo pieredzi, kas klausāms režisores Zanes Gargažinas un operatora Mārtiņa Šalmja veidotajā video par mākslas objekta tapšanu. «Nekādu lībiešu nav,» tādu atbildi Ernštreits saņēma, kad 1990. gadu sākumā ieradās pēc savas pirmās Latvijas pases un lūdza, lai tautības ailē ieraksta – lībietis. Agrāk tas bijis aizliegts. Viņam teica: «Ja jūs vispār gribat dabūt Latvijas pasi, jāraksta tautība latvietis.» Līdzīgas situācijas nācies piedzīvot arī vēlāk, jo nekādu lībiešu taču nav, ar zināmu ironiju vairākkārt nosaka Ernštreits. «Un arī Latvijas kultūras vēsturē lībiešu nav. Es taisni paskatījos – tagad ir iznākusi tāda jauna grāmata. Tur, tajā grāmatā, nekādu lībiešu nav. Kas par to, ka kristietība ienāca Latvijā tieši caur lībiešiem un daudzi baltvācu un latviešu kultūras darbinieki, arī šodien, ir cēlušies no lībiešiem. Kas par to, ka lībiešu dzejnieks Jānis Princis rakstīja un izdeva dzejoļus latviešu valodā uzreiz pēc Neredzīgā Indriķa, vēl pirms parādījās visi tie jaunlatvieši. Kas par to, ka lībiešiem ir bijis teju 40 rakstnieku, ka starp lībiešiem ir bijuši Latvijā pazīstami komponisti un gleznotāji, un citi kultūras darbinieki. Kas par to, ka Latvijas himnu sarakstījis lībietis Baumaņu Kārlis, vai to, ka latviešu eposs Lāčplēsis pārstāsta lībiešu vēsturi un notiek visās tajās vietās, kur dzīvoja lībieši. Nekādu lībiešu taču nav,» ironizē Ernštreits.

Vienlaikus ar mākslas darbu un tam izvēlētās vietas starpniecību tiek ilustrēta vēl kāda tautsaimniecībā aktuāla problēma – Kurzemes lauku ciemu mazapdzīvotība.

Ventas Balss sazinājās ar Latvijas Valsts ceļiem, lūdzot komentēt situāciju. Iestādes Komunikācijas daļas vadītājas Annas Kononovas sagatavotajā skaidrojumā minēts, ka patlaban nevienā normatīvajā aktā nav definētas Lībiešu krasta kā administratīvas teritorijas vienības robežas. Arī ņemot vērā Tieslietu ministrijas viedokli, kurā teikts, ka uzraksti lībiešu valodā varētu tikt izvietoti pēc pašvaldību iniciatīvas, Latvijas Valsts ceļi sagaida iniciatīvu no pašvaldībām, kuras uzskata sevi par tādām, kas ietilpst Lībiešu krasta teritorijā. «Saņemot šādus iesniegumus no pašvaldībām, tie tiks izskatīti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un atbilstības gadījumā arī saskaņoti,» sola Kononova.

Viņa arī ziņo, ka Latvijas Valsts ceļi ir vērsušies atbildīgajās iestādēs ar lūgumu definēt, no kādiem finanšu avotiem tiks segti izdevumi par šādu ceļa zīmju uzstādīšanu valsts ceļu tīklā, ņemot vērā, ka, iespējams, būs pieprasījums tādas izveidot arī citās valodās vai dialektos, piemēram, latgaliešu. «Ierastajā kārtībā esošās ceļa zīmes un norādes ar nosaukumiem latviešu valodā tiek mainītas tikai tad, kad ir nokalpojušas savu laiku un atrodas sliktā tehniskā stāvoklī. Līdz ar to, ja ceļa zīmes ar lībiešu u.c. nosaukumiem ir jāuzstāda ārkārtēji, nesagaidot esošo ceļa zīmju kalpošanas beigas, šim mērķim valsts budžetā ir jāparedz finansējums,» turpina Latvijas Valsts ceļu pārstāve.